Atskaites
Pa Kungsleden pēc forelēm un pālijām 4 (7. jūlijs)

Katru reizi dodoties ziemeļu ekspedīcijās galvenais jautājums ir laika apstākļi. Īpaši aktuāli tas ir pavasarī vai vasaras sākumā, pēc ziemeļu Zviedrijas izpratnes. Pie mums vasara jau ir pilnbriedā, bet pie polārā loka tik sāk savu plaukumu. Tieši šis vienādojuma nezināmais parasti ievieš būtiskas korekcijas visā ceļojumā un ja runātu gleznotāja vārdiem, tad nosaka visas gleznas pamattoni.

Jūs taču zināt kā tas ir- gatavoties copei! Ir man, protams, bijuši eksprontom izbraucieni, kad steigā samet pekeles, ka tik ātrāk pie ūdeņiem, bet šoreiz tas galīgi nebūs tas gadījums. Jau pirms brīvdienu izbrauciena daļu vakara pavadi pie loriņiem, vadoties no vietas un apstākļiem, kuros sanāks copēt. Labi, mums, forelistiem, tas ir krietni vienkāršāk kā citu disciplīnu piekritējiem, bet vienalga savu laiku aizņem. Un ja brauciens ir saplānots jau vismaz pusgadu uz priekšu?! Viss jau it kā skaidrs- gan par ekipējumu, gan mānekļiem un citām niansēm, kam jāpievērš vērība, bet tāpat ar katru gadu nāk kāds gadžets vai apgreids klāt un kaut kas atkal tiek noņemts nost. Laika sagatavoties šķiet daudz, jau neskaitāmas reizes esi pāršķirstījis iepriekšējo braucienu fotogalerijas un, atceroties notikumus, izdarījis secinājumus par vajadzīgām vai nevajadzīgām lietām. Tad tā nemanot pienāk pēdējās dienas pirms brauciena un saproti, ka vēl to vajag pagūt, to un vēl to. Tas ir tāds patīkams satraukums, kad saproti- tūlīt viss sāksies.

Ņemot vērā manis organizēto braucienu specifiku, katru gadu ir arī dažādas kompānijas, kas ļauj iepazīt jaunus cilvēkus un iegūt jaunus draugus, bet visiem ir viena neliela kopīga īpašība- pozitīvi nobrucis jumts. Visiem ir skaidrs, uz ko tie parakstījušies un nekad nevienam pret otru pretenziju nav bijis, jo mērķis visiem ir viens- būt TUR. Tur, kur kalniem sniega mices nenokūst līdz nākamajam sniegam, kur kalnu ielejās kristāltīras upes, burzguļojot steidz nest savus ūdeņus uz Botnijas līci, kur kalnu ezeri un ezeriņi ir izklājušies visneiedomājamākajās formās, kur koku gandrīz nav un viss landšafts ir redzams kā uz delnas, kur… un tā es varētu turpināt, bet vēl pateikšu tikai vienu- kur foreles un arktiskās pālijas mūs gaida.

Vismaz man tā īstā apjausma, ka viss beidzot ir sācies, iestājas brīdī, kad esi uzlicis mugursomu plecos vai tā tiek iekrāmēta helikoptera bagāžas nodalījumā. Šoreiz ir bagāžas nodalījums, jo izmantosim helikopteri gan iekšā vešanai, gan ārā tikšanai.

Apstākļi

Apmēram desmit minūšu lidojums ir pietiekams, lai no augšas izbaudītu visu ziemeļu dabas skaistumu un skarbumu, bet patiesība ir tur lejā. No augšas viss izskatās daudz mīlīgāks- tundras rūsganais mijas ar purvu zaļo un tumši brūno, ziemeļu bērzu audžu sulīgi zaļais ar klinšu pelēko un baltās kalnu kores spoguļojas zilo ezeru sejās. Viss izskatās salīdzinoši tuvu, bet tā īstā izjušana sāksies tikai nonākot lejā.

Vēl tupot pie somām un pieturot vieglākās lietas, ko paceļoties helikopters varētu kaut kur aizpūst, pavadi to ar acīm un pasaki- uz redzēšanos. Tava nedēļu ilgā būšana ziemeļu neskartībā ir sākusies!

Un tagad tik sāc vērot un saprast- kas tad šogad būs savādāk. Iesākumā minēju par laika apstākļiem, kas ir ļoti būtiska visa ceļojuma sastāvdaļa. Un te nedomāju tikai par sauli un lietu, te tas viss ir krietni komplicētāk. Katra pavasara iestāšanās ir citāda, sniega biezums un tā kušanas ātrums katru gadu savādāks, kas pa tiešo ietekmē arī apstākļus jau esot tur. Piemēram- pavasaris var būt visai vēss un ilgs, tas nozīmē, ka kalnos būs vēl visai daudz sniega un paaugstinoties temperatūrai, tas sāks strauji kust un tik pat strauji paaugstinās ūdens līmeni upēs. Tā vienu gadu piedzīvojām ledus iešanu no ezera pa upi, kas līmeni daudz nepacēla, jo tas jau tā bija augsts, bet var teikt, ka knapi, knapi tikām ārā. Laiks bija visai vēss un sniega bija vēl gana daudz gan kalnos, gan gar upes krastiem. Diena, kad gājām ārā bija pirmā un vissiltākā pēdējo nedēļu laikā. Turpmākās dienas vasara tikai turpināja pieņemties spēkā un strauji kausēja sniegu un pēc pāris dienām tiltiņš, pa kuru mēs šķērsojām upi, bija zem ūdens un nepārejams. Citu gadu varējām sauļoties un uz copi neiet, jo temperatūra pa dienu turējās 30 Celsija vienību robežās. Pat odi bija pilnīgā šokā un nemanījām nevienu pašu, lai gan šis ir īstais asinssūcēju ballītes laiks. Tā arī darījām- makšķerējām agri no rīta un vēlu vakaros, citreiz vēlā vakara copi savienojot ar rīta, jo polārā diena taču. Šobrīd rakstu par laiku ap Jāņiem. Esam nosvinējuši Līgo ar ziemeļu pundurbērzu ugunskuru, gan bijuši nedaudz pirms, gan nedaudz pēc vasaras saulgriežiem.

Šogad Līgo nosvinējām tepat Latvijā, bet jau nākošajā dienā devāmies ceļā. Un atkal jau visi dabas apstākļi ir pilnīgi savādāki kā citus gadus. Sniegs bijis daudz un daļa jau nokususi pāris nedēļas atpakaļ, kad gaisa temperatūra bija pacēlusies virs 20 grādiem, tagad atkal palicis vēsāks. Ūdens līmeni biju gaidījis augstāku un esmu patīkami pārsteigts par to, kāds tas ir šobrīd. Tomēr vēl šur tur ir manāmi sniega lāsumi upes krastos un arī pie mūsu nometnes vietas, lai gan tikai dažas dienas, bet ir  mums dabīgais ladusskapis.

Vissiltākās izrādās tieši pašas pirmās dienas, visas pārējās, lai gan pārsvarā saulainas, bet ar ļoti spēcīgu vēju, kas ieviesa visai būtiskas korekcijas visā copes procesā, bet par to nedaudz vēlāk. Lietu dabūjām tikai vienu vakaru, kad jau tāpat grasījāmies līst guļammaisos, un nakti. Nu, un vienu nakti piedzīvojām arī negatīvu gaisa temperatūru. Katliņā bija palicis ūdens, nedaudz mazāk par centimetru. No rīta puses apkārt viss balts un ūdens sasalis. Tam ir vajadzīgi kādu laiku vismaz mīnus 3 līdz 4 grādi. Manis iecienīto “Vilmas tantes zapti” dabūju smērēt tikai vienu reizi, kad atgriezāmies nometnē no garāka pārgājiena un uz mirkli pieklusa vējš pirms neliela smidzeklīša. Bet tad nu gan likās, ka ir pamodušies visi apkārtnes odi un steidz pildīt savu dabiskā dzinuļa procesu. Protams, odi bija, īpaši, ja izdevās atrast kādu saulītes apspīdētu aizvēju, bet ne tik daudz, lai prasītos pēc smēres.

Tā, nu tik daudz par meteoroloģiju. Ceru, ka radās priekšstats par neprognozējamo ziemeļu dabu un tās norisēm. Vēlāk, jau jūlija vidū un augustā viss ir pilnīgi citādi, vairāk prognozējami, bet vienalga, piemēram, spēcīgs lietus kaut kur kalnos var pāris stundās padarīt upi nemakšķerējamu. Ūdens līmenis ceļas ļoti ātri un lai gan tas saglabā savu kristāldzidro tīrību, strauja tā maiņa, kā likums, nozīmē pilnīgu necopi. Lai gan daudziem šķiet, ka ziemeļu nekurienes upēs un upītēs foreļu un alatu ir kā “ļurkst” un māneklis ir jāliek pagriežoties ar muguru pret upi, savādāk zivis pašas krastā lēks (daļa patiesības jau tur ir), tomēr ir kaut nedaudz jāsaprot ziemeļu dabas likumsakarības.

Tā, atkal jau aizrunājos un iespējams kāds tagad jau paspēja padomāt- “A zivis būs?!”. Būs!

Vēja zivis.

Kā jau esiet sapratuši, tad zivis un vējš, vējš un zivis būs tik ciešā saistībā, kādā vien iespējams. Tiešām, ja vēl pirmajās dienās centāmies copēt tur, kur gribētos un vajadzētu būt, tad nākošajās to darījām tur, kur varējām. Te nu bija jāpielieto Mr. Šerloha Holmsa slavenā, vecā labā, deduktīvā izslēgšanas metode. Tomēr arī tā ne vienmēr darbojās, jo vēju deducēt vai izslēgt nu nekādi neizdevās. Tas mēdza mainīt virzienu pa trīs reizēm stundā, te pieņemoties spēkā, te nedaudz pierimstot. Ja godīgi, tad neatceros, kad tik bieži būtu meklējis kādu lielāku akmeni vai pauguriņu aiz kura piesēst un uzsmēķēt, un nedaudz uzsilt.

Pirmais vakars, varētu teikt, izdevās, jo mani jaunie līdzbraucēji tika pie pirmajām zivīm un tas nozīmēja, ka ugunskurs netiks kurināts velti un jau nākošajā rītā būs tradicionālās foreļu maizītes. Es vairāk nodarbojos ar konsultācijām un vietu ierādīšanu, turklāt neveiksmīgi izbaudīju ziemeļu kārklu “valdzinājumu”. Pirmās dienas aizrautībā un vēlmē nokļūt no viena mūsu kompānijas biedra pie otra, aizķērās kāja aiz ķeburīgi nodevīgā kārkla stumbra un ar labās puses ribām piezemējos uz bērziņa saknes. Glābt spiningu un spoli ir izstrādājies līdz refleksu līmenim un, protams, labā roka bija augšā, lai nenoskādētu inventāru. Tā arī piezemējos. Raibs gar acīm nogriezās un kādu mirkli pat elpu nevarēju ievilkt. Tā nu to vakaru tādā meditācijas režīmā ar nedaudz krakšķošām ribām pavadīju. Vēlāk tas radīja nelielas neērtības gulēšanas laikā, jo tomēr kaut kāda poza bija jāatrod, lai nesāpētu un varētu pienācīgi atgūt spēkus nākamajai dienai, turklāt katra pozas maiņa tika pavadīta ar “Auu!!!”. Par malkas zāģēšanu, jo esmu labrocis, vispār varēja aizmirst, bet tomēr tas netraucēja izbaudīt pašu copes procesu un arī iešanu tas īpaši neietekmēja.

Nu jā, pirmais vakars ir vienmēr īpašs un tas mums izdevās. Pirmie iespaidi, pirmās zivis, ugunskurs un sarunas- tas viss bija un lielu cerību plāni uz nākamajām dienām.

Nākamā diena pat neausa, tā vienkārši turpinājās un turpināsies vismaz līdz augusta vidum,  tā tur notiek. Ieturējuši karaliskas brokastis, devāmies uz man jau labi zināmiem lielo foreļu “spotiem”. Vējš vēl bija tīri ciešams vai arī savā azartā tam nepievērsām lielu uzmanību, bet pēc pāris stundu pilnīgas necopes sāku domāt par iemesliem. Saules ietekme tā noteikti nebija, jo pavasarī, atšķirībā no vasaras, tas parasti ir pozitīvs rādītājs, jo siltumā izlido kukaiņi, kuriem īsajā ziemeļu vasaras laikā ir jāpaspēj izpildīt sava misija, un misijas izpildes laikā vai jau īsi pēc tās, tie kalpo par restorāna uzkodu forelēm. Tādos brīžos zivis aktivizējas, jo arī tām laiks sagatavoties nārstam un sekojošajai ziemai ir visai ierobežots. Šobrīd teikt, ka ir silts, nozīmētu dikti pārspīlēt. Ūdens apstākļi gandrīz perfekti! Vējš! Un tas nav nekāds dienvidnieks!

Bijām nonākuši līdz vietai, kur iepriekšējos gados ir noķertas neskaitāmas skaistas foreles, arī mans personīgais rekords uz sauso mušu un vajadzīgas tikai elementāras iemaņas, un nedaudz veiksmes, lai sajustu kātā kārtīgu pumpi. Mēs, trīs neatlaidīgi copmaņi, pārējie trīs ir otrā krastā un citās vietās, jau vicojam šo vietu vismaz stundu un nav pilnīgi nekas. Nekas tradicionālais nestrādā un visi jau esam aizgājuši eksperimentos. Arī es jau esmu nomainījis bezmaz pusi sava arsenāla. Visi mazie izmēri atkrīt tā paša vēja dēļ, jo iemest nav iespējams. Atliek smagā artilērija. Sēžot liela akmens aizvējā un pārskatot līdzi paņemtos mānekļus, meklēju kaut ko tādu ar ko varētu to kuslo zivi paņemt uz izbrīnu. Izvēle krīt uz Akara Ablet 90mm rumpīgumā un pilnīgi ārprātīgā krāsojumā. Mūsu platuma grādos šis vobleris ir iecienīts lašu un jūras foreļu copei, bet rēķinoties ar augstu ūdens līmeni, nolēmu paeksperimentēt ar šo mānekli arī Zviedrijas foreļu ūdeņos. Patiesībā, kilogramīgai forelei tā ir tikai tāda uzkoda, jo nereti ir nācies to kuņģos atrast pat pāris lemingus, kas ir tāda vidēja kāmīša izmērā. Nemaz nepieminēšu atgadījumu, kad biju liecinieks pīlēna “pazušanai”. Ja tā godīgi, tad nekādas īpašas ilūzijas neloloju, jo tomēr apstākļi nav gluži tie, kam biju domājis šo mānekli, bet kaut kāda izmisuma balss saka, ka vajag mēģināt. Šīm balsīm vajag klausīt, lai arī cik nejēdzīgas tās brīžiem nešķistu. Krāmēju virsū un raidu liela akmens aizstraumē, kas iegriežas dziļā bedrē. Neatceros kurš metiens tas bija, bet noteikti ne pirmais, ne otrais un arī ne trešais, bet ilgi nebija jāgaida to sajūtu, ka liekas esi “iestādījies”, bet pēc mirkļa saproti, ka tā tomēr ir zivs. Viss tiek izdarīts pēc fen šuj un forele ir krastā- skaists piecdesmitpiecinieks. Ja jūs zinātu, ko šāda izmēra forele dara straumē un kā tā pretojas! Tā! Es arī beidzot esmu “pierakstījies” un galīgi ne tajā vienkāršākajā veidā. Jūtu kā mans neredzamais es man uzsit uz pleca. Bet arī saprotu, ka kaut kas ir jāmaina, jo ar nokaitināšanas metodi kaut ko izvilkt var, bet tas galīgi nav tas, pēc kā esam braukuši.

Mainām vietu, pa ceļam vēl apjūsmojam ūdenskritumu, kas katru gadu ir savāks, un dodamies uz nākamo pūlu ar nosaukumu “Lielie akmeņi”. Nosaukumu tas guvis, pilnīgi loģiski, no lieliem akmeņiem tā krastā, kur ir pamatīgs dziļums ar nelielu straumi. Tāda pamatīga metiena attālumā ir akmeņains sēklis un lielajām forelēm te patīk. Te sanāk tāds pusaizvējš un ar 70mm Rigge varu aizmest līdz sēkļa kantei. Pirmais metiens, pāris pirmie uzrāvieni un ir ba-bāc!!! Te nu viss kā pēc grāmatas- vieta, māneklis, izpildījums un loģisks iznākums. Esam nolēmuši zivis šodien paņemt, turklāt tās nav nemaz tik viegli noķeramas, un arī šai ir uzaicinājums uz mūsu vakariņām. Kamēr iztīru zivtiņu, atnācis ir Uldis ar Gati un saku, lai kāpj turpat uz tā akmens, un ka Rigge nostrādāja. Vēl neesmu ticis ar foreles tīrīšanu galā, kad Uldim jau kāts ripā un smaids pa visu ģīmi, un tiek pietauvota identiska izmēra forele. Abas ir stabilas 50+. Gatim kaut kā neveicas un jau pāris ir norāvušās, turklāt viena ar visu mānekli. Šķiet, ka aukla būs pie vainas- mezglos plīst kā diegs un ar diegiem te nav aršana. Gandarījumu dod tas, protams arī zivis, ka kaut ko esam sapratuši un izdarījuši tā kā vajag.

Tomēr Leiputrija ilgst tikai nepilnu stundu un tad kā ar nazi nogriežas, jo atkal jau vējš pamainījās, bet tikai virzienā un ne stiprumā.

Būt pareizā laikā pareizā vietā.

It kā jau šī aksioma nav nekas jauns, bet te tā bija tik koncentrēta, jo pietika nieka pusstundas un viss sagriezās pilnīgi otrādi. Tā puiši trāpīja brīdī, kad vējš pierima un vēl aizvēja vietā, brīdī, kad foreles sāka lasīt ūdenī iekritušos kukaiņus. Šķiet viņi nedaudz nokavēja un nonāca tajā vietā, kad foreles sāka palikt izvēlīgas, jo kuņģi jau bija piepildīti. Viņi dabūja vienu vai divas zivis un turpmāko laiku dabūja noskatīties foreļu “buļku” un spuru atrādīšanas izrādi. Toties pēc tam man vairs nebija jāstāsta par šeit esošo foreļu daudzumu un to izmēru, jo brīžiem šķita, ka tikai mani stāsti spēj uzturēt optimismu pēc vairāku stundu un pat dienu nosacītām neveiksmēm.

Pats arī dabūju piedzīvot 15 minūšu copi, kad uz mirkli pierima vējš, ieraudzīju pāris zivs iznācienus un vienu no tām “nocēlu”. Burtiski šo minūšu laikā vējš atkal pastiprinājās un varēji kaut pats galā karināties, bet nenotika pilnīgi nekas.

Turklāt visas nedēļas laikā nebija iespējams noteikt, kurā brīdī vējš var pierimt. Tad tas notiek vakarpusē, nākamajā dienā koncentrējamies vairāk uz vakara copi, bet tad tieši vakarā tas pastiprinās. Citu dienu rīts ir mierīgs un šķiet, ka esam kaut ko nokavējuši un tā arī patiesībā ir. Kā teica Ivars, tad vispareizākā stratēģija būtu- paņemt līdzi prīmusu tējai, maizītes, nogruntēties vienā vietā un sagaidīt to ĪSTO brīdi. Bet mums jau nemiera gars iekšā! Vajag paspēt pabūt tur, tad tur, tad vēl tur un tur!

Patiesībā, tik pusi no saviem/mūsu plāniem izpildīju, jo tradicionālo gājienu uz “869” un “Desu” nemaz neveicām, jo tur nav pat koku un tajā pūtienā es tur nemaz negribētu atrasties, lai gan tur ir mans pālijas rekords. Tie ir nelieli ezeriņi, kas savus nosaukumus ieguvuši pēc savas atrašanās vietas vai formas. Tā “869” atrodas tieši tik augstu virs jūras līmeņa, savukārt “Desa” ir šaurs izstieptas formas ezeriņš. Priekš Zviedrijas mērogiem tās ir “peļķes” un nevienā zviedru kartē tiem pat nav norādīti nosaukumi. “Dusmīgo foreļu ezeru” nogājām tikai gar vienu krastu, jo tas ir augstāks un sanāca tajā dienā aizvējā. Arī interesants ezeriņš, kurā mīt tikai foreles, lai gan teorētiski tur būtu jābūt arī pālijām. Tur atkal jau “izšāva” Mepps zeltītā mārīte un tiku pie kārtējā eksemplāra 50+.  “Sarkano”, kas savu nosaukumu ieguvis no arktisko pāliju sarkanajiem vēderiem gan nogājām visu un lai gan zivju bija pietiekoši, bet atkal jau vēja ietekmē, dabūjām tikai tādas replikas no šeit ķertajām pālijām un forelēm iepriekšējos gados.

Pastāstīšu par vēl vienu spilgtu epizodi, kas apliecinās būšanu pareizajā laikā un vietā, un ar pareizo mānekli. Tā bija viena no pēdējām dienām un vējš bija vēl spēcīgāks. Izdomāju, ka aizvēju varētu atrast tālā pūla pašā galā, kur ir izveidojusies šaura pussala. Puiši vēl taisījās, bet es jau biju gatavs un piedāvāju variantu, ka iziešu ātrāk, pārbaudīšu un neveiksmes gadījumā iešu atpakaļ pretī un paliksim pie “Lielajiem akmeņiem”. Raitā solī pa sev vien un ziemeļbriežiem zināmām takām nokļuvu līdz izraudzītajai vietai un konstatēju, ka izvēle ir pareiza. Te tiešām, kaut daļējs, bet bija aizvējš. Vieta te interesanta, jo aiz sašaurinājuma aiz pussalas ir vēl saliņa, kur straume sadalās un manā krastā sanāk tāda padziļa rene, kas pāriet plašākā seklumā. Nezinātājam un pie šī ūdens līmeņa ir praktiski neiespējami noteikt šo, bet  esmu to visu izbradājis, gan citā laikā un pie cita līmeņa, tāpēc sapratne kur mest ir visai konkrēta un pamatota. Sāku ar renes platāko un dziļāko galu. Lieku jau gadus pārbaudīto MC Zonner un pirmajā metienā ir galā skaista forele, bet āķis ir ieķēries no ārpuses. Tā, labi šinī punktā zivis ir! Paeju metrus trīsdesmit uz leju. Metiens un atkal ir forele- tik pat liela, bet atkal ir āķis no ārpuses. Mainos uz Rigge. Metiens, cope, nedaudz pavelku un ir nost. Lai netrobelētu zivis, jo gaidu puišus atnākam, atkal pabīdos metrus 30 uz leju. Metiens, cope, zivs ir pie krasta un atkal āķi ir no ārpuses! Vienu no šīm zivīm paņemu, jo āķi pat no ārpuses, bet bija trāpījušies žaunās un forele diezgan nopietni asiņoja. Saprotu, ka kaut kas nav īsti riktīgi, jo zivis te ir, bet šķiet, ka ar ļoti lielas veiksmes palīdzību tās ir uzkabinājušās. Vajag atrast īsto atslēdziņu! Izmēģinu gan šūpiņus, gan rotiņus, gan vēl dažādus voblerus, bet nonotiek pilnīgi nekas. Nākošā izvēle krīt uz Raiden Smart zeltītā krāsojumā ar sarkanu vēderiņu. Nolemju, ka tā jau esmu bišku kā lācis pa medus mucas virsu nobraucis un izlemju palikt tajā pat vietā, un iepriekšējās neaiztikt, jo tās pēc pieredzes ir krietni rezultatīvākas. Nekad neesmu ar šo mānekli copējis, tamdēļ turpat pie kājām pārbaudu, ko tad tas vispār spēj un kā to būtu jāvada. Man patīk- visai plaša amplitūda un pauzē tas lēnām, bet grīļojoties uzpeld. Metiens. Nu, varbūt neticēsiet, bet pēc pāris uzrāvieniem un sekojošām pauzēm ir cope! Pievelku skaistu foreli un šai ir māneklis mutē. Šķiet, ka esmu atradis šī brīža un vietas atslēdziņu. Jāapliecina un veicu nākošo metienu, brīdī, kad vajadzētu sākt sekot mānekļa lidojumam, izdzirdu nodevīgu skaņu “tinkšš”… jā, un atliek tik vērot kā mana atslēdziņa aizlido. Tomēr vējš pūš un metiena brīdī aukla kaut kā pamanījās apmesties ap spici. Ja tā godīgi, tad ir pamatīga skrobe, jo tā arī īsti nesanāca ne pārbaudīt, ne apliecināt izvēles pareizumu. Visi šie notikumi ir burtiski pusstundas laikā, bet nu jau re kur nāk arī mani kolēģi.

Man viss ir skaidrs un nu jau ar lielu pārliecību pakonsultēju par mānekļu izvēli un vietu, bet pamanu, ka pussalas galā, kur sāku, vējš ir sagriezies un iemest vairs nav tik komfortabli kā man bija iepriekš. Izrādās ar to pietiek, jo arī kā cenšamies, bet viss ir izslēdzies. Un tas bija pusstundas jautājums!

Sausais atlikums

Protams, katrs brauc pēc trofejām vai pēc sajūtas “atvilkties”, bet ticiet man un maniem līdzbraucējiem- tas nav galvenais šajos braucienos. Jā, šis nebija no tiem vieglākajiem un, lai arī zivju daudzuma ziņā ne no tiem ražīgākajiem, tomēr tik daudz lielo te vēl nebija vilkts. Mazo praktiski arī nebija, vismaz upē. Kāds noķēra ne tikai zivis, bet arī “dubinātoru” un iesnas, jo temperatūras ziņā tiešām netikām lutināti. Dažādu iemeslu dēļ arī naktis dažiem nebija tās vieglākās. Tā mans telts biedrs Uldis pāris naktis pavadīja saģērbis mugurā visu iespējamo, lai nedrebinātos un spētu aizmigt. Nenoliegšu, silts nebija, bet pareizi izvēlēts ekipējums ir zelta vērts. Tajā brīdī, kad esi TUR, šīs ķibeles vai nepilnības, pat nezinu kā to nosaukt, protams, rada diskomfortu. Te nerunāju tikai par ekipējuma izvēli, bet arī par laika apstākļiem, dažādām situācijām, kurās nokļūsti un neesi īsti tām sagatavots. Tad, kad esi ārā no savas komforta zonas, tu pārvērtē daudzas lietas, kā arī izdari secinājumus.

Nevēlos pārspīlēt, bet man šķiet, ka tas nav tikai copes brauciens, bet arī sava veida mentālais ceļojums, jo kas reiz šo ir izbaudījis, tiecas pēc tā vēlreiz. Uldis man brauciena beigās pateica, ka nemaz necerēja tik daudz lielu foreļu noķert un šī nav pirmā mūsu kopīgā reize ziemeļu klejojumos. Tāpat arī nesenā sarunā pavēstīja, ka skatījums uz ikdienas lietām ir mainījies. Gatis klusē kā partizāns, bet jau prasa- kur brauksim nākamgad. Ivars bija kopā ar saviem abiem dēliem. Ar puikām jau parunājos pie vakara ugunskura- abi bija starā un teica- ir cool! Ivaru vēroju, kad gaidījām atlidojot helikopteri. Viņš bija noslēgts un domīgs, un iemeslu tajā brīdi ir grūti saprast un arī nevajag prasīt, bet tieši šodien, kad esmu jau šī raksta finišā, mēs sazvanījāmies un Ivars saka- rezervē man trīs vietas uz nākošo gadu…

Makšķerēšana kā ceļojums, ceļojums kā makšķerēšana.

Āķus siekstā, un tiekamies pie ūdeņiem!