Nekad nesaki- nekad! Nekad nesaki, ka visu zini un ikvienai situācijai esi gatavs. Nekad nedomā, ka būs kaut kas līdzīgs, kā bija iepriekš. Kaut arī šis brauciens bija jau grūti saskaitāmās reizēs mērāms uz konkrēto vietu un konkrētā laikā- tieši pēc Līgo svētkiem, tomēr atkal bija jākāpj pavisam jaunā upē. Divreiz vienā upē neiekāpsi! Filozofiski, bet tajā pat laikā pavisam praktiski. Rādīju vīriem bildes no iepriekšējiem gadiem, kad ledus gabali pa upi peld… šogad varēja bradāt, kur sirds vien kāro un rokas ūdenī sildīt. Braucam!

Ir jau Lapzemē lāči, tikai ne tajā reģionā, kur septiņu dienu laikā nostaigājām aptuveni 120km. Tomēr teiciens- “No vilka bēgsi, lācim uzskriesi”, būs pašā laikā. Vēl nedēļu pirms brauciena laika prognozes vēstīja mēreno un pierasto ziemeļu Zviedrijas temperamentu. +16 līdz +18 pa dienu un 6-8C naktī. Pēdējās dienās krasi mainījās prognozes un mana sestā maņa sāka kļūt visai tramīga. Aizmukām jau mēs no Latvijas, +30C un vairāk, svelmes, toties trāpījām uz to, ko sestā maņa sāka skrāpēt galvaskausā neilgi pirms paša brauciena. Te ir kā kaujā- atkāpšanās ceļa nav un nevar būt! Visi gatavi, āķi asi, mānekļi sagūluši kastīšu nodalījumos un noskaņojums mundrs.

Zini kādas ir sajūtas, kad jau plānošanas sākumā nav īstas skaidrības par ceļojuma nosacījumiem? Sajūtas, kad pieņem lēmumu un pasaki- tas notiks! Sajūtas, kad 15 minūšu laikā piepildās dažas brīvās vietas braucienam un dažiem vēl ir jāatsaka? Sajūtas, kad jūti atbalstu no katra līdzbraucēja? Sajūtas, kad beidzot ir jāieliek somas busā un jāuzņem virziens? Aiziet!

Notikumi, situācijas, kurās jūties kā ķīlnieks, tomēr arī tās dod virzību un palīdz izrauties no ierastuma. Caur Somiju tranzītā braukts tik daudz reizes, ka jau skaits sajucis, bet nekad nebija bijusi doma kāda maršruta izstrādei. Viss notika ātri- plānoti neplānots brauciens, karšu pētīšana, vietas lokalizācija un jau padziļināta izpēte i-neta resursos. Protams, kā vienmēr, par noskatīto vietu atrast neko nevar, jo izvēlos pilnīgas nekurienes un grūti sasniedzamas vietas. Informācijas gandrīz nekādas. Aiziet!

Šķiet, ka tikai nesen atgriezos no iepriekšējā brauciena, kur griezām laika mašīnu atpakaļgaitā un vasaras saulgriežos izdzīvojām vēlreiz pavasari. Tagad ir uzstādīts nākotnes vektors ar iespēju pabūt divreiz rudenī. Pa priekšu tur- pie polārā loka un tad jau tepat- Siguldā, Sabilē vai kur nu sirds kāro izbaudīt mūsu zelta rudeni.

Katru reizi dodoties ziemeļu ekspedīcijās galvenais jautājums ir laika apstākļi. Īpaši aktuāli tas ir pavasarī vai vasaras sākumā, pēc ziemeļu Zviedrijas izpratnes. Pie mums vasara jau ir pilnbriedā, bet pie polārā loka tik sāk savu plaukumu. Tieši šis vienādojuma nezināmais parasti ievieš būtiskas korekcijas visā ceļojumā un ja runātu gleznotāja vārdiem, tad nosaka visas gleznas pamattoni.

Ar gadiem ir izkristalizējušies mīļākie maršruti. Šis ir viens no tiem, kur būšu jau trešo reizi, bet šogad izvēlos nedaudz savādāku brauciena formātu. Vēlējos pabūt ziemeļos tikai divatā. Līdz ar to arī atskaite, atkal jau, savādāka. Patīkamu lasīšanu!

Kaut kādā brīdī vēl tika noķerta krēsla, bet nesapratu vai tā aizmuka no mums, vai mēs no tās. Aptuveni tūkstotis kilometru ir nobraukts un ceļa zīme, ka līdz priekšpēdējai apdzīvotai vietai ir nedaudz pāri 200km vairs nešķiet biedējoša, bet uzmundrinoša. Ir ļoti agrs rīts un esam jau ziemeļbriežu pārvaldītajā teritorijā.

Šis gads iezīmējās ar to, ka pirmo reizi, vairāk kā desmit gadu laikā, ne pats tiku uz Zviedrijas ziemeļiem, ne organizēju kādu copes braucienu. Apstākļi salikās tā, ka visu vasaru un rudeni pavadīju vidus Zviedrijas pilsētā Nīčepingā (Nykoping). Protams arī tur ir upes un upītes, ezeri un ezeriņi, un copes apmātība arī nekur nav pazudusi. Diemžēl šajā reģionā par, man mīļajām, strauta forelēm, pālijām un alatām var aizmirst pilnībā, tomēr, ja ir ūdeņi, tad var makšķerēt un nolēmu padalīties ar copes piedzīvojumiem un makšķerēšanas  īpatnībām šajā reģionā. Nav gluži pēc manu braucienu koncepta, bet lai nu iet… varbūt kādam būs interesanti.

Viedais laika skaitītājs jau atkal ir pāršķīris kārtējā gada lappusi un klāt ir nākamais piedzīvojums ziemeļu neskartībā. Tā nu ir sanācis, ka atkal esam vietā, kur biju jau pagājušo gadu. Šis maršruts sāk palikt par pašu populārāko un būšu jau trešo reizi šajos ūdeņos. Viss it kā zināms un pazīstams, tomēr atkal viss ir pilnīgi citādi. Šogad esam divas nedēļas vēlāk kā pagājušajā gadā, kad bridām pa sniegu un nometnes vietu no helikoptera atrast nevarēju, jo pļaviņa bija sniegā. Tagad mūs sagaida jau sulīgi izplaukuši ziemeļu pundurbērzi un nometnes vieta ietērpusies spilgti dzeltenu pureņu rotā.

Laiks ap Jāņiem ir brīdis, kad no vasaras vari pārcelties uz pavasari. Ziemeļos ap šo laiku viss tik sāk plaukt, ūdens līmeņi pēc paliem ir nokrituši, odi un citi mošķi vēl nav pamodušies, tomēr foreles aktīvi sāk savu barošanās periodu un arī pālijas ir vēl aktīvas. Izdzīvot divreiz pavasari ir forši! Sagaidīt, kad Latvijā plaukst pirmie bērzu pumpuri, meža vizbulītes un purenes zied, stārķi atlidojuši un vardes visos grāvjos nododas mīlas priekiem, un tad šo visu “izgaršojot” un jau pierodot, tev rodas iespēja to visu atkārtot. Tikai nedaudz savādāk. Bez vardēm un stārķiem, bet ar ziemeļbriežiem un pusotru metru biezu sniega kārtu. 

Šīs atskaites formāts būs nedaudz savādāks, jo grūti atcerēties pa dienām notikušos atgadījumus un mirkļus, tomēr spilgtākās epizodes vēl diezgan svaigi atgādina piedzīvotās emocijas.Mani šī brauciena kompanjoni ir, jau Ziemeļzviedrijas šarmu izbaudījušie, Reinis un Uldis, un Jānis, kam šī būs pirmā reize ziemeļu plašumos. Mēs trīs jau esam pazīstami un zinām, ko viens no otra sagaidīt, Jānis mūsu kompānijā ir “jauniņais”, tomēr pēc tikšanās un pāris minūšu komunikācijas, saprotu- arī šim ir “putni galvā” un viņš ir savējais.

Interesanti ir atgriezties vietās, kur jau kādreiz būts un piepildīt teicienu- „Divreiz vienā upē neiekāpsi”. Tieši tā arī sanāca. Vietas jau zināmas, strādājošie mānekļi arī, kā vienmēr paliek vienādojuma nezināmais- ūdens un laika apstākļi. Pēc būtības, tieši nezināmais padara katru braucienu par īpašu, kad šķiet, ka esi pilnīgi pie citas upes un viss ir jāatklāj atkal no jauna.

Katrs brauciens ir savādāks. Gan ģeogrāfiskā ziņā, gan izpildījumā. Šis ir viens no tiem, kas it kā neprasa  fizisku sagatavotību, jo nekur jau nav jāiet. Tevi ieved ar heli, noliek, turpat ir nometne, atslābinies un baudi. Tomēr, pat speciāli nerosinot, bet tīri dabiski, rodas vēlme iet, skatīties, redzēt vairāk...

Kāpēc „Tirkīza zilais noslēpums”? Pavisam vienkārši- upe uz kuru dodamies ir ar kristāltīru ūdeni un pārsvarā gaišu grunti. Ūdens dziļākajās vietās krāsojas zili/zaļš un pat māksliniekam vajadzētu iespringt lai uz krāsu paletes sajauktu pareizo toni. Upe tek samērā šaurā ielejā ar sniegotu kalnu virsotnēm abos krastos. Kā jau ielejā, flora te visai bagātīga- lekna zāle, visai augsti bērzi, ja salīdzina ar pierastajiem ziemeļu pundurbērziņiem, vējš mēdz nebūt vispār, ja nu neiegriežas tieši pa ieleju, tad gan ir kā aerodinamiskajā caurulē.

Laikam jau lielākais novērtējums lietai, ko dari ir cilvēki, kas atgriežas, lai atkal izgaršotu kampienu ziemeļu skaudruma un šarma. Tā tas ir noticis un puiši, ar kuriem pagājušo gadu gaidījām helikoptera atlidošanu, atkal ir gatavi doties pretī kārtējam piedzīvojumam. Uldis un Andris jau vismaz aptuveni zina uz ko ir parakstījušies, savukārt otram Andrim šī būs pilnīgi jauna pieredze, turklāt foreles viņš vēl nav ķēris.

Ainavas mainās un ja vēl pirmajos simts kilometros nejūt nekādu atšķirību, izņemot pamatīgus klinšu bluķus šosejas malās, tad jau pavisam drīz esam atkal ziemā. Un tā lai neliktos garlaicīgi arī no gaisa nāk lielas un smagas sniega pārslas, kas ceļu pārvērš par  baltu biezu sniega putru ar knapi saskatāmām  iebrauktām risēm. Tas viss ir daļa no piedzīvojuma, varētu teikt iepakojums, kas gribot negribot ir jānoplēš lai tiktu pie gaidītā garduma – ledus un zem tā mītošajām arktiskajām pālijām.

Šis bija viens no,it kā, vienkāršākajiem maršrutiem, ja vērtējam pēc fiziskās aktivitātes, jo lai sasniegtu copes vietas netika izmantotas kājas un pārbaudītas muguras un gurni, nesot iespaidīgās mugursomas. Izmantojām helikopteri, pāris gadus nebiju lidojis ar šo agregātu un sajūtas kā pirmajā reizē.

Rīts. Pa ceļam izbaudītas reljefa un dabas pārmaiņas, nakts tā arī neatnāca, esam pie polārā loka. Patiesībā, nevis pie polārā loka, bet uz paša loka! Te arī sākas mūsu piedzīvojums! Novietojam auto, paši saģērbjamies, nokomplektējam somas un viss var sākties!

Kā jau vienmēr tas mirklis pienāk nemanot. Tāpat šoreiz. Tikko esmu atgriezies no pēdējā brauciena, kad jau priekšā nākošais. Domas par to, vai viss būs tikpat labi nedod mieru, laika apstākļi, cilvēku noskaņojums.

Šī gada pirmais ceļojums ir sācies! Apjausma, ka viss tiešām notiek, nāk tikai uz prāmja. Pa ziemu viss jau iztaigāts virtuāli un atkal ar nepacietību gaidu- kā tad tas izskatīsies dabā.

Garie ziemas vakari pagājuši plānojot nākošo ceļojumu, virtuāli viss jau izstaigāts...it kā viss skaidrs, bet atkal nonākot viens pret vienu ar skarbo ziemeļu dabu, sirds gavilē un tūlīt piepildīsies visi sapņi! Pievarēti 1500km, ziemeļi mūs sagaida ne visai viesmīlīgi- līst pamatīgs lietus. Sēžam mašīnās, vietā, kur ceļš izbeidzas un sākas tikai tundra un mūsu piedzīvojums.

Šoreiz ir tā sanācis, ka uz ziemeļiem došos viens. Šī būs arī pirmā reize, kad esmu nolēmis neizmantot helikopteri, bet visu maršrutu noiet ar kājām. Kāpēc ar kājām? Apsvērumi sekojoši : neesi „piesiets” vienai vietai, līdz ar to ir iespēja gandrīz katru dienu gūt savādākas emocijas un makšķerēt dažādos apstākļos. Protams arī izaicinājums, kad esi pilnībā neatkarīgs un visa atbildība tikai pašam uz sevi.

Vēl palicis lielveikala apmeklējums, no sastādītā pārtikas saraksta tiek izsvītrota pozīcija aiz pozīcijas un iepirkumu rati pildās. Tā, tas ir padarīts! Salejam pilnu bāku arī autiņam un ripinamies uz Ventspils ostas pusi. Izejam „ face controle” un jau pēc mirkļa esam uz prāmja. Stāvot uz klāja un vērojot kā attālinās pilsēta, tikai tagad pārņem apziņa, ka tas ilgi gaidītais mirklis ir klāt un piedzīvojums ir sācies.