Aiziet!

Izbraukšanas rīts silts un saulains, kas liek domāt par to, ka būs karsti. Piemērotākais apģērbs būtu T-krekls un šorti. Pāris stundas aiziet kamēr savācam visu mūsu kompāniju, jo ģeogrāfiski areāls visai plašs- Ādaži, Jugla, Salaspils un Tīnūži. Auto bagāžnieks piepildījies ar mūsu mantām un esam gatavi uzsākt ceļu uz Tallinu. Plus/mīnus jau esam pazīstami caur WhatsApp grupu, kuru izveidoju, lai būtu ērtāka komunicēšana par brauciena tehniskajām niansēm, līdzi ņemamajām lietām un vienkārši tonusa uzturēšanai. Tagad ir iespēja iepazīties viens ar otru klātienē. Tas vienmēr ir interesants process, jo no šī brīža esam komanda, kas ne tikai copēs kopā, bet arī dalīs ikdienas uzdevumus nedēļas garumā. Uzdevumu jau it kā nav daudz- sagatavot malku un rūpēties par ugunskuru, nofilēt zivis un pagatavot, aiziet pēc ūdens, nu un vēl visādi nieki, kas padara būšanu tundrā pēc iespējas komfortablāku.

Kāds varbūt iebildīs, ka diezgan riskants formāts, jo var kaut kādi raksturi nesakrist, kaut kādas domstarpības rasties, bet vēlos apgalvot, ka jau n-to gadu garumā organizējot šādus braucienus, neesmu ne ar ko šādu saskāries. Jā, kaut kādi kašķīši bijuši, bet tie ātri nolīdzinās, jo mērķis jau visiem ir viens. Proti, izbaudīt ziemeļu dabu, ķert foreles un pālijas, un vienkārši būt piedzīvojumā, kas šādā izpildījumā ir pirmo reizi.

Man parasti neliels atslābums un sajūta, ka ceļojums ir sācies, atnāk tikai jau esot uz prāmja. Tā arī ir šoreiz. Šoferēšana sadalīta, jo tomēr aptuveni 1200km būs pa vakaru un nakti jānorullē, un var atļauties arī kādu aukstu, un bezjēdzīgi dārgu, alus glāzi.

Sarunās ceļš paiet visai ātri. Tagad tikt ārā no Helsinkiem un tad jau tik stūrēšanas vaina.

It kā dodamies ziemeļu virzienā, bet pēc temperatūras to galīgi nejūt. Varam pateikt tumsai uz nedēļu “atā”, šodien to vairs arī nesagaidot. Pat naktī apstājoties dažos pitstopos nu galīgi neprasās vilkt kādu siltāku drēbīti.

Agri no rīta esam klāt nelielajā Zviedru ciemā, kur ceļš vārda burtiskajā nozīmē izbeidzas un var sākties…

Diena pirmā

Neskatoties uz to, ka ir agrs rīts, saule jau ir augstu, ir silts. Zviedru miests vēl dus, varbūt nesteidzīgi malko rīta kafiju, bet mūsu redzējumam paveras spoguļgluds ezers un sniegoti kalni. Drīz, pavisam drīz to visu varēsim vērot no augšas.

Šobrīd pekelējamies, pārģērbjamies un šķirojam līdzi ņemamās, un atstājamās mantas. Ir jau tāds normāls iesutiens pa tām aptuveni 16 stundām mašīnā. Skatoties uz gludo ezera virsmu, kādam ienāk doma, ka vajag nopeldēties. Neesmu nekāds auksto pelžu cienītājs, bet nedaudz minstinoties, tomēr pieņemu šo izaicinājumu. Nezinu, varbūt to vajadzētu kā tradīciju pieņemt, bet bija forši. Nenormāli spirdzinoši, ar šoku dažām ķermeņa daļām…

Pelde peldei, bet tomēr bažīgi skatos uz visai baltajiem kalniem un pētu laika prognozi, kas sola +25 līdz +27 grādus.

Laiks ir doties noformēt visus lidojuma dokumentus. Draudzīgi sasveicinos ar Kārinu, neesam redzējušies gadu. Viņa ar vīru ir dibinātāji šai helikopteru kompānijai un kempingam ar vairākām mājiņām. Šobrīd savu rūpalu nodod jaunajiem, bet vienalga ir štrema un dzīves aktīva.

Dodamies uz helikoptera pacelšanās vietu. Svēršanās, mantu sadalījums. Te gan jāiebilst, ka katru gadu ir kaut kādas izmaiņas. Šogad mūs sadala divos lidojumos, lai gan helītis var vest četrus cilvēkus un svara limitā esam iekļāvušies pat ar 100kg rezervi. Arguments tāds, ka helikopters, ar kuru bija plānots mūs vest, ir remontā, tamdēļ būšot divi reisi, par to pašu naudu. Kas tad mums- kaut četri!

Lidoju ar pirmo, lai parādītu pilotam nosēšanās vietu, kur būs mūsu nometne. Manas ilggadējās nometnes vietas pļaviņu atrodu ātri, tomēr helikopters nosēžas kādus 200m nostāk, jo traucē koki. Lai arī kādi nekādi, bet vietām polārie bērziņi mēdz izaugt arī visai lieli.

Kamēr dūcošā kamene aizlido pēc otras mūsu komandas daļas, varam jau sanest mantas uz nometni un sākt iekārtoties.

Viss kā atstāju pagājušā gadā. Neviens cits to nav izmantojis. Pļaviņā tikko sāk ziedēt gundegas. Avotiņā ūdens ņemšanas vieta pat nav jāattīra, atliek vien iekārtoties, piešķilt prīmusam dzirksteli un pagatavot pirmās ziemeļu brokastis/pusdienas.

Laikam jau tomēr ir kaut kāds nogurums, tamdēļ izlemjam nekādus varoņdarbus šodien neveikt, bet mierīgi aiziet līdz tuvākajam pūlam un iepazīties ar apstākļiem, kuros šogad nāksies copēt. Par to, ka būs augsts ūdens līmenis, man šaubu nebija nekādu. Bet cik augsts?

Nedaudz atstatus no upes dodamies pret straumi uz augšu. Straujais krāčainais posms ir gandrīz balts, straumei veļoties pāri akmeņiem, kas pie normāla līmeņa sauļo savus brūngani pelēcīgos paurus. Jā! Un vēl ir tikai pirmā karstā diena! Kas būs nākošajās?! Kalnos sniegs tiešām vēl ir padaudz.

Copēts ir dažādos apstākļos, bet šķiet, ka šī reize patiešām būs ar visaugstāko ūdens līmeni, kādā vien te ir būts. Krasta krūmi ūdenī un jāskatās kā vispār tiek pie upes, lai varētu makšķerēt. Nu neko, upes gultne zināma, tikai tagad jāatrod atslēdziņa šiem apstākļiem un jāsaprot- kur stāvs zivis.

Pirmā pārbaude nekādas lielās cerības nenes, jo man pašam izdodas piemānīt vienu nelielu (ap 40cm) forelīti un jūtu vēl vienu copi. Kolēģiem pa nullēm. Sākums nav spožs, bet ne jau pirmo reizi. Nav te nekādas Leiputrijas, lai gan esot pareizajā laikā un brīdī, kad saslēgušies visi apstākļi, krastā pietrūkst tikai ķīseļa.

Nolemjam doties atpakaļ, paēst un gatavoties vakara copei. Ja jau upē līmenis augsts, tad dosimies uz ezeru ar iesauku “Sarkanais”. “Sarkanais” tamdēļ, ka tajā ir visai liela pāliju koncentrācija un bez loma no turienes nav atgriezies neviens. Tāpat arī pamatīgas foreles bieži vien pāsteidz.

Ir viens akmens upei pa vidu, tepat pie nometnes. Lai cik tā vieta neizskatītos perspektīva, bet visus iepriekšējos gadus, cik nav mēģināts, labākajā gadījumā ir noķertas nelielas forelītes. Tāpat katru gadu ir kāds, kurš netic, ka tur nesēž kāds ievērojams izmērs un regulāri to aizakmeni pārbauda. Šogad tas bija Sandris. Kamēr bakstāmies pa nometni un gatavojamies vakara gājienam, tikmēr Sandris kaplē akmens radīto atstraumi… un galu beigās atnāk ar foreli, kas būs cienīga pievienoties mūsu vakariņām. Pirmā zivs! Par Sarkano es ne brīdi nešaubos, bet ir tik laba sajūta, ka foreļmaizītes būs! Nofilējam, ātrais sālījums un kadiķu krūmā pagulēt.

Sarkanais varbūt ne tik dāsns kā ikreiz, bet izvingrojamies un arī savu pirmās dienas zivju pārtikas programmu izpildām, jo pietiks gan ko uz ugunskura uzlikt, un arī vēl maizīšu tiesa papildināta. Varbūt kādam ausīs iegriezīs “pārtikas programma”, tad paskaidrošu- zivis ņemam vien tikt daudz, cik varam paši apēst.

Un tad jau pirmās dienas vakara ugunskurs ar zivju gatavošanu, ziemeļu šķaidījuma baudīšanu un sarunām…

Diena otrā

Diena sākas tad, kad telts ir tā uzkarsusi, kad pagulēt tur vairs nav iespējams. Nav ne pulksteņlaiki, ne kāda cita režīma. Viss notiek pēc dabas pulksteņa. Lieki teikt, ka galīgi jau vairs nav rīts, bet arī vakars ir beidzies ap trijiem naktī.

Nesteidzīgas brokastis un izklīstam gar upi. Es noeju līdz pirmajam pūlam un cenšos atrast atslēdziņu forelēm. Kaut kādi bakstījieni ir, bet nekā ievērības cienīga. Sandris no otra pūla krasta pieparko skaistu foreli. Ervīns ar Mārtiņu uzgājuši vēl augstāk, virs ūdenskrituma. Mārtiņam bēdas, jo sastādījis diezgan daudz mānekļus, toties Ervīns atnes kārtīgu foreļpapu. Kautiņš esot bijis labs un tikai veiksme ir palīdzējusi šo dabūt krastā. Pāris reizes paskrējis zem akmens un Ervīns knapi noturējis, lai forele neaizietu pa ūdenskrituma kaskādi uz leju. No šī brīža upes līkumam ir dots jauns nosaukums “53ais”. Tieši tik garš bija tas foreļpaps.

Visa diena atkal gar upi un nekādus vakara izgājienus neplānojam. Ugunskurs un mierīga vakarēšana.

Visu dienu pētīju ūdens līmeni. Stabils, bez nekādām izmaiņām, kas dod cerību, ka sāks kristies un zivju aktivitāte palielināsies.

Odi ir, bet nav traģiski.

Pa nakti līst!

Diena trešā

Jau ierastas rīta procedūras. Auzu pārslu putra un foreļmaizītes. Pēc lietus ūdens līmenis upē būs noteikti pacēlies, turklāt no rīta jau ir karstums. Jādomā cits plāns, jo upe šobrīd ir ļoti sarežģīta. Debesīs mākoņi zīmē gleznas- tumšas un draudošas gubas mijas ar kādu gaišāku pamali, brīžiem pat skaidri zilais kaut kur izsitas. Dikta dilemma- kā lai ģērbjas?! Pārgājiens paredzēts uz visu dienu. Vējiņš zēģelē, kas aizdzen, nu jau ar vien vairāk parādījušos, odus.

Nolemju palikt pie pavisam vieglā apģērba, bet ir nelielas bažas- kā jutīsies Simms G3 Gunmetal pārgājiena apstākļos. Apakšā tikai T-krekls, jaka un veste. Teikšu tā- biju patīkami pārsteigts, par elpošanas īpašībām, jo iesvīst galīgi nebūtu un nebija vēlams.

Šodienas plānā “Trako foreļu” ezers un tad pārgājiens uz “Sarkano”. Trako tamdēļ, ka tās foreles tur kaujās ar dikto spēku. Tāds nieka “čiemnieks” var sataisīt tādu trādi-rīdi, pēc sajūtam kā kārtīgs virskilogramnieks. It kā jau var šķist, kāda atšķirība? Bet nē, tur tās traki pretojas, un tieši tur.

Neliels pārgājiens un esam klāt. Viens kopīgs foto un sākam. Kā jau vienmēr cerības, kas izplēn pēc kāda divdesmitā metiena. Nu nebūs šodien! Parasti piesakās visai ātri. Vienu zivtiņu dabūju, atbrīvoju, bet tas ir arī viss. Izmēģinājuši esam dažādus mānekļus, bet šodien ezers ir aizvēries, vismaz šobrīd. Tā ar tiem mazajiem ezeriem bieži. Dikti cimperlīgi. Zivis ir pietiekoši, trāpi pareizajā laikā un adrenalīna deva pārsniegs visas robežas, bet tikpat labi vari arī aiziet no ezera bez sapratnes- vai tur vispār ir zivis. Zivis tur ir, es zinu, bet šodien netrāpījām.

Ceļš uz Sarkano. Kādu laiku nav iets, tamdēļ rodas nelielas šaubas par vektora izvēli, bet palīgā nāk tehnoloģijas. Ceļš jau nav nekāds ceļš, bet bridiens pa purvu, pārsvarā, laipojot pa sausākām vietām.

Viss veiksmīgi! Ezera krasts klāt un varam sākt vicot. Vējš nav visai pateicīgs, jo pūš sejā, bet nav tik draudīgs, lai nevarētu mānekli iemest. Akmeņu sērītes, nelieli līcīši, strauji dziļuma kritumi pie paša krasta. Lieli akmeņi. Tās ir tās vietas, kur patīk uzturēties pālijām. Jā, arī skaistas foreles bieži trāpās. Ervīnam nokuļas skaista pālija, bet turpmākais ir visai līdzīgi iesākumam Trakajā. Kaut kādas zivtiņas trāpās, bet galīgi ne cerētais izmērs. Un tikai foreles. Man viena pālija, kas tika uzlūgta uz vakariņām. Sandris ar diktu kasīšanu tiek pie pāris labām forelēm. Zivis nāk līdzi māneklim un ņirgājas par tā tinēju un animatoru. Nekas lielāks tā arī netika manīts, bet tāpat pavingrojām. Vakariņu tiesa ir un kārtējais piedzīvojums.

Vēl jau 5km gājiens līdz nometnei, bet tagad pa taku. Visa diena uz kājām, kaut vieglajā ekipējumā, bet uz vakara pusi kājas jau sāk ķerties gar akmeņiem un jākoncentrējas, lai kaut kur nenorautu uz acīm. Turklāt odi paliek ar vien vairāk, kas pamanās kost arī plaukstu iekšpusē, pirkstu starpās, kur nav Wilmas tantes zapte (Wilmas Nordic Summer) klāt tikusi. Visādi pūšamie nepalīdz, īpaši, ja ej un esi nedaudz iesvīdis.

Pāris posmos vēl 100m gājieni pa sniegu, kas noblīvējies, un kūstot appludina taku.

Nogurums tāds, ka pat slinkums no zābakiem līst ārā. Tomēr jāsaņemas vēl vakara noslēgumam. Pāris glāzītes ziemeļu šķaidījuma atgriež enerģiju. Ielienot teltī, dzirdi vēl guļammaisa rāvējslēdzēja skaņu un tas ir arī viss…

Diena ceturtā

Pa nakti vienā brīdī varbūt bija nedaudz drēgns, jo guļammaisā guļu pilnīgi kails. Zinu, ka vienā brīdī tas bija pusatvērts, jo savu funkciju tas pilda, bet šī brīža laika apstākļi ir virs normas.

Lēnām sākam mosties un kūņoties no teltīm. Kā ierasts- pirmā vārītā ūdens deva kafijai, tad putrām. Tad jau kopīgi foreļmaizītes sataisām. Viens smērē taukvielu uz maizēm, viens sašņikā fileju, trešais sagriež sīpolu un ceturtais to visu saservē. Un  tās ir darbības bez kādas vienošanās, bez speciālas uzdevumu deleģēšanas, vienkārši komanda!

Šodien plānā atkal upe, jo cerības uz trofejām ir tieši te. Iesim virs ūdenskrituma, uz vietu ar kodēto nosaukumu “Lielie akmeņi”. Forelēm, turklāt lielām, tur patīk uzturēties un cerība jau liela. Katru gadu fotografēju ūdenskritumu un katru gadu tas ir savādāks. Nu, šogad tas ir visjaudīgākais, kādu vien esmu redzējis. Krituma beigu daļa aiziet daudzās tērcītēs pa zemo krastu, kur ikgadus sausām kājām var iet. Tagad dabū lēkāt un brist pa pļavu. Zem paša ūdenskrituma bija divas labas vietas, kur vienmēr varēja dabūt kādu skaistu zivi. Tagad? Aizmirsti! Balta, putās sakulta straume veļās, bez kādām iespējām tur kaut ko iemest! Izrādās, ka arī pašu ūdenskritumu nemaz tik viegli nofotografēt nevar, jo vējš ceļ gaisā mikropilieniņus un ūdenskritums ir gluži kā pelēki dūmakainā rīta lindrakā tērpies.

Tagad neliels pacēlums gar ūdenskritumu. Vajag atrast taciņu caur skraju pundurbērziņu mežiņu. Rudeņos te var salasīt apšu bekas. Un tad jau parādās otrais pūls un lielie akmeņi.

Njā! Copes vietām klāt tikt visai problemātiski, jo lielās akmeņu pļeškas uz kurām ir stāvēts, ir zem ūdens, un klāt tikt nav iespējams. Līmenis ir augšā par kādu pusmetru! Kaut kādus variantus atrodam un sākam visu iespējamo mānekļu peldināšanu. Tādu straumes zīmējumu vēl neesmu manījis. Ir atstraumes, kur tās nekad nav bijušas un ir skaidrs, ka foreles nebūs savās tipiskajā vietās. Turklāt arī pietrūkst kādi 3-5 metri metiena attāluma, lai aizsniegtu sēkļa malu, kur tām patika uzturēties. Neskatoties uz visu, Mārtiņš izceļ divas foreles pēc kārtas! Viss kā nākas- kāts ripā, spoles bremze kauc, forele te iegūst metrus, te atkal zaudē. Mana vieta klusē un esmu jau izmēģinājis arī visai pasmagus šūpiņus, ar risku aprauties.

Vēl padarbojamies, bet bez īpašiem panākumiem un dodamies pa upi vēl augstāk. Te ir trešais pūls un vieta, kur upe iztek no ezera. Vietas ekselentas! Pie zemāka līmeņa te var bradāt krustu šķērsu, bet ne šoreiz. Sandris atradis atslēdziņu un no vienas vietas štepselē ārā vienu foreli pēc otras. Nav tā, ka uz katru metienu, bet ar darbu un regulāri. Zinu, ka tur ir izeja no dziļākas vagas uz seklumu. Patīk viņām tur arī pie zemāka līmeņa, bet dziļā vaga šobrīd klusē.

Nedaudz jau sāp mugura starp lāpstiņām no n-to stundu žvidzināšanas. Tas tā kā pieder pie lietas. Dodamies atpakaļ uz nometni, bet vēl piestājot pie lielajiem akmeņiem, arī 53ais tiek pārbaudīts, un arī pirmais pūls. Ja arī zivīm uz mirkli bija aktivitāte, tad tagad tā ir galīgi noplakusi. Lai gan… abi ar Ervīnu pirmajā pūlā redzam cilājošos “delfīnus”. Straume jaudīga un ar kreisās acs stūri redzu kaut kādu virsūdens izmaiņu. Neesmu īsti pārliecināts, bet saku kolēģim, ka redzēju zivi paceļoties, bet varbūt arī straumes radīts gļuks. Pēc brīža gļuks atkārtojas, un tagad ir skaidrs, ka tās ir foreles, kas lasa no ūdens virsmas kaut ko dikti miniatūru, bet mūsu mānekļi tām ir galīgi neinteresē.

Vakara sarunas par mānekļiem. Pirmā domā- kāpēc mušu kātu nepaņēmu? Odi paliek ar vien vairāk.

Diena piektā

Jādod upei nedaudz nomierināties, jo uz vakarpusi šķita, ka ūdens līmenis pat sāk nedaudz krist. Šodien pārgājiens pa kalnu ezeriem. Sākums tepat upes ielejā, tad cēlums kalnos, divi ezeri un pēc noskaņojuma arī upes otru krastu var klāt pieķert.

Arī šie ezeriņi ir no kategorijas “niķīgie”. Vari tikt pie skaistu pāliju loma, bet tikpat labi tikai ainaviski izstaigāties pa kalniem. Lai gan ainaviski izstaigāties arī ir daudz, jo ne jau ikdienā baudi skatus un sajūtas, kādus vari gūt šeit.

Pirmā ezera izskaņā, kur ietek upīte, kas savieno vairākus ezerus, Ervīns tiek pie kārtējā 50+. Forele pati sevi nodeva un šoreiz bija gatava arī apēst kaut ko lielāku. Es iesprūdu vienā ezera posmā, jo copes dikti daudz, foreles nāk pakaļ māneklim, bet līdz galam piečakarēt neizdodas. Neliela pauzīte ezeriņa galā, kur Ervīns jau gaida, un esam gatavi nelielam, bet diezgan stāvam kāpumam.

Te jau paveras pavisam citi skati. Koku gandrīz nav, vien nelieli sīkbērziņu pudurīši, sūnas un ziedoši lāceņu ciņi. Eh, ka augustā te varētu noēsties sulīgās, dzeltenās ogas. Notikumi notiek viens aiz otra. Katrs cer uz kārtīgas pālijas copi, jo šinī ezeriņā ir mans personīgais pālijas rekords. Tā cīņa vēl joprojām atmiņā! Tomēr ķeras tikai foreles.

Te augšā ir spirgts vējiņš, kas aizpūš visus asinssūcējus un var salīdzinoši mierīgi baudīt skarbo ziemeļu dabu, tomēr pietiek nokļūt aizvējā, kā “draugi” ir klāt.

Esam nogājuši vienu ezera krastu un tagad pastāv iespēja vai nu apiet tam apkārt un doties atpakaļ tāpat kā atnācām, vai vēl puskilometru ziemeļu virzienā, un nonāksim pie vēl viena. Nolemjam par labu otrajam variantam.

Drīz vien Martiņš paziņo, ka redzot vairākas skaistas pālijas, kas savā nodabā riņķo pie piekrastes akmeņiem. Esmu tepat netālu un lingoju savu šūpiņu paralēli krastam. Vadīšanas laikā jūtu vairākus knapus bakstījienus. Māneklis tuvojas krastam un nu jau vizuāli redzu smuku zivi, kas seko vizulim, bet bez pārliecības un agresivitātes. Tomēr tas skats ir neaizmirstams! Zili zaļa mugura, plati izplestās krūšu spuras ar baltajām apmalēm, sarkano vēderu no augšas gan neredz. Šķiet, ka pārstāju elpot. Pālija vēl apmet vienu loku un aizpeld dziļāk. Kaut kur tepat jau tā ir! Nu jau ne visai tāls metiens perpendikulāri krastam. Vadu vizuli, nu jau to redzu, un arī tam sekojošu pāliju. Nu! Zivs apmet vienu platāku loku ap kūļājošos bleķa gabalu, tad vēl vienu, bet nu jau šaurāku, un tomēr izlemj par uzbrukumu. To visu redzu vizuāli skaidri un piecērtu, vēl nesagaidot copes atbalsi kātā. Vispār varēja sanākt visādi, bet tagad kāts ir līks un zivs tin ārā no spoles metru pēc metra. Ihā! Pālijas izvadīšanas specifika ir tāda, ka tā uzķērusies uz āķa, cenšas par katru varu tikt tuvāk gruntij un ielīst kādā akmens spraugā. Tamdēļ pēc uzvedības uzreiz var pateikt vai pieķērusies forele, vai pālija. Man te daudz nav ko gudrot, jo viss jau skaidrs. Pirmie stiepieni ir visai mežonīgi un šķiet, ka nemaz tik liela nebija, lai šādi uzvestos. Pirmie skrējieni apturēti, kāts lokās un aukla zīmē līkločus uz ūdens virsmas. Nu netaisās tā nākt augšā, bet spītīgi turas pie grunts. Cik nu ilgi!? Pirmais virsūdens salto un sarkanais vēders ievelk spilgtu akcentu tundras ainavā. Vēl nedaudz un krastā tu esi, skaistulīt. Emocijas līst pāri malām! Skaista, labi nobarojusies zivs. Šī saņem uzaicinājumu un brokastīm. Foreļmaizītes ir gardas, bet pālijmaizītes vispār ir bomba! Gaļa ir mīksta, gandrīz bez šķiedras, kaut smērē kā pastēti.

Pārējā ezera daļa nekādus pārsteigumus mums nedāvā un nu jau atkal jālaižas lejā no saviem augstumiem, uz upi. Pirms kāpuma lejup vēl varam apskatīties visas kaujas vietas no augšas. Lielo ezeru, no kura iztek upe. Putojošo straujteci, kas pārvēršas augšējā pūlā. Lielos akmeņus. No šī krasta tik augstu vēl neesam bijuši un arī te ir labas foreļu vietas.

Laižoties ar vien zemāk, ar vien vairāk sajūtam, ka esam gaidīti un mūs mīl. Jā, asinssūcēju bari ir klāt!

Un arī upē ir notikumi. Visi tiek pie zivīm! Es savējo burtiski izkasu. Nu ir tur zivis! Tomēr pirmie desmit metieni ir bez kāda kontakta. Nomainu vobleri un jau pirmajā metienā ir ņēmiens. Palīdzot visai spēcīgai straumei, zivs pretojas pamatīgi, bet tomēr arī šoreiz nav pāri 50. Tuvu ir, bet tomēr nav. Forele slaida, ne miņas no vasaras barojuma, turklāt spuras aplipušas ar dēlēm. Tādu vēl nav gadījies izvilkt un tas liecina par zivju aktivitāti vai, pareizāk sakot, neaktivitāti.

Atpakaļ ejot, vēl noinspicējam pirmo pūlu no otras puses, bet nu mums bez odiem ir parādījusies arī moška. Kost tā vēl nav gatava, bet uzmācība ir nepārspējama. Lien acīs un nāsīs. Wilmas zapte gan tai nepatīk, bet daudzums sit pušu visus odus un nu jau cope vairs nav atpūta, bet izturības pārbaude. Ātri prom uz nometni. Ugunskuru pat nekurinām, paēdam un ar pirmajām lietus lāsēm jau esam guļammaisos.

Pa nakti atkal līst.

Diena sestā

Jau pavisam ierasts rīts ar visām ierastajām darbībām. Kaut kas nedaudz pasmidzina, bet dabas māte vismaz šajā aspektā ir mums labvēlīga. Mākoņi tādi dīvaini, bet rīti mums parasti pa sauso, patiesībā, tāpat kā vakari. Salijām tikai pirmajā dienā, kad pēkšņi, ne no kurienes savilkās mākoņi un dabūjām izmirkt. Lietus jakas jau, protams, līdzi netika paņemtas.

Šodienas plāns man jau vakar sazīmējās. Upe joprojām ir ļoti sarežģīta. Daudz dienu jau mums nav palicis, bet cerība, ka ūdens nedaudz nokritīs tomēr vēl ir. Ir silts, pat ne silts, bet karsts, un tie nakts lieti arī situāciju galīgi neuzlabo. Jāizvēlas alternatīvi risinājumi. Ir padomā ezers ar ļoti blīvu pāliju populāciju. Nianse tāda, ka vidējais izmērs ir tāds… hm, teiksim nekāds, bet es zinu, ka ir arī lielas zivis. Ezers ir paliels, ar ļoti interesantu reljefu. Tie mums būs atkal vismaz 5km gājiena uz vienu pusi, tad apkārt ezeram, un atpakaļ.

Vīri piekrīt manam priekšlikumam un dodamies ceļā. Ceļš salīdzinoši vienkāršs- pa briežkopju iebrauktām kvadraciklu takām, tikai vienā vietā taka izbeidzas un ir jāatrod turpinājums, kas atrodas pa diognāli kādus 200 metrus tālāk. Visai neloģisks pasākums, bet tāds nu tas tur ir. Takas gals ir uzķerts, un tad jau tik uz priekšu. Ceļamies visu laiku kalnā un spirgtais vējiņš izgaiņā visus mošķus, tomēr tie mums cenšas turēties līdzi.

Klāt ir arī ezers. Šeit ir tikai sūnas un krūmiņi līdz puscelim. Vējš ir, bet copei netraucēs. Pirmie metieni un pirmās zivis. Nekas pārsteidzošs, bet izmērs jau paredzētais. Zivis ķeras pa divām, pa trijām no vietas. Pārsvarā pālijas, trāpās arī kāda forelīte. Mārtiņš uzķēris pareizo roteri un štancē vienu pēc otras. Negribas sameloties, bet šķiet, ka septiņos metienos septiņas zivis no vienas vietas. Arī tai 20-30cm pālijai tas pirmais blieziens ir nopietns. Mārtiņš apņēmās skaitīt zivis, bet pie skaita 40, tas nobruka. Tas skaits mums +/- vienāds visiem, kam vairāk, kam mazāk, bet kopējais daudzums nenormāls. Pa vidu smalcei izskrēja arī kaut kas nedaudz rupjāks, bet zivis mums šodien nevajag, jo ir vēl vakardienas krājumi, tamdēļ visas tiek laistas atpakaļ.

Redzam tuvākā kalna nogāzē, kur vēl palicis sniegs, ziemeļbriežu baru. Ir tālu, bet ir skaidri saskatāmi silueti, kas nesteidzīgi bradā pa balto fonu. Nu, galvas 200-300 tur pilnīgi noteikti ir. Tie ir tie, ko redzam uz sniega. Acīmredzot, kaut kāds funktieris tiem ir- vēsāks, varbūt mošķu mazāk…

Esam novingrojušies jau ar stīvām mugurām, un ja godīgi, tad sāk jau apnikt.

Nolemjam doties atpakaļ un vēl pa ceļam pārbaudīt Lielos akmeņus. Būs tāds neliels pārgājiens pa nekurieni, bet nav īpaši tāls un sarežģīts.

Tiklīdz kā esam nolaidušies no kalniem, tā nonākam odu un mošku valstībā. Āaaaaa! Tas ir kaut kas nenormāls! Neko tādu vēl neesmu piedzīvojis! Wilma, pūšamie, viss tiek likts lietā, bet vislabākā aizsardzība ir pārvietošanās un kaut kādas vēja pūsmas atrašana.

Sapūtušies un saziedušies esam nonākuši līdz akmeņiem. Šķiet, ka līmenis ir tomēr nedaudz pakritis, bet vienalga piekļūšana copes vietām visai apgrūtinoša. Izvēlamies katrs savu akmeni un pēc mirkļa sākās. Sandris velk! Izskatās, ka laba! Kaut kā klumpačoju pa akmeņiem, lai uztaisītu kādu foto. Nu jau Ervīnam kāts ripā un šis bauro, ka vajag sačoku. Ņemu no Sandra sačoku un pār akmeņu slidenajām pļeškām sāku klumburēšanu pie Ervīna. Nē, vairāk nevajag, norāvās. Klumburēju atpakaļ pie Sandra un atkal Ervīnam kāts ripā… Eu, veči, ejat dillēs, es arī gribu kādu foreli noķert, nevis riskējot piesmelt zābakus, labākajā gadījumā, vai nolauzt sprandu, bizot te starp jums! Es dabūju vienu copi un vienu uz sekundēm piecām paturēju. Puikas pavilka skaistas foreles, un atkal kārtējie 50+. Lūk tādai ir jābūt copei pie Lielajiem akmeņiem! Neskatoties uz visu trako ūdens līmeni, trāpījām uz reto aktivitāti. Tomēr cik ātri ballīte sākās, tikpat ātri arī beidzās. Viss! Tagad vari lingot upē visu ko, bet atsauksme ir pilnīga nulle.

Diena padevusies gara un līdz nometnei vēl gabaliņš ko iet. Vēl pirmais pūls tiek pārbaudīts, bet bez panākumiem. Izslēdzās!

Šovakar gan kurinām ugunskuru. Vakarēšana ar atmiņām par dienas notikumiem. Saule met savu dīvaino polāro loku, knapi paslēpjoties aiz kalnu korēm. Atšķirība apgaismojumā no divpadsmitiem līdz trijiem naktī nav nekāda. Patiesībā, nav arī svarīgi cik ir pulkstenis, jo mums ir savs režīms. Mazie vīterētājputni uz mirkli pieklusuši, jau atkal rauj vaļa dziesmas. Tas nozīmē, ka pēdējais laiks ieņemt horizontālu stāvokli un aizvilkt guļammaisu.

Diena septītā

Pēdējā pilnā diena tundrā, jo rīt pēcpusdienā būs pakaļ helis. Plāni? Nu kādi plāni?! Protams, ka upe.

Ervīns ar Mārtiņu ir pilnīgi ieciklējušies, jo ir jau iemesls, uz Lielajiem akmeņiem un nākošo pūlu no kreisā karsta. Mēs ar Sandri inspicēsim labo krastu. Sāksim ar pirmā pūla lēno līci, tad iesim līdz tālajam pūlam, un copējot atpakaļ.

Nonākuši līdz tiltiņam, sadzirdam kaut kādu motorizētu skaņu. Helikopteris tas pilnīgi noteikti nav, izklausās pēc kvadracikla. Kaut kas tāds vispār nekad nav manīts! Jā, pēc mirkļa jau redzam sāmieti, kas atbrauc līdz tiltiņam un turpat noslāpē savu braucamo. Īsi sasveicināmies, neliela nesaprašana, ko viņa tur vēlas darīt, jo pāri tiltiņam pārbraukt nevar. Lai gan mūs tas īpaši arī neinteresē- foreles gaida… varbūt.

Dodamies uz pirmo pūlu. Mūsu kolēģi no pretējā krasta ir jau priekšā, bet attālums un straumes skaņa izslēdz jebkādas verbālās komunikācijas iespējas. Varam tikai viens otram pamāt ar roku. Jā, līmenis beidzot ir pakritis. Kur paris dienas atpakaļ vēl stāvēji ūdenī, tagad jau redzama krasta pārkare.

Kā tur bija ar to pirmo metienu? Jā, izdaru pirmo metienu, pāris rāvienu, lai iedvestu voblerim dzīvību, un bladāc! Ir galā! Zivs ir laba, spoles bremze kauc. Kauja nav īpaši gara, forele jau tuvu krastam un ieraugu, ka tai nāk līdzi vēl viena forele, un tā ir vēl lielāka nekā uz mana āķa. Sandris kaut kur aiz muguras, un bļauju- ir vēl otra, met savējo! Speciāli pieturu savu zivi un neforsēju izvilkšanu. Otra forele riņķo apkārt. Izrādās, ka Sandrim vēl māneklis jāuzliek, jo drošības nolūkos pārgājienu laikā tas tiek noņemts. Bāc! Kamēr Sandris, droši vien ar drebošiem pirkstiem, kabina savu vobleri, otra forele vēl riņķo, bet tad jau aizpeld dziļākos ūdeņos. Es vēl savējo pieturu kūleņot un paskraidīt. Sandris uzmet un, jā, nāk līdzi otra! Pabaksta, pabaksta, bet tomēr pie paša krasta apgriežas un aizpeld atpakaļ dziļumā. O! Iesākums jau ar pamatīgu adrenalīna devu.

Nākošajā pusstundā novērojam foreļu virsūdens aktivitātes, bet mūsu mānekļus tās ignorē pilnībā.

Nolemjam- lai jau plunkšķinās, atnāksim vēlāk. Galvenais, ka jūs te esat. Dodamies uz tālo pūlu. Tur ir tas pats. Zivis cilājas, bet neņem neko! Šķiet, ka tik centīgi vēl nebiju apstrādājis potenciālās foreļu vietas. Metiena leņķu maiņas, mānekļu maiņas, dziļāk, seklāk, krāsas. Vienu smuku copi dabūju, kad pēc piecirtiena ir zzzzz, bet tas tikai uz pāris sekundēm un nost.

Kā jau esam nolēmuši, tad pārvietojamies, apmētājot katru cerīgo vietu, atpakaļ. Atkal pielavījusies stunda X, kad visa tundras asinssūcēju armāda ir uz kara takas. Lai gan esi noziedies un pat nekož, bet paelpot nav iespējams. Un vienalga atradīs kaut kādu vietu, kur zieķis ticis mazāk… Viss! Ejam atpakaļ uz pirmo pūlu. Pārvietojoties tomēr nav tik briesmīgi, un pie pirmā pūla tomēr ir skrajāks, vējš būs. Kaut kāda muša pamanījusies ielīst biksēs. Jūtu kā tā pa staru šeptējas. Bāžot roku zābakā, caur biksēm, kaut kā cenšos šo nomušīt. Laikam izdevās, vairs nekas nerāpo.

Esam klāt, vējiņš pūš. Viltīgi tie ķēmi! Izmanto ķermeņa aizvēju. Nostājies ar seju pret vēju, tie visi ir mugurpusē. Izdari otrādu darbību un atkal vari elpot caur ausīm. Un mums copējot sanāk otrais variants. Trīs līdz piecus metienus uztaisi un griezies ar seju pret vēju, ar muguru pret upi. Jau iesmejam, ka vajadzētu attīstīt metienu pār plecu un atmugurisko mānakļa vadīšanu.

Foreļu uzvedībā nekas nav mainījies. Izdaru tālu metienu, vadu mānekli, kad ar kreiso acs kaktiņu manu nelielu virsūdens kustību tepat netālu no krasta. Raugos tajā virzienā un apakšlūpa sāk drebēt. Kas par kuģi!!! Tur būs arī visi 60+! Forele lēni apmet vairākus lokus ap plakanu akmeni un tikpat nesteidzīgi dodas dziļuma virzienā. Redzu, ka zivs trajektorijai tūlīt vajadzētu šķērsoties ar manis vadītā voblera trajektoriju. Jābūt kontaktam! Redzu vobleri, redzu foreli, kas pusmetra attālumā vienkārši aizpeld garām, pat nenoreaģējot pilnīgi nekā. It kā tā voblera tur vispār nebūtu bijis! Āaaa! Eh, ka tagad ar mušu varētu izpildīties…

Dodamies atpakaļ uz nometni. Pa gabalu manām kaut kādas dīvainas instalācijas, kas iepriekš nebija. Plīvo kaut kas līdzīgs karogam, netālu no mūsu nometnes, bet pa gabalu vēl nevar saprast, kas īsti tas ir. Nonākot tuvāk, redzam, ka ir novilktas iežogojuma lentas, pa gabalam kāds polietilēna maiss uz garākas kārts, ko uztvērām kā karogu. Tagad skaidrs ir no rīta satiktās sāmietes mērķis. Šādi ierobežo ziemeļbriežu ganīšanās teritoriju.

Pēdējā vakara ugunskurs. Kolēģiem ir gājis ļoti līdzīgi kā mums. Ervīns izrok no sūnām vienu litru alus. Tas tiek baudīts kā debesu nektārs. Nu, nē! Tas tiek tā arī baudīts- kā alus nekurienē. Šķiet, ka tas ir spēcīgāk…

Diena astotā

Rīts parastais.

It kā jau vēl varētu iet. Helis tikai pusdivos. Tomēr ņemot vērā mūsu režīmu, ka ceļamies ap 11iem, tad tā vien pietiks laika sakrāmēties. Protams, var celties agrāk, ko Ervīns ar Sandri arī dara. Šie vēl uz varoņvietām. Foreles jau ir, tikai- vai vispār kaut ko gribēs…

Mēs ar Mārtiņu paliekam nometnē. Lēnās, garās brokastis un var sākt mūsu mājvietas novākšanu.

Kaut ko lēnā garā krāmējamies, un atkal rodas sāmiete ar diviem lieliem maisiem, kur sapakotas lentas ziemeļbriežu teritorijas ierobežošanai. Sasveicināmies, aprunājamies. Nu nav tas viegls darbs tās lentas stiept un izlikt. Katrai maizītei sava garoziņa. Mārtiņš piekrīt palīdzēt un pazūd uz pāris stundām.

Puiši atgriezušies no copes, bet foreles atkal ir ņirgājušās. Tagad vairāk apspriežam tēmu par Mārtiņa prombūšanu un iespējamo savaņģošanu sāmietes tīklos J. Vai lentās…

Viss tomēr labi, Mārtiņš atgriežas no briežu lentu akcijas. Esot palīdzējis ne tikai aiznest, bet arī izkarināt. Izrādās viņi dikti baidās no Covid, jo jaunie esot apslimuši, kuriem būtu jāveic šis darbiņš. Briežkopji apvienojušies tādā kā kooperatīvā, kas sastāv no piecām ģimenēm. Neprasījām cik katrā ģimenē locekļu, bet kopā viņi apsaimnieko apmēram 20 000 galvu lielu ziemeļbriežu baru. Vēlā rudenī, kad tos dzen kopā, lai šķirotu, atdalītu, skats varētu būt visai iespaidīgs.

Nu tā! Vācam nost nometni, žāvējam teltis. Laiks mūs tiešām lutina, jo pūš vējiņš un saule silda, karsts nav. Ehh, ka vēl pāris, trīs dienas varētu vēl pabūt šeit! Ūdens līmenis krīt acīmredzot, foreles paliek arvien aktīvākas. Tomēr mēs savu nedēļu esam pavadījuši aktīvi un produktīvi, neskatoties uz ne tiem labākajiem apstākļiem. Bet tā tas ir! Un te ir tas teiciens pašā laikā, ka divreiz vienā upē neiekāpsi. It kā laiks viens un tas pats, labi, varbūt ar nedēļas vai pāris nobīdi, bet katru reizi nākas piemeklēt atslēdziņu punktoto skaistuļu savaldzināšanai.

Šķiet, ka mums tramvaji neiet ar tādu precizitāti kā šogad helis. Tiešām nepārspīlēju! Ir tieši 13.30, kad helikopters nolaižas, krāmējam mantas bagāžas nodalījumā un sākas atpakaļceļš.

Mums ir rezervēta mājiņa, kur pārlaidīsim nakti pirms garā auto brauciena, kur atkal varēs izbaudīt kā tas ir, kad zem dibena ir pamats, ieiet dušā un mēģināt nomazgāt nedēļu zieķēto Wilmas tantes zapti. Vismaz, no manas bārdas tā mazgājas ārā vēl nedēļu.

Satieku saimnieci, izrādās, ka kaut ko esmu pārmaksājis par helikopteri. Godīgi un korekti. Atceramies notikumus daudzu gadu ietvaros, bet īpaši jau to, kad 48 stundas gaidījām heli, lai mūs izceltu no tundras. Lietus un miglas dēļ tas nevarēja ne pacelties, ne nolaisties. Protams, ka zviedri bija ne pa jokam uztraukušies… nu, mēs jau arī nebijām pavisam mierīgi. Pārtika beigusies, līmenis upē augšā, zivis neķeras, pīpēt nav ko… Tagad Karina stāsta, ka bija lūgusi Dievu, lai mēs tik nebūtu sadomājuši izvilkties ar kājām ārā, jo tad mūs atrast būtu neiespējami, un nav tur ne taku, ne taciņu- vieni vienīgi purvi.

Beigums

Kad laiks ir pagājis un sajūtas nosēdušās, tad varbūt arī virsraksts nešķiet tik baismīgs. Šobrīd, kad nekas nekož, nespindz un nāsīs nelien, tos mirkļus vari pārvērtēt pavisam savādāk. Tas bija notikums! Tās bija dienas, kas nekad neatkārtosies, emocijas, uzdevumi un risinājumi. Vakara ugunskurs, sarunas un ziemeļu daba savā skarbumā, un vienkāršībā.

Ziemeļu dzeguze, kas piekūko kaut ko, pēc ticības. Rīta pelde stindzinošā upes ūdenī, kad svarīgākais nav ūdens temperatūra, bet cik odu kodumus pagūsi dabūt, kamēr izģērbsies un apģērbsies. Foreles, kuras netika noķertas, bet vizuāli redzētas. Vietējā “Fudzijama”, kas eksponē savas sniegotās virsotnes un miglā ietinas. Vienkārša rīta kafija un foreļmaizītes…

Jau atkal tā visa pietrūkst!

Svaigā gaisā tīras domas!

Āķus siekstā, un tiekamies pie ūdeņiem!