Plecos ne tā mazākā mugursoma, bet dienām ejot pie tā pierod, ejam pa kvadraciklu taku pretī notikumiem, kas jau izsapņoti, iztēles iespaidā piedzīvoti, bet tajā pat laikā nezināmi un vilinoši...

Lietus atkal līst, savienojumā ar vēju, tas mūs salej pavisam īsā laikā, un esam izmirkuši līdz vīlei. Odiem izrādās lietus netraucē un tie ir priecīgi par jaunu upuru parādīšanos. Ceļš ir pielijis, grūts un sākas pirmās leikoplastu līmēšanas. Satiekam zviedru puisi ar kvadraciklu- šis mūs „apsveic” ar laiku, bet uzzinam, ka zivis ķeras un tas dot papildus stimulu.

Noieti apmēram 10km, te sadalās mūsu kompānijas maršruti, ieraujam no „saldenās pudeles”, novēlam veiksmi viens otram un palikuši četru vīru sastāvā turpinām ceļu. Soma paliek ar vien smagāka, upe negrib rādīties, paliek grūti (pat man)...beidzot ieraugām mūsu pirmās nakšņošanas vietu.

Mērkaķa ātrumā tiek saslietas teltis, viss izlijis, guļammaiss paldies Dievam sauss, bet siltā vešiņa, neskatoties uz to, ka mugursoma it kā lietus necaurlaidīga, gan slapja, nu neko, gan jau.....

Makšķerēt, protams, neviens negrib, lai gan redzam, ka zivis ceļas, ceļš ir darījis savu, ātrāk migā.

Pamostos, pulkstenis rāda 7, nesaprotu vai rīts, vai vakars, kolēģi nomierina- rīts. Šeit vēl ir polārā diena un ja laiks ir apmācies, tad brīžiem var sajukt laika skaitīšanas iekšējais mehānisms. Pēc maršruta šeit mums ir jāšķēršo upe, bet tas izskatās pilnīgi neiespējami- priekšā upe kā Venta pie Zlēkām.

Daba šiet ir savādāka. Nav ierasto klinšaino kalnu, bet tikai tādi pauguri, sopkas un tundra. Protams, ziemeļus raksturojošie pundurbērzi un kadiķi, kā arī iepriekšējos gados iepazītie vītolveidīgie krūmi.

Liekam kopā makšķeres, aiziet. Neķeras pilnīgi nekas. Satieku vienu zviedru puisi, papļāpājam, šis iebrien līdz celim ūdenī un saka, ka vakar te bija sauss. Njaaaa- līmenis pa nakti ir pacēlies par 50-60cm uz augšu, kas arī ir pilnīgi „nocirtis” copi.

Noķeru ap 40cm līdaķeli, ziemeļos- foreļu un alatu ūdeņos šīs zivis, neskatoties uz izmēru, atpakaļ upē nenonāk. Vēl nervus pakutina kāda skaista zivs, kas divreiz iznāk uz mānekli, bet tomēr tas nespēj iedvest zivij uzticību un ņēmiens, cīņa neseko.

Noskaņojums sūnains, jo saprotu, ka viss ceļojums būs jāpārplāno tepat uz vietas un šobrīd izskatās, ka variantu nekādu nav, jāgaida kamēr nokritīs līmenis. Izņemot manu līdaķeli, nevienam nav nekā.

Vakarā dzeram spirtu šķaidītu ar upes ūdeni un kaļam iespējamos nākošo dienu plānus, bet neskatoties uz švako šodienas copi, visi ir mundri un apmierināti. Šeit ir kaut kas, kas nomierina, prāts un sajūtas aiziet kādā citā dimensijā.

Mākoņi ir izklīduši, uzspīd pat saulīte. Aizeju pa upi uz leju, nomētājos „līks” un pat copi nemanīju. Upe te samērā plata ar diezgan lielu vienmērīgu straumi, dziļums nav lielāks par 1,5m. Pateicoties augstajam ūdens līmenim arī pagrūti „lasāma”.

Tomēr  Ainis uz strīmerīti vienu 40cm alatu ir piemānījis, arī Raivis vienu ap 40cm alatu ir dabūjis uz spininga, bet palaidis atpakaļ, cerot, ka būs vēl. Raivis nokļuvis arī ziemeļbriežu barā vidū, kas bija izdomājuši forsēt upi. Ventis redzējis lašus cilājoties.

Makšķerējot paeju pa upi uz augšu un atrodu vietu, kur teorētiski varētu tikt pāri upei.

Salasu, atpakaļ nākot, apšu bekas- tās te ir daudz.

Pusdienās sacepjam sēnes ar līdzi paņemtajiem meža gaļas konserviem. Garšo labi!

Līdz vakaram vēl makšķerējam, bet bez panākumiem. Esam upē pie nometnes iesprauduši mietu un vakarā konstatējam, ka līmenis ir nokritis par kādiem 20cm- tas vieš optimismu.

Vakariņās pirmās zivis- mana līdaķele un Aiņa alata. Maz, bet garšīgi !

Diena apmākusies, brīžiem smidzina smalks lietutiņš. Ventis ar Aini nolēmuši lašus ķert, es savukārt ar kritisku aci novērtējot savu inventāru, secinu, ka neesmu gatavs kautiņam ar 10kg lasi un kopā ar Raivi dodos pārbaudīt teoriju praksē, kas attiecas uz upes šķērsošanu.

Samērā ātri pa sopkas augšu esam nonākuši līdz potenciālajai upes šķērsošanas vietai. Upe tiek pārvarēta, tālāk ceļš līdz satekai. Jau pēc pieredzes, meklēju ziemeļbriežu taku, atrodam un samērā viegli nonākam līdz pretējā krasta pietekai.  Atšķirībā no lielās upes, te ūdens dzidrs un var redzēt visu, kas notiek 2-3m dziļumā. Sākums nekāds, nolaužamies pa ārprāta krūmiem, tagad arī Raivis saprot- ko tas nozīmē un domāju, ka būtu gatavs uzrakstīt veselu traktātu par šo krūmu ietekmi uz dabas baudīšanu un makšķerēšanu.

 Upes gultne te smilšaina, vai arī ļoti smalks olītis, pretējais krasts ir dziļāks, bet upe caurmērā ļoti vienmuļa. Pēc neliela mirkļa mums katram izdodas tikt pie alatiņas ap 40cm. Te zivju ir krietni vairāk- nāk līdzi vizulim, atrādās. Varētu teikt, ka esam „spārnos”.

Esam nonākuši līdz vietai, kur tuvējā krastā ir ievērojams dziļums un upes gultnē pamatīgi akmens bluķi- tā visai dīvaini pēc smilšainajiem posmiem. Raivis uzmet un vizulim seko „saimnieks”- virs 50cm alata!!! Skats fantastisks un sirsniņas mums abiem sāk sisties pavisam citā režīmā. Sākam mainīt mānekļus, bet neviens no tiem neliekas alatai „garšīgs”.  Tomēr pēc dažiem pāris desmitu metriem Raivis izceļ 47cm skaistuli. Gribas balsī bļaut par kolēģa veiksmi! Alata ir skaista- tumša, platajā muguras spurā, pret sauli, lāsumo rubīnsarkani laukumi. Apsveikumi, foto un turpinām copi.

Smidzina smalks lietus, bet tas mūs netraucē. Upe ir dzīva un tā burtiski vārās, no alatu uznācieniem! Eh, ka tagad ar mušiņmakšķeri varētu izpildīties! Uz mūsu rotiņiem zivis nav īpaši kāras, bet arī man izdodas piemānīt 49cm garu un 980gr. smagu alatu. Copītes ir daudz, bet alatas ir uzmanīgas...

Zivis ir, ejam atpakaļ, arī kolēģi ir šo to saķēruši, laši ignorējuši visus centienus.

Kurinam ugunskuru un nododamies kulinārijas izvirtībām. Kā teiktu Rītiņu Mārtiņš- nu kas, k-kas var būt labāks par šo!!! Iejaucam vakara dzērienu- spirts+upes ūdens un aizmirstam visas nebūšanas. Pacienājam arī garām ejošo zviedru kompāniju ar mūsu šķaidījumu un saņemam pretī zelējamo tabaku- visai interesnats izstrādājums.

Jāatzīmē, ka šī vieta ir visai populāra, uz leju kādus 500m ir divi zviedru mušotāji, arī uz augšu pa upi ir nometnes vieta un jau nomainījušās divas kompānijas.

Sakravājam mantas, liekam mugursomas plecos un dodamies pārgājienā uz alatu upi, kur bijām vakar ar Raivi. Jau pa iestaigāto maršrutu, ar dažām atpūtas pauzēm, nonākam mūsu nākošajā nometnes vietā. Upe te met līkumu un esam uz tādas kā pussalas.

Sariktējam teltis, uztaisam pusdienas un dodamies uz copi. Ķer visi, zivju ir daudz. Pamatā ir ap 45cm alatas, Raivis pamanās noķert arī aptuveni 1kg smagu sīgu. Neliels pārsteigums!

Vakariņās ir atkal zivis. Garšīgi! 

Diena šodien jauka, spīd saule un ir neliels vējiņš. Nolemju šodien nodoties mušošanai. Zivju te ir daudz un gribas izbaudīt maksķerēšanu ar sauso mušu.

Sākumā copēšu te pat pie nometnes. Virsūdens aktivitātes nav, tāpēc mēģinu ar nimfām. Esmu jau nodarbojies veselas divas stundas, bet tikai pāris copītes. Nolemju paiet pa upi uz leju, kur upē ir lielie akmeņi un Raivim nāca līdz „saimnieks”.

Aizeju līdz vietai. Apsēžos un sāku vērot upi. Liekas, ka nekas nenotiek, tomēr pēc mirkļa tieši man pretī novirmo ūdens, nepamanīju cik liela zivs bija. Tagad jau visa uzmanība pievērsta konkrētai vietai. Gaidu. Pēc minūtēm piecām ūdens virsma atkal novirmo, bet tagad es visu redzu- tas ir viņš, lielais, „saimnieks”. Alata ir vismaz 55cm. Sirds sāk lēkāt, deniņi pulsē. Tā tagad tikai mieru! Esmu uzsējis „Klinkhamer” mušu ar pelēku ķermenīti. Noskatu trajektoriju pa kuru vislabāk būtu nopludināt un nometies uz ceļiem, izdaru metienu. Viss sanāk ļoti labi, mušiņa peld ideāli. Un tad no akmens bluķiem parādās Viņš. Lēni, kā zemūdene, paceļas līdz mušai un gandrīz nekustinot spuras, pavada mušu kādu metru un tikpat graciozi nolaižas atpakaļ dzelmē. Copes nebija, ko izdarīju nepareizi? Mute sausa! Vēl pāris reizes nopludinu mušu, bet nekas nenotiek. Labi, acīmredzot nebija īstā muša. Nomainu pret citu, ar lillā ķermenīti. Pagaidīšu lai zivs nomierinās. Pēc 10 min.atkal ieraugu mutuli, tātad Tu esi vēl tur pat un kaut ko arī ēd. Metiens un atkārtojas iepriekšejais scenārijs- alata paceļas līdz mušai un seko tai, šinī brīdī, liekas, aizmirsu kā jāelpo. Metrs, apmēram, jau nopludināts, liekas, ka atkārtosies iepriekšējais, bet tad Viņš tomēr izlemj apēst manu mušiņu un ar nelielu sānkustību dodas uzbrukumā. Tas viss notiek sekundes desmitdaļu laikā un mani nervi neiztur, piecērtu, mušai taču vajadzēja būt jau zivs mutē, bet...diemžēl esmu pārcenties un zivs vietā esmu noķēris aiz muguras esošos krūmus.

Uzpīpēju, nomierinos, nogaidu brīdi un atkal pludinu mušu virs akmeņiem. Pēc kādiem desmit tukšiem laidieniem, saprotu, ka esmu Viņu izbiedējis. Saulīte spīd ir silts, atlaižos- mirkli pagaidīšu. Kādas 15 min. ir pilnīgs klusums, bet tad metrus desmit uz augšu pa upi atkal ieraugu mutuli. Nepaiet ne pusminūte, kad atkal tajā pat vietā novirmo ūdens virsma. Ahaaa, esi nomainījis vietu, nodomāju un ar acīm jau skatos, kā labāk izdarīt metienu. Metiens, muša peld un tad ar skaņu „buļk” pazūd, piecirtiens un šoreiz ir galā. Īiiihhaaaa!!! Zivs augšā nenāk, bet turas pie grunts, ir laba, bet jūtu, ka „saimnieks”, tas tomēr nav. Jā, tas nav Viņš, bet vienalga esmu gandarīts par 47cm alatu. Skaista un spēcīga zivs!

Ainis ir tepat netālu un visu ļembastu, protams, ir redzējis. Foto sesija un apsveikumi. Sēžam, runājamies un Ainis sadzird aiz neliela līkumiņa raksturīgos „buļk”. Ejam abi skatīties, kas tur notiek. No augšas, uz nelielas sērītes, redzam kādas 5 ap 45cm lielas alatas. Laižamies lejā. Nostājamies, burtiski, metrs viens no otra un metam. Peld divas mušiņas, pazūd viena un tad arī otra. Abiem kāti ripā! Fantastika! Te abi vēl kādu stundu padarbojamies un noķeram katrs vēl vairākas ap 45cm alatas. Šodienai pietiek! Esam paņēmuši dažas no noķertajām alatām, pārējās sabučotas un atlaistas.

Ejam atpakaļ uz nometni. Raivis savu noķerto zivju daudzveidībai ir pievienojis arī foreli. Nav liela, bet ir ap 40cm. Tagad Raivim ir noķertas alatas, sīga un forele.

Vakara ugunskurs, stāsti kā gājis, emocijas un vakariņās pagatavotas zivis, pēc vēl nebijušas receptes.

Diena atkal bez lietus. Šodien ar Raivi esam nolēmuši izpētīt upi pa straumi uz augšu. Mērķis ir noķert un atrast foreles. Tāpat esam nolēmuši šovakar pagatavot sēņu mērci, tāpēc visi piekodināti manītās apšu bekas nogriezt.

Upe te interesanta- krāčaini posmi mijas ar mierīgākiem un visur ir zivis. Straujākajos posmos gadās arī pa forelītei, bet tās visas ir zemmēra. Alatas pārsvarā nav lielas, ap 40cm, gadās arī ap 45cm,bet to daudzums atsver visu. Esam nogājuši jau kādus 5km un laiks doties atpakaļ. Uzejam augšā uz sopkas un pa augšu ejam atpakaļ. Iešana te visai viegla. Ejot gar upi daudz sēnes nemanījām, bet te to ir pietiekami. Lasot sēnes un nedaudz novirzoties no virziena, esam sasnieguši vietu, kur jālaižas no sopkas lejā, tur līkumā ir mūsu nometne.

Zivis šodien ir sāķēruši visi. Kurinam ugunskuru un taisam vakariņās sēņu mērci ar vēl palikušajiem meža gaļas konserviem. Kamēr tīrījām sēnes, gatavojām malku, ieraudzījām, ka tepat aiz nometnes uz leju, smuki cilājas alatas. Šis skats mani un Aini tā aizrāva, ka paņēmām mušiņmakšķeres un vēl kādu stundu nodevāmies copei. Katrs izvilkām vēl pa pāris ap 45cm zivīm. Visas, protams, atlaidām.

Laiks mūs lutina un arī šodien diena solās būt laba. Esam ar Raivi izdomājuši šodien iet atpakaļ uz starta upi, vakarā pacopēt, bet jau nākošajā dienā doties apmēram 8km garā pārgājienā uz upi, gar kuru mums būtu vajadzējis nākt atpakaļ, ja netiktu mainīts sākotnēji ieplānotais maršruts.

Paēdam brokastis, novācam telti, atvadamies no kolēģiem un novēlam- „ne asakas”.

Esam jau pie upes un redzam, ka zivis ir aktīvas- cilājas un lasa kaut ko no ūdens virmsas. Spiningi salikti. Īsā laikā izdodas noķert pāris ap 40cm alatas, ir arī mazākas, bet tās jau sen netiek ņemtas vērā.

Vēl gabals gar upi, tagad jātiek pāri un te pat arī ir mūsu trešā nometnes vieta.

Uzceļam telti, ieturam pusdienas. Vakara copei atkal ņemu mušiņkātu un eju pa upi uz augšu. Te vēl neesmu bijis. Upe ir strauja un akmeņaina ar nelieliem mierīgākiem posmiem. Zivis ir, bet nekas īpašas ievērības cienīgs.

Raivis šodien izdomājis pastaigāt pa sopku augšām un pavērot dabu, pafotografēt. Jā, te ir ko darīt arī vienkāršiem dabas mīļotājiem, skati te ir neaizmirstami.

Brokastīs auza pārslu putra, pāris maizītes un dodamies ceļā. Raivis vakar no sopku augšas noskatījis iespējamo maršrutu- galvenais apiet purvus un krūmāju. Pavisam drīz uzejam uz kvadraciklu takas, virziens sakrīt. Pa ceļam vēl uzejam apkārtnes augstākājā paugurā, ja jau esam tik tālu atnākuši, tad tas ir jāizmanto. Laiks ir saulains un no augšas paveras fantastisks skats. Lejā līkumo upe un neskaitāmi lielāki un mazāki ezeriņi, tālumā redzamas Norvēģijas sniegotās virsotnes. Iemūžinām šos skatus, bet tomēr fotogrāfijas var sniegt tikai nelielu realitātes attainojumu. Meklējam gājiena mērķi- upes pieteku. Lielā upe redzama ļoti labi, bet kur pieteka, tepat tai vajadzētu būt. Tomēr atrodam, kāds gabaliņš vēl būs jānoiet. Noskatam virzienu un uz priekšu.

Uzejam, visdrīzāk, briežkopju būdu. Veidojums interesants. U-veida metāla arka, kas no ārpuses apkrauta ar akmeņiem. Iekšā divas lāvas, stūrī krāsniņa un pie sienas kaut kāda sakaru ierīce. Viss. Nedaudz tālāk ir vēl viena koka būda un tai blakām, varētu teikt, ka vēsturisks veidojums- ar zemi un akmeņiem aplikts miteklis, kura iekšpuse veidota no neapstrādāta koka. Būda ir pussagruvusi, bet ir kā dzīva liecība briežkopju dzīves „romantikai”. Un tas viss nekurienes vidū!

Gribējām pa visīsāko ceļu, bet iepērāmies krūmos. Labāk tomēr veikt nelielu līkumu, bet pa skraju vietu. Kārtīgi saēdamies lācenes, tās te ir pilni ciņi.

Upi esam atraduši, kādas 3-4 stundas makšķerējam, bet bez lieliem panākumiem. Raivis jau pašā sākumā tiek pie normālas alatas. Zivju upē netrūkst, laiku pa laikam redzu alatu radītos „buļkus”, bet manu mušu tās ignorē. No krasta izdodas novērot tādu „krokodilu”, ka mute paliek vaļā. Pāris dienu atpakaļ mānītais „saimnieks” liekas tikai tāds pusaudzis, salīdzinājumā ar šo zemūdeni.

Atpakaļceļā mani izbiedē kāds neliels kāmjveidīgs dzīvnieciņš, kuram gandrīz virsū uzkāpu. Ejam pa kvadraciklu taku, vēroju apkārtni, kad pēkšņi atskan tik spalgi pīkstieni, ka atlecu atpakaļ. Redzu takas malā mazu rūsganu dzīvnieciņu, kas nekur netaisās bēgt, bet ieņēmis aizsardzības pozu, rāda zobus un šņāc. Tas ir lemings, viens no tundras iemītniekiem.

Esam jau gandrīz klāt, vēl tikai jāforsē upe un otrā krastā ir nometne. Satiekam Aini un Venti, kas krastā pārvelk ejamos zābakus. Visi kopā forsējam upi.

Šis ir mūsu pēdējais vakars pie upes. Atklāti sakot, pa šīm dienām esmu tā nocopējies, ka šovakar pat nekur iet negribas.

Pa nakti ir lijis, rīts apmācies un dūmakains. Liekas, ka ziemeļi no mums grib atvadīties tāpat, kā sagaidīja. Tomēr atpakaļceļā lietus nelīst un viss ir kārtībā.

Auto stāvvietā redzu tikai vienu mūsu sākuma kompānijas mašīnu un ielīmētu zīmīti logā, ka kolēģi devušies uz mājām jau dienas iepriekš. Vidrīzāk pirmo dienu augstais ūdens līmenis, tāpat kā mums, bija nesis korekcijas sākuma maršrutā.

Lai nebūtu jāveic viss ceļš vienā rāvienā, ir ieplānots pa ceļam atrast kādu upi, celt teltis un pamakšķerēt. Tādu vietu atrast visai pagrūti un beigās atrodam kempingu, kas atrodas pie ezera, no kura iztek upe. Saceļam teltis, uztaisam vakariņas. Un vēl paliek kāda stundiņa copei. Ķeras zemmēra līdaciņas, smuki asari. Vienu līdaku, ap 2kg, gan izdodas piemānīt, bet pavadiņu nav un mans vizulītis paliek zobainās žokļos.

Agrs rīts, vāram kafiju, vācam nost teltis un ripinamies uz Helsinkiem.

Te nu laiks ir atliku likām, lai vēlreiz padalītos ar emocijām, pārskatītu iemūžinātos kadrus un vienkārši ieslīgtu, vēl pavisam svaigās, atmiņās.

Šī atkal bija pilnīgi jauna pieredze, kas vēlreiz apstiprināja, ka „Leiputrijas” ziemeļos nav. Tur viss notiek savādāk, liekas, ka visu jau zini un pārsteigumiem nevajadzētu būt, bet tomēr nākas atzīt, ka vēl ir ko mācīties un apgūt. Šogad nestrādāja neviens no iepriekšējos gados pārbaudītajiem vizuļiem, tāpat arī neatradu alatām garšojošas slapjās mušiņas un nimfas. Toties pēc pilnas programas izbaudīju ķeršanu ar sauso mušu.

Arī daba savādāka, ar savām viltībiņām un niansēm, ko tā pa īstam var izprast tikai esot tur.