Agrs rīts. Esam uz zviedru zemes un priekšā apmēram 1000km brauciens uz ziemeļiem. Jau pievakarē sasniedzam mērķi, noīrējam mājiņu, nopērkam licenzes, sarunājam un samaksājam par helikopteri. Rīt ap 11tiem varēsim lidot. Pārbrauciens dara savu,  pa graķītim un gulēt.

Rīts mūs pārsteidz ar nelielu lietu un pamatīgu miglu. Dodos uz reģistratūru un manas bažas apstiprinās- miglas dēļ lidojumi pārlikti uz vēlāku laiku un mums prognozē izlidošanu tikai ap 13tiem. Somas saliktas, nemierīgi trinamies. Bonuss saimniekiem, ka atļauj līdz izlidošanai palikt mājiņā. Ap pusvieniem beidzot migla sāk izklīst un parādās saule, eju vēlreiz apjautāties par izlidošanu. Pirmais reiss jau aizlidojis, bet mums nāksies gaidīt vēl vismaz 2-3 stundas. Arī ziemeļu daba vairs nespēj nomierināt mūsu sakairināto nervu sistēmu un no somām tiek izvilkts „ūdens, kas dejo un dzied”.

Tas mirklis ir klāt. Zem propelleru un motora radītās rēkoņas palīdzam pilotam sakrāmēt mūsu mantas helikoptera bagāžas nodalījumā, sasēžamies paši, piesprādzējamies, uzliekam austiņas un aiiiiiziet!!!!! Eh, nepieradinātā ziemeļu daba, pa visai plašajiem rēcošās gigantiskās kamenes logiem paveras elpu aizraujoši skati.

Piezemējamies pašā upes krastā. Pilots mums izsniedz divus lielus politelēna maisus atkritumiem, novēl veiksmi un drīz jau pazūd aiz kalnu kores. Klusums, tikai upe čalo un četri mēreni iesiluši foreļu dresētāji ar pilnu krūti kampj pirmos iespaidus un emocijas. Mūsu nometnes vieta ir neliels līdzenums starp krūmāju, pašā upes krastā. Vietas divām teltīm pietiek atliektiem galiem, ir arī veca ugunskura vieta, rūpīgi aplikta ar akmeņiem. Nevienas citas pazīmes, ka te būtu bijis vēl kāds cilvēks. Netālu ir tiltiņš pār upi, taka abās tiltiņa pusēs ir knapi pamanāma un izskatās, ka te jau gadiem neviens nav gājis. Arī kartē šī tiltiņa un takas nav.

Sariktējam teltis, uztaisam pirmās brīvdabas apvienotās pusdienas un vakariņas, uzsaucam arī pa kādam tostam. Nezinu vai ziemeļu skarbās dabas iespaidā, vai kā cita, bet nolemjam, ka šovakar nebūtu īsti pareizi ķert zivis un vēl izskaņā nobaurojam „ Čornij voron” no filmas „Osobenosti russkoj ribalki”, liekamies uz auss. Rīts gudrāks par vakaru.....

Pamostos no tā, ka kāds no kolēģiem jau grabinās gar kastroļiem, jā mans telts biedrs Uldis jau ir augšā un vāra ūdeni rīta kafijai. Ātri raušos ārā no telts...brrrrr- samērā vēss. Rīts ir apmācies. Padzeram kafiju, paēdam brokastis un izklīstam gar upi. Es izvēlos iet no nometnes uz augšu. Ainis arī, bet pa otru krastu. Upe ir pietiekami plata, tā kā viens otram netraucējam, bet tomēr varam sarunāties. Par cik Ainim pirmā foreļu cope tad pakonsultēju par vietām, kur foreles varētu slēpties un labāko trajektoriju kā novadīt mānekli. Sākumā Ainim diezgan daudz „zacepu”, bet jau pēc neilga laika izskatās, ka vismaz daļēji foreļu ķeršanas knifi ir apgūti. Nonākam pie smukas un cerīgas bedres zem krācēm, atstāju Aini izstrādāt šo vietu, bet pats uzeju virs krācēm pūla izskaņā. Redzu upes vidū vairākus lielus akmeņus, izskatās labi. Mērķtiecīgi apmētāju katru akmeni gan no priekšas, gan sāniem. Apstrādājot pēdējā akmens dziļuma pusi sajūtu tādu kā piesitienu, bet īsti nevar saprast vai vizulis atsitās pret kādu zemūdens šķērsli, vai tomēr tā bija copīte. Turpinu ietīšanu un vēl viens bakstījiens, nē tā tomēr ir zivs un tad kaut kas uzguļās manam vizulim, bet tā pārliecinoši, bez kāda sitiena. Kāts salokas un spole bremzei kaucot atdod metru pēc metra, bet bremze man ir noregulēta tuvu auklas izturības robežai. Sākumā nesaprotu kas notiek, sajūta tāda it kā būtu bebru aizķēris, bet bebru tak te nav, varbūt ūdrs- domas joņo pa galvu mežonīgā ātrumā, bet tas, kas ir auklas  galā nemaz nedomā parādīties, pārliecinoši turas pie grunts un staigā 5-7m aplitūdā gan uz vienu, gan otru pusi, laiku pa laikam izraujot vēl pa kādam metram auklas. Galvenais, ko šobrīd cenšos izdarīt, ir neielaist to „dzīvnieku” akmeņos, bet vieglāk ir pateikt kā izdarīt. Laiks liekas ir apstājies, mans pretinieks arī palicis rāmāks, bet joprojām spītīgi negrib rādīties. Cik sekundes vai minūtes pagāja, nezinu, bet beidzot novirmo ūdens virsma un parādās pamatīga aste- zivs aste. Adrenalīns ielīst ar dubultu devu , ceļi sāk trīcēt, sirds liekas pa muti izleks. Tagad tikai nesasteigt. Krasts diezgan stāvs, izvilkt nav kur, uzķeramais tīkliņš arī nav līdz. Cīnos ar foreli un cenšos pārkliegt krāces radīto troksni un  sasaukt Aini. Pēc mirkļa saprotu, ka bezcerīgi, būs vien jātiek galā paša spēkiem...viss ir beidzies, forele guļ uz krasta sūnu paklāja un tagad tikai saprotu, ka tā ir mana lielākā forele dzīvē un sapnis ir piepildīts jau pirmajā dienā, jau pirmajās stundās. Skatos uz savu lomu un vēl nespēju noticēt!

Par  turpmāku copi šobrīd pat domas nevar būt, paņemu zivi, ar vājprāta spīdumu acīs un muļķīgu smaidu pa visu ģīmi, teciņiem vien dodos uz nometni.

Kolēģi jau priekšā. Fotosesija, emocionāls notikuma atstāsts un viss pārējais, kas piederās šādos brīžos. Forele ir ne vairāk un ne mazāk kā 69cm gara. Svariņu līdz nav, bet lēšam, ka varētu būt ap 2,5kg.

Uztaisam pusdienas. Nervi nomierinājušies un iekšējais copmanis „pieprasa banketa turpinājumu”. Dodamies abi ar Uldi uz lielās foreles mājvietu, apstrādāt atlikušo pūla daļu. Līdz vakaram Uldim izdodas noķert trīs foreles ap 45-50cm robežās, man divas. Pa vienai katrs paņemam. Ainim ar Andri tik labi nav gājis- tikai zemmēri. Vakariņām un rīta foreļmaizītēm zivju pietiek.

Šodien abi ar Uldi esam nodomājuši izpētīt upi uz leju no nometnes. Esam nogājuši jau pamatīgu gabalu, bet tikai mazās forelītes ļaujas pierunāties mūsu mānekļu valdzinājumam. Vietas ir viena par otru labāka, bet pagaidām klusums. 

Jau plānojot šo maršrutu biju ņēmis vērā iespēju pa vienu no kreisā krasta pietekām uzziet līdz ezeru kaskādēm. Par cik upe šodien mums nav labvēlīga, tad nolemjam atrast šo pieteku un doties laimes meklējumos uz ezeriem. Pēc kartes spriežot pietekai jābūt visai lielai, un 2-3km attālumā no nometnes, bet šobrīd izņemot dažus strautus neko neatrodam. Nolemjam, ka pateicoties lielajam kritumam upīte varētu būt arī samērā šaura, paliekot platāka tikai līdzenākā vietā. Izvēlamies lielāko no strautiem un, neatlaidīgi laužoties caur krūmu un pundurbērzu audzēm, dodamies  pa ieleju augšā. Tas ir visai grūts ceļš. Sireāla ir sajūta, kad uzejot kalnā nonāc uz pārpurvojoša plato un cik acis spēj saskatīt, tad redzi nelielas lāmas un purvu. Ne miņas no ezeriem... Jā tālumā ir redzami arī kaut kādi ezeri, bet līdz tiem ir pamatīgs gabals. Kaut kas nav pareizi. Atklāti sakot abi ar Uldi esam staigājuši kilometru kilometrus un esam diezgan rūdīti staigātāji, bet  šobrīd esam pamatīgi noguruši. Vēl iespringstam un kādu kilometru noejam līdz lielākajai lāmai, ko Latvijas apstākļos varētu nosaukt arī par nelielu meža ezeriņu. Tā izskatās, ka izņemot ligzdojošos polāros zīriņus, citas dzīvības te nav. Visdrīzāk šīs lāmas ziemā izsalst līdz gruntij. Ejam atpakaļ uz nometni, nogurums dara savu un arvien biežāk dabūjam apstāties un atpūsties. Bet vēl nav pat puse noieta. Apēdam pārpalikumus no līdzi paņemtā riekstu-rozīņu maisījuma. It kā enerģijas paliek nedaudz vairāk, bet tas tikai uz īsu brīdi. Labi, ka ar ūdeni nav problēmu- to var dzert no jebkuras urgas. Jau kādu pusstundu viens ar otru nerunājam, bet truli liekam soli aiz soļa un ceram sadzirdēt upes šalkoņu. Esam nostaigājušies līdz tādam līmenim, ka vienu no izgāzta pundurbērza saknēm noturam par āmriju un abi elpas aizturējuši, vismaz minūti, blenžam un nesaprotam, ko tagad darīt. Beigās uzsvilpjam, tas lops nekustas, paņemu sprunguli un metu- nekustas. Tomēr saprotam, ka āmrija tā nav, lai gan siluets tik dabīgs izskatījās. Pasmejamies paši par sevi, tas dod papildus enerģijas lādiņu un vēl pēc vairāk kā stundas pārguruši, bet esam nometnē.  Neliela pelde stindzinošajā ūdenī uz laiku atgriež dzīvību, bet konstatēju, ka esmu pamatīgi noberzis kājas īkšķi, ejot it kā neko nejutu. Tagad ir kapitāla tulzna pa visu īkšķa augšu, kas sākas pie pašas pēdas un beidzas pie naga.

Toties Ainis ir pārlaimīgs un rāda savu pirmo foreli virs kilograma. Vakariņas. Telts. Komai līdzīgs dziļš miegs.

Rīta kafija, foreļmaizītes. Liekas, ka vakar nekur nebūtu iets, ja vien tā tulzna... Enerģijas pa pilnam, bet nekāds staigātājs šodien noteikti neesmu. Ņemu mušiņmakšķeri un dodos pāris kilometrus uz leju, kur ievēroju skaistu bedri krāces izskaņā. Tas tomēr ir cits smeķis – mainīt mušiņas, apstrādāt metru aiz metra un brīdī, kad cerība liekas jau mirusi, sajust ilgi gaidīto foreles ņēmienu. Tomēr man prasās aktīvāka pārvietošanās un lielāka dinamika, bet par cik negribas samocīt pirkstu vēl vairāk, pacietīgi un izbaudot taustu bedres gultni. Virsūdens aktivitātes nav tāpēc izvēlos nimfas un slapjās mušas. Pēc kādu pāris stundu darbošanās piesakās pirmā mēra forele. Saudzīgi atlaižu. Tātad muša atrasta, atliek strādāt. Pāris zemmēri un tad konkrēts stiepiens, piecērtu un sākas dievišķais jandāliņš. No sākuma liekas, ka zivs būs lielāka, pievelkot it kā neliela vilšanās, bet vienalga forele ir ap kilogramu. Tomēr pavisam citas sajūtas savaldīt šo punktoto skaistuli ar mušiņmakšķeri. Šo arī laižu vaļā, it kā neesam vienojušies cik zivis šodien ņemsim, bet ceru, ka kolēģi atnesīs vakariņu un maizīšu tiesu.

Lēnām klumburēju atpakaļ, nometnē esmu pirmais. Novelku zābakus, dakterēju pirkstu. Parādās Ainis- nekas ievērības cienīgs nav trāpījies. Vēl pēc mirkļa pa pretējo krastu redzam tuvojošos Andri, kas jau iztālēm veic polkai līdzīgus palēcienus. Nonācis pretī nometnei Andris lepni, un ne bez pamata,  atrāda savu guvumu. Smuka ap 50cm forele. Tātad šobrīd katrs ir ticis pie kārtīgas zivs. Saule jau nolaidusies līdz kalnu virsotnēm un te pazūdot, ta atkal parādoties turpina savu polārās dienas loku. Uldis vēl nav. Gaidot Uldi tepat pie nometnes vēl nedaudz pamētāju un vietā, kur jau mests neskaitāmas reizes, izdodas piemānīt vēl vienu ap kilogramu smagu foreli, bet pie pašām kājām tā pamanās pati atbrīvoties. Viss kārtībā, mieles nekādas- process tika izbaudīts.

 Kurinam ugunskuru. Parādās arī Uldis- pārguris, bet laimīgs ar divām virs 50cm forelēm. Vēl esot bijušas copes un arī norāvušās. Nu re vakariņās atkal foreles un maizītes no rīta.

Ik rīta procedūra. Dodamies abi ar Uldi pa upi uz augšu, uz viņa vakardienas varoņdarbu vietām. Necik tālu nepagājuši Uldim pieķeras laba forele, iemests ir tālu, kamēr kolēģis cīnās, cenšos šo to safotografēt. Forele ir jau pie krasta, bet krasts paaugsts un laižos lejā lai palīdzētu sagūstīt zivi. Forele ir virs 50cm un nemaz tik viegli rokās nedodas. It kā saķeru aiz žaunām, bet tad zivs veic izmisuma pilnu kūleni, sajūtu smeldzošu sāpi pirkstā, kas izskrien caur muguras smadzenēm kā strāvas trieciens. Es stāvu pāri par ceļiem ūdeni, pirkstā rotiņa āķis, bet forele ir devusies uz savu slēptuvi. Labi, ka atskabarga pielocīta, izdodas visai vienkārši izvilkt āķi no pirksta, bet drauga skatiens neko labu neliecina. Tomēr it kā pelnītās haikas vietā, kur viennozīmīgi tiktu pieminētas dažādas mātes, vieglas uzvedības sievietes un dzimumorgāni, saņemu palīdzīgu roku, kas palīdz uzrausties atpakaļ krastā.

Mūsu šīs dienas gājiens beidzas ar četrām virs 50cm forelēm, no kurām tikai viena nav mana. Protams, ka laiku pa laikam man labpatika sadzirdēt, ka vispār bija piecas, tikai.......

Jau no paša rīta līst lietus, bet šī ir pēdējā pilnā copes diena. Sagaidam, kad lietus mitējas un uz priekšu. Uldis nolēmis revanšēties un ies atkal to pašu posmu, es savukārt nolemju izpētīt upi vēl krietni zemāk. Ainis ar Andri, kā jau ierasts ar īpašiem pārgājieniem neaizraujas un copē līdz 3-4km robežās no nometnes.

Esmu nolēmis noiet kādus 10km uz leju un tad nākt atpakaļ. Ideja sekojoša- vietas vēl neiztramdītas, ir jābūt. Uzņemu laiku, divās stundās it kā vajadzētu nonākt sākuma punktā.

Pēc kādas pusotras stundas nonāku vietā, kur ūdenskritumu kaskādes seko viena otrai. Vietas nav perspektīvas, eju vēl uz leju. Krastā parādās tāda lieluma akmeņi, kas Latvijā momentāni tiktu iekļauti top apskates objektos. Jūtos kā maziņš rūķītis no kādas Skandināvu pasakas. Pieeju pie upes un redzu, ka upe sadalījusies vairākās daļās, ar neaprakstāmu spēku un skaņu gāžas kaut kur tālu lejā, redzu puskilometra attālumā koku galotnes. Nē, tālāk iet nav jēgas, jāiet vien atpakaļ un jāapcopē bedres un posmi starp ūdenskritumu kaskādēm. Šobrīd tie izskatās viens no otra izolēti nelieli, līdz 100m gari posmi. Varbūt sniegam kūstot un pie liela līmeņa ir iespējama kaut kāda migrācija, bet šobrīd tas ir neiespējami.

Zivju ir daudz, bet izmērs līdz 30cm. Neiedziļinoties teikšu, ka šodien izdevās noķert tikai vienu 45cm foreli.

Nāku atpakaļ uz nometni, ugunskurs jau kuras, vakariņas top. Uldis ir revanšējies un dabūjis 3 piecdesmitnieces. Ainim ar Andri līdzīgi kā man.

Vēl atgriežoties pie laika apstākļiem- šodien izliju un izžuvu reizes piecas. Vakars gan ir jauks, bet kā jau katru vakaru ap 11tiem  nez no kurienes parādās odu ordas.

Andris paziņo, ka rītdienas rīts ir viņa RĪTS un viņš noķeršot foreli. Pazvaigājam un ejam pie miera. Rīt 12tos ir jābūt helikopterim, kas mūs nogādās atpakaļ civilizācijā un līdz tam mirklim ir jāpabrokasto, jānovāc teltis un jāsakrāmē somas.

Diena bijusi visai piepildīta, tāpēc mēs ar Uldi nolemjam, ka mums copes un gūto emociju pietiek, Ainis ir līdzīgās domās. Joprojām neticam, ka Andris piecelsies no rīta, lai vismaz 3 stundas veltītu copei.

Rīts atkal lietains, taisam brokastis telts priekšnamā. Andris tiešām ir aizgājis uz copi. Nolemjam lēnām pakoties un teltis novākt tikai pustundu līdz paredzētajai helikoptera atlidošanai.

Atnāk Andris...ar skaistu foreli. Mēs- vakardienas smīkņātāji cieņas pilni noliecam galvas un apsveicam veiksminieku.

Tūlīt jau būs 12, ātri savācam teltis un klausamies vai neatskanēs raksturīgā skaņa. Pulkstenis ir jau 13, bet mēs vēl joprojām sēžam uz somām. Sākam skaitīt dienas, ko esam pavadījuši šeit- varbūt esam kļudījušies un civilizācijas vēstnesim jābūt tikai rīt. Nē, viss saskan- šodien ir īstā diena. Sākam izvirzīt dažādas teorijas. Varbūt esam aizmirsti, laiku pa laikam katrs no mums sadzird helikoptera tuvojošos skaņu, bet tie ir nervi...nervi. Jau 14 un sākam domāt, ka vajag svilināt krūmāju, lai pievērstu uzmanību, laiku pa laikam izskan teorija, ka varbūt atkal miglas dēļ lidojumi pārcelti uz vēlāku laiku, bet no mūsu skatu punkta izskatās, ka viss OK. Nomācies ir, bet nav nekādas baigās miglas. Mākoņi izklīst sāk spīdēt saulīte, gaidam...sākam apspriest tēmu, ar kādiem pāņēmieniem fiziski ietekmēsim pilotu, ja viņš vispār parādīsies... Ir, ir ! Beidzot, tiešām nepārprotami mums tuvojas helikopteris, vienmēr smaidīgais Frederiks atvainojas, jo kalnu otrā pusē ir atkal bijusi kārtīga migla, esam gatavi viņu apkampt un aizmirstam, ko bijām izdomājuši ar viņu izdarīt....

Tuvu kalnu korēm lidojam atpakaļ...sarunāties tāpat ir grūti, bet neviens to arī nealkst, katrs iegājis sevī un izbauda vēl pēdējos šī piedzīvojuma mirkļus.

Nobeigumam.

Vēl, protams, priekšā ceļš uz Nyneshamn, prāmis līdz Ventspilij, bet tās jau tikai automātiski izpildāmas darbības.

Es biju laimīgs, ka izdevies saorganizēt un realizēt pa ziemu saplānoto maršrutu, Uldis bija lepns, ka izdevies visus apķert zivju skaita ziņā, Ainis saņēma dzimšanas dienā no sievas forelēšanai piemērotu vesti, iegādājās foreļu ķeršanai paredzētu inventāru un pievērsās punktoto skaistuļu ķeršanai arī Latvijā. Andris tikai pateica- Vecīt, kad plānosi nākošo maršrutu, lūdzu, neaizmirsti par mani....

Katrā ziņā tā bija neatsverama un nekur neizlasāma pieredze un piedzīvojums mums katram !