Pa ceļam piestājam un baudam upes spēku ūdenskrituma izpildījumā. Šis ūdenskritums ir kaskādes veida, kas stiepjas 2km garumā, katrā ziņā skati ir neaizmirstami un tie palīdz atslēgties no mugursomu monotonā noslogojuma.

Vakarpusē esam uz vietas, kas plānota, esam gājuši vājprātīgi ilgi un lēni, bet tomēr esam sasnieguši šīs dienas plānoto mērķi. Ceļam nometni, t.i. teltis un konstatējam faktu, ka tepat ir arī kalnu mājiņa, vai zviedriski „stuga”, kas paredzēta tādiem klaiņotājiem kā mēs, lai nedaudz atpūstos un pagatavotu pārtiku. Mājiņā ir krāsns, divi galdi, gar sienām izvietoti benķi un virtuves stūrītis, kur var atrast elementāros piederumus un iepriekšējo gājēju atstātos pārtikas produktus. Katrā ziņā te badā nomirt nevar, ja nu ir galīgi slikti. Ir sagatavota malka un iekurs, viss sakopts un tīrs. Par sakoptību un tīrību rūpējas paši gājēji- te ir ziemeļi un nerakstīts likums regulē- atnāci, lietoji, atstāj visu lietošanas gatavībā nākošajam blandonim, tas nozīmē arī malkas sagatavošanu un liekās pārtikas atstāšanu. Vasarā tas varbūt nav tik nozīmīgi, bet ziemā gan! Kaut gan arī vasarā, kad esi izmircis līdz vīlei, pārsalis un nostaigājies līdz nemaņai, patiesi var novērtēt sagatavoto iekuru un malku!

Mums to nevajag, jo laika apstākļi ir labvēlīgi, mēs vakarpusē tikai paēdam, nedaudz ieraujam un liekamies migā.

No rīta ceļamies diezgan vēlu, kā nekā iepriekšējās dienas pārgājiens un aklimatizācija dara savu. Tā pa lielam tas neko nemaina- ir polārā diena. Dodamies uz copi. Es, Ēriks un Nauris ejam pa upi uz augšu, trāpās tikai zemmēra forelītes, vietas ir ainaviskas, bet ne zivīgas, tas nozīmē- nav lielo! Darbojamies ar dažādām tehnikām, bet līdz vakariņu galdam tā īsti nevelk neviena no noķertajām zivīm.

Raivis ir bijis pa upi uz leju un pārsteidz mūs ar divām skaistām forelēm, kas jau sagatavotas gan maizītēm , gan cepiņam - atliek tik uguni piešaut. Brīdī, kad top doma par vakariņām sākas lietus un izmantojam mājiņas dāvātās extras. Tā mēs tur sausumā un siltumā sēžam, cepjam zivi, kad paverās durvis un parādās slapjš un izmircis tēls- somu puika, kas ar savu draugu bijuši kalnos un tagad pa netakām nonākuši līdz mājiņai, pēc uzaicinājuma „Come in” puiši iekārtojas mājiņā un tiek sacienāti ar foreļu cepumu. Papļāpājam un pārsteidzošas ir džeku zināšanas par Latviju- pat var nosaukt prezidentu un arī iepriekšējo, t.i VVF. Puiši jauni- vienam 19, otram 20, abi pēc armijas, kas somiem obligāta, bat patīkami bija pakomunicēt un džekiņi saskaldīja tādu kaudzi malkas, kas paliks nākošajiem, ka maz nelikās...

Gulēt bijām aizgājuši tikai ap 3iem naktī un likumsakarīgi, ka mostamies vēlu. Brokastis un dodamies visi pa upi uz leju- uz vakardienas veiksmīgajām vietām. Ēriks darbojas ar mušiņmakšķeri, mēs pārējie ar spiningiem. Lai nebūtu dikti blīvi pie upes nolemju izmatot pretējo krastu. Kā jau ziemeļos, iešana ir samērā viegla pa pundurbērziem noaugušo krastu. Puiši pretējā krastā jau darbojas un saprotu, ka Raivim tikko aizgājusi skaista forele. Kā jau minēju, tad ūdens ir ekstremāli dzidrs un ir redzams viss kas notiek ar mānekli. Tā novēroju tiešām lielu foreli, kas tikai intereses pēc panāk vizulim pakaļ un tad mierīgi nostājas upes vidū un ignorē pilnīgi visus manus centienus to iekārdināt. Zivis ir, atliek tik meklēt garšīgo bleķi. Pēc kārtējā nomainītā mānekļa izvēle apstājas uz Leona „Djujmovočku” ar smago serdeni un sarkani apmušotu āķi. Pretējā krastā Raivis atkal kaujas ar kārtējo foreli, Nauris ir ticis pie savas pirmās virs 40cm zivs, Ēriks arī kaut ko velk, tikai man vēl tukšums. Puiši pretējā krastā visi trīs nostājušies pie krasta un veic kaut ko līdzīgu bļitkošanai, saprotu, ka tur ir bedre. Arī manā krastā pāris vietas ir ar dziļām bedrēm, kas stiepjas gar pašu krastu. Vēlāk kolēģi izstāsta, ka redzējuši- nu TĀDU krokodīlu, nu tāaadu...

Arī man beidzot ir cope, kāts līks, forele smagi pumpē, tad uznāk virspusē atrādīties, virs kilograma ir noteikti, un tad aukla atslābst. Nost! Arī nākošā, dikti līdzīga pirmajai, noraujas. Kas notiek?! Pētu vizuļa āķus, asi, bet foreles ņem ļoti kaprīzi. Esmu pārliecināts, ka tikpat labi kā mēs viņas, viņas redz mūs. Lai arī ar spiningu var izpildīt visai tālus metienus, tomēr būs vairāk jāpiedomā pie metiena pozīcijas izvēles, tā teikt- maksimāli izgaisināt aizdomas forelei, ka tikko iekritušais bleķis nebūt nav tā labākā paika. Nākot gar upi uz leju jau iezīmēju savā atpakaļ iešanas maršrutā pagaru dziļu bedri, kam pārkārušies krasta krūmi. Prātīgi tuvojos, metiens un „Leoniņš” noplunkš pie pašiem krūmiem, piegremdēju, sāku tīt un bladāc, ir! Zivs no sākuma nāk pa straumi uz leju man pretī, tāpēc nesaprotu cik liela, bet jūtu, ka apmēram tāda pati, kā iepriekšējās. Tinu, nekādas īpašās pretdarbības no foreles puses nav, bet tas tikai līdz brīdim, kad ieraudzījām viens otru. Ieraugot foreli man sāk trīcēt ceļi, jo tā ne tuvu nav līdzīga iepriekšējām, bet gan uz pusi lielāka. Savukārt forele ieraugot mani krasi maina trajektoriju par 90 grādiem un tešas uz upes vidu. Upe plata, ķērāju arī nekādu īpašo nav, smalks olītis gultnē, stāvu, turu spiningu un klausos bremzes frikcijas radītajā sīkoņā, vienkārši neko citu es šobrīd izdarīt nevaru. Upes vidū zivs apstājas, tagad cenšos to piedabūt tuvāk krastam, tas laikam forelei nepatīk, virsūdens mutulis un atkal nodevīgs slābums auklas galā. Jā tā sen nav gājis vai pareizāk sakot- negājis!

Katrā ziņā kolēģi bijuši veiksmīgāki un vakariņās ir atkal ceptas foreles un maizītes no rīta.

Šodien mums priekšā pārgājiens kalnos uz nākošo upi. Kopējais ceļa garums ir 20km, tāpēc ir ieplānots kalnos taisīt nometni un pacopēt nelielā upītē un ezeros, kas atrodas virs 1000m v.j.l. Nemaz neaizejot līdz pusei, tiek nolemts iet visus 20km, neskatoties uz Ērika sastieptajām ceļa saitēm. Celis tiek nobindēts ar elastīgo saiti un vismaz Ēriks saka, ka ir OK.

Taka pa kuru ejam galīgi nav populāra un izejot no pundurbērzu audzes to „veiksmīgi” pazaudējam, bet virzienu turam pareizu un pēc kādiem pieciem kilometriem atkal uzejam uz takas. Ievērojam iešanas disciplīnu- stundu ejam, 15min. atpūšamies. Laiku pa laikam uznāk lietus, bet patreiz nekas nopietns. Apkārt gan blandās draudīgi tumši mākoņi un tālumā dzirdams pērkons, bet vismaz šobrīd tas iet mums garām un trāpam tikai uz tādām mākoņu maliņām, kad lietus ir vairāk kā veldzējums, bet ne šķērslis. Visu ceļu baudam neaizmirstamus kalnu skatus ar sniegotajām Fierras kalnu virsotnēm, liekas ka tie ir tepat, bet zinu, ka līdz tiem ir vismaz 15km gājiens. Arī paši dabūjam pastaigāt pa sniegu jūlija beigās, mums jāšķērso tāds 200-300m plats sniega klajums, kas visdrīzāk neizkūst nekad. Sajūtas interesantas.

Esam pusceļā pie tiltiņa pār upi, kur it kā vajadzēja taisīt nakšņošanas nometni, bet visi ir apņēmības pilni pabeigt ceļu jau šodien, tāpēc veldzējušies no upes un enerģijai notiesājuši šokolādi un riekstu/rozīņu maisījumu esam gatavi doties tālāk. Pirms tiltiņa vēl satikām ziemeļbriežu baru, arī vēlāk tiekamies ar vēl diviem bariem, kur katrā vismaz 100 dzīvnieku. Nokavēju mirkli, kad vajadzēja vilkt lietus jaku, tagad esmu slapjš un lielas jēgas no tās vairs nav. Priekšā upīte, kas sadalās vairākās gultnēs, tiltiņa nav, pēc neliela pārdomu brīža brienam iekšā ar visiem ejamajiem zābakiem, dziļums līdz celim un straume pamatīga, palīdz nūjas. Pēc upītes šķērsošanas jau ir pilnīgi vienalga vai uz takas ir peļķes, vai tā iet pa purvu. Uznāk spēcīgs vējš ar krusu, jūtu, ka roka, kas vēja pusē ir nosalusi un sāk tirpt, ejot veicu kaut kādas kustības lai atjaunotu asinsriti. Pēdējie kilometri ir sasodīti smagi! Taka izmirkusi, paši slapji, somas arī vieglākas nepaliek. Zinu, ka arī šeit ir tā saucamā „stuga”, tāpēc ir cerības sasildīties un nokļūt sausumā. Mājiņa ir tukša, neviena nav, trīcu, kā apšu lapa (pats vainīgs), zobs uz zoba neturas, slapjās drēbes tiek rautas nost un iekurināta krāsns. Ai, kas par labsajūtu! Raivim atrodas somā 0,5L spirta pudelīte, sašķaidam dziru, vāram tēju, gatavojam vakariņas. Mēs esam to izdarījuši! Puiši malači! Esam iekļāvušies deviņās ar pusi stundās. Un tagad varam baudīt komfortu- gultas ar mīkstiem matračiem! Un tas nekurienes vidū un bez maksas!

Rīts saulains, paši izpampušies, labi! Ēriks tomēr celi ir pamocījis un vismaz šodien nekur neies, Nauris arī izdomājis sastādīt kompāniju laiskai dienai pavadīšanai. Es dodos pa upi uz augšu, katrā ziņā pie nometnes upe nav visai cerīga, jo te ir straujtece. Atklāti sakot arī uz augšu vismaz 5km attālumā nekas nemainās, esmu nocīnījies ar zemmēriem un tas arī viss. Raivim par šo posmu atziņas identiskas, bet atpakaļceļā viņš vēl pārbauda pieteku, kas iet paralēli mūsu upei. Vietas skaistas, bet arī tikai zemmēri.

Paēdam pusdienas un dodos pa upi uz leju. Tepat netālu sākas kanjons. Upe tiek saspiesta 5-7 metros, stāvo krastu augstums kādi 15-20 metri. Skati fantastiski! Dodos vēl zemāk, doma ir atrast kādus pūlus un potenciālās lielo foreļu vietas. Upē laiku pa laikam salas, kad 2/3 upes plūduma aiziet pa vienu malu, bet 1/3 pa otru. Vienā šādā vietā pietek neliela upīte. Pati upe sekla, bet pie ietekas nedaudz virs ceļa. Nu ko, jāuzmet. Tēmēju vizuli pietekošajā upītē ar domu izstrādāt padziļinājumu. Atklāti sakot nekādas īpašās cerības neloloju. Vizulis jau ir seklumā galvenajā upē un tad ieraugu vilni, kas tuvojas no kreisās puses un seko trieciens pa kātu. Kaut ko tādu negaidīju un vēl lielāks pārsteigums ir tas, ka zivs ir liela un nevaru to valdīt. Tā vienkārši ir situācijas noteicēja un dara ko grib! Mēģinu pa glumajiem upes gultnes akmeņiem sekot zivij un kaut cik mēģināt uzspiest savus spēles noteikumus, bet tas izrādās neiespējami, forele ar neiedomājamu spēku tin no spoles metru aiz metra un tuvojas lielam plakanam akmenim upes vidū, ja tā nonāks tur, tad cīņas rezultāts zināms.

Pēc mirkļa sēžu upes krastā ar aizpīpētu cigareti un plandošu vējā auklas galu, forelei tas izdevās! Sēžu un analizēju- ko varēju darīt citādāk, saprotu, ka neko. Zivs tiešām bija liela, pat nepacēlās no gultnes, lai gan dziļums knapi līdz ceļiem! Jā, viela pārdomām! Jāuzmet vēlreiz un lai cik dīvaini tas nebūtu ir atkal cope, šoreiz jūtu, ka pretinieks nav tik liels, bet vienalga cīnās godam! Šai forelei nedodu nekādas cerības lai gan zivs ir starp 45 un 50cm.

Nākot jau atpakaļ pa upi uzraujos uz vēl vienu trrrrrr. Arī vieta ne īpaši dziļa, iemetu starp trim akmeņiem, kad redzu vilni, mutuli, netrāpīja, atkal vilnis, paņēma, kāts līks, trrrrrrr, truli skatos uz attālinošos auklu un plokš, pavilka zem akmeņa...

Nāku atpakaļ uz nometni, puiši nedaudz uztraukušies, jo ir jau vēls, bet te jau laiku neskaita, katrā ziņā pa šodienu esmu nostaigājis atkal kādus 20km. Tēja un migā!

Vakardienas gājienam ir nozīme, atradu labas potenciālas vietas. Turp šodien tad arī dodamies visi. Pa ceļam kanjona apbrīnošana un foto sesija. Satiekam divus zviedrus, papļāpājam, šie gaida heli, kam tūlīt jābūt. Cope nav bijusis laba, jo paši saka, ka esot slikti mušotāji, bet foreles ir labi cēlušās kādu kilometru zemāk. Dodamies tālāk, atstāju Ēriku ar Nauri, pats dodos vēl pa upi uz leju. Nonāku pie skaistas vietas, kur pamatstraume izgrauzusi skaistu dziļumu un papildus vēl veidojas lēns līcītis. Ir tak jāuzmet! Vizulis tiek raidīts pašā straumē, tinu un tad ieraugu gar krastu patrulējošu forelei, vizuli neredzu, bet saprotu, ka forele to jau ir pamanījusi un nestaidzīgi dodas pareizajā virzienā, manam skatam pazūd arī zivs, bet mirklī, kad ieraugu vizuli, ieraugu arī foreli, sekundes daļas un forele dodas uzbrukumā, to visu varu vizuāli redzēt! Sajūtas neaprakstāmas! Kāts lokās, bremze tirkšķ, viss notiek! Pats sākums un jau zivs! Nav nekāds monstrs, bet ir forelīte ap 50cm, nolemju ņemt. Saēdos svaigus ikrus. Tiem, kam nervi švakāki- iesaku šo nevizualizēt! Iztīru zivtiņu un pakaru bērzu ēnā lai apžūst, nākot atpakaļ savākšu.

Vēl zemāk upe atkal paliek strauja un nolemju tālāk neiet. Dodos pa upi atpakaļ un satieku Raivi, kuru kaut kā pie kanjona apjūsmošanas pamanījāmies pazaudēt un atklāti sakot, tādas ne visai labas domas pa galvu jaucās, bet redzu ka, paldies Dievam, ir sveiks un vesels!

Turpinājumā abi ar Raivi pavadām atlikušo dienas daļu kopā un vēl tiekam pie forelēm. Kaut ko atlaižam, kaut ko arī paņemam.

Vakariņās atkal zivis un atklāti sakot- galīgi neapnīk! Starp citu, Ēriks ar Nauri salasījuši apšu bekas, kas kopā ar sīpoliem tiek saceptas brīnumgardā uzkodā, kas papildina ceptas foreles!

Pa upi uz augšu ir vēl cerīgas vietas, kur sākuma maršrutā bija plānots arī iet, bet mājiņas sniegtās ērtības šo pārgājienu kancelē. Šodien esmu nolēmis tos 8-9km uz vienu pusi noiet un apskatīties, kas tur notiek. Ejam pa taku kopā ar Nauri, Nauris dosies pa straumi uz leju, es savukārt uz augšu, Raivis vēlreiz vēlas nočekot pieteku. Pie tiltiņa novēlam „Ne asakas” Raivim, mums vēl ceļš priekšā. Pa ceļam „uzceļam” polārās irbes, šīs nav pirmās, bet vienalga nedaudz satrūksties no spārnu radītās skaņas un fakta, ka tās paceļas dažus metrus priekšā. Visur esošie lemingi vispār neizraisa nekādas emocijas, lai gan pēc kāda laika klusuma arī šie pīkstieni pie pašām kājām spēj uzjundīt emociju vilni. Dīvaini un drosmīgi dzīvnieciņi, tai vietā lai laistu ļekas, tie ieriktējas takas malā un spalgi pīkst un zobus atšāvuši draudīgi šņāc. Gāju un domāju, ja es būtu lapsa, tad būtu noēdies ripains! Nākošais ir dažādie putni. Ir kaijas, lai gan domāju, ka tās ir nedaudz citas, kā pie mums sastopamās, tad kādi pīkstošie tārtiņveidīgie, kas atrod visaugstāko tuvumā esošo vietu un no metriem 30-50 pavada mūs ar nepārtrauktiem pīkstieniem, vēl kaut kādi putni ar garu un līku knābi un vēl tādi ar garu spicu asti, ar kuriem atpakaļ ceļā arī dabūju izkauties! Turpceļā mūs divus tie kaut kā respektēja un īpaši tuvu nelaidās, bet nākot man vienam atpakaļ dabūju piedzīvot dažus interesantus mirkļus, bet par to nedaudz vēlāk...

Ja par copi, tad tikai paspēju aiziet līdz īstajām vietām, vajadzēja iet vēl augstāk, bet jau tad atpakaļ bija jānāk kādi 9km. Noķēru vienu skaistu foreli, otru tādu pašu, savas muļķības pēc pazaudēju, jo tomēr laiku pa laikam ir jāpārbauda auklas stāvoklis un mezgla stiprība. Akmeņainā gultnē aukla pārsteidzoši ātri zaudē savas īpašības un nonēsājas!

Tagad stāsts par putniem : nāku mierīgi atpakaļ, priecājos par skatiem, par tiem pašiem putniem, kad ievēroju, ka cilpas virs manas galvas paliek arvien šaurākas un attālums mazāks, atceros par kaut kur lasītu patiesību, ka putns uzbrūk visaugstākajai vietai, tas ir galvai un tamdēļ, ja pie rokas ir kāds koks, tad vajag pacelt virs galvas koku, tādejādi novēršot uzbrukuma iespēju galvai. Paceļu savu 2.70m spiningu un vēl joprojām neticot, ka spārnainie lidoņi tiešām uzdrošināsies uzbrukt, laiski turpinu ceļu. Kaut kā ar acs kaktiņu pamanu no sāna tuvojošos objektu, tas ignorējot visu manis pacelto spiningu mērķtiecīgi nāk tieši ģīmī! Johaidī! Pagūstu pietupties un putns noiet man pusmetru virs galvas. Tas jau paliek nopietni! Tā ar spiningu atgaiņājoties atvairu vēl pāris uzbrukumus, nākošājā uzlidojumā putns sapinas spininga auklā un tagad stāvu ar brēcošu lidoni spininga spicē, kas to loka kā tādu niedri, bažīgi skatos uz debesīm un cenšos tikt vaļā no uzbāzīgā lidoņa. Aukla plīst, labi ka tā, kaut kur pa plecu jūtu atsitamies vizuli, putns aizlido. Vesels cirks! Bažīgi aplūkoju spininga spici, izskatās, ka viss labi, atrodu sūnās nokritušo vizuli, bet putniem ar to nepietiek- ir vēl pāris uzbrukuma mēģinājumi, bet labi, ka arī tiem apnīk, vai arī liekas, ka mani ir aizdzinuši un cīņu vinnējuši. Lai nu tā būtu! Katrā ziņā atliek vien apbrīnot drosmi un pašaizliedzību aizstāvot savu teritoriju!

Vakarā tīrot zivi, atklājas vēl kāds fakts. Lemingi ir acīmredzot parasta pārtika foreļu racionā, viens tāds ir ņēmis galu lāsumainās skaistules kunģī. Forele tā jau ir pilna ar melnām mušiņām un vēl pa virsu saldajā- lemings! 

Šodien ar pārmaiņām līst lietus, kalni miglā, nekur copēt nedodamies, bet domājam par atpakaļceļu, somas jau labu laiku kā sakrāmētas un nevaram īsti izlemt, kad doties. Uz vakarpusi paliek it kā gaišāks, ir jāiet. Ap trijiem naktī esam nogājuši 20km, atkal ir lijis lietus, esam slapji un noguruši, bet esam mājiņā otrpus kalniem. Iešanas laiks ir uzlabots un esam atnākuši par stundu ātrāk, kā turpceļā, neskatoties, ka izmetām lieku 2km līkumu. Kalnos bija migla un brīžiem bija sarežģīti sekot takas norādēm un aizgājām šķērsām pa vienu no takas atzariem. Iekurinam krāsni, izliekam žāvēties slapjās drēbes un turpat arī izliekam savus guļammaisus un palikņus gulēšanai. Kurš uz krēsliem, kurš uz grīdas, bet ir sauss un silti un tas ir galvenais. 

Pēc nesteidzīgām brokastīm uzslejam teltis un pārvācamies no mājiņas tuvāk upei. Izpētu karti un nolemju noiet pa upi vēl uz leju, līdz vietai, kur sākas ūdenskritumu kaskāde. Šovakar tiekam pie lielākajām šī brauciena zivīm. Raivis pieveicis 55cm garu un 1,9kg smagu foreli, man tikpat garš, bet par 200gr. vieglāks foreļpaps (1,7kg). Tas varētu teikt arī pieliek punktu mūsu ekspedecījai. Emocijas ir pārpārēm!

Praktiski visu dienu līst, nekādas lielās lustes uz copi rauties nevienam nav. Pagatavojam vakar ķertās zivis un tādā pilnīgā atpūtnieku režīmā visu dienu nodzīvojam pa mājiņu spēlēdami bridžu. Laikam ir vajadzīgas arī tādas dienas. Laiku pa laikam it kā noskaidrojas un tiklīdz kā taisos jau likt kopā mušiņmakšķeri un doties uz copi, atkal sākas lietus. Nu it kā jau varētu uz to visu nospļauties, bet tiešām par šīm dienām ir tik daudz makšķerēts un ķerts, ka sāc palikt jau izvēlīgs un kusls. Rīt vēl priekšā pēdējais gājiens uz auto. Tā arī laiski pavadām šo dienu, gremdējoties un pārrunājot vēl pavisam svaigās atmiņas.

Šorīt ceļamies nedaudz agrāk kā parasti. Paēdam brokastis un steidzam novākt teltis, sakopt mājiņu. Atpakaļ ceļš ir samērā viegls, bet apsveicama ir izvēle iet copes zābakos, jo viss ir pamatīgi pielijis. Kur vēl pirms desmit dienām nācām šurp pa sausumu, tur tagad slapjš purvs un nesaprotami, kā tikām vispār dažās vietās pāri ar sausām kājām. Vēl piestājam pie ūdenskrituma netālu no vietas, kur upe iegāžas ezerā, pēdējie foto un palicis vēl pats mazums līdz auto stāvvietai. Kā jau vienmēr pēdējie kilometri tie grūtākie, bet arī tie tiek pievarēti un nu varam pateikt- tas ir darīts!

Viss, tagad tikai atpakaļceļš!

Rezumējot tik pateikšu, ka šis brauciens papildus adrenalīna devu sagādāja tieši ar samērā garajiem pārgājieniem, jo vismaz Nauris bija gatavojies tieši uz to, jo makšķerēšana galīgi nebija viņa prioritāte, copē viņš ir pilnīgs iesācējs. Tieši pārgājieni kalnos deva kaut kādu īpašu garšu šim ceļojumam un tāpēc atkārtošos- nav jābūt copmanim lai varētu piedalīties šādās ekspedīcijās, te arī bez copes ir pietiekami ko redzēt un izbaudīt. Un ja vēl izdodas noķert arī savu mūža pirmo foreli...