Esam klāt. Pa ceļam bažīgi lūkojos uz pārplūdušajām upēm, jūtu, ka manas bažas ir uztvēruši arī kolēģi. Zinu cik ātri te krīt ūdens līmenis, tamdēļ īpaši neuztraucos, tomēr arī mani nedaudz no līdzsvara izsit informācija, ka ezers, kura krastā mums ir paredzēta nometne, vēl atrodas zem ledus kārtas. Te nu patiešām der atcerēties to teicienu par upi, kurā iekāpt divreiz nav iespējams. Pagājušo gadu, šinī pat laikā, viss bija zaļš, no ledus ne smakas un temperatūra virs 20 grādiem. Šogad pavasaris ir aizkavējies- viss vēl pelēks, pumpuri pat netaisās riesties un ejot uz nometnes vietu vēl pamatīgi izbrienamies pa sniegu. Ievelties sniegā līdz celim nesagādā nekādas problēmas, tāpēc bieži cenšamies apiet sniegotās takas vietas.

Tuvojoties nometnei sniegā ir manāmas pavisam svaigas āmrijas (tiņa) pēdas, tās vēlāk manām arī gar upi, tomēr pašu dzīvnieku tā arī neredzējām. Visai noslēpumains un apvīts ar leģendām ir šis „puslācis”, bet patiesībā lielākais sauszemes plēsējs caunu apakšdzimtā (tas no Wikipedia).

Ezers izrādās tomēr nav galīgi zem ledus un ir brīvi laukumi, kur var iemest vizuli. Te pat pie nometnes vietas, kur iztek upe, ir kādi 30 metri vaļēja ūdens. Ceļam teltis un iekārtojam nometni, nepacietīgākie jau bombardē tuvējo no ledus brīvo ezera vietu.

Visvairāk sabažījies laikam tomēr bija Uldis, jo smaids un emocijas pie pirmās izvilktās foreles nodeva visu. Es biju mierīgs kā pitons, jo zināju, ka ja ne šodien, tad rīt, ja ne rīt, tad parīt būs tas, kā dēļ uz šejieni braucām. Tomēr arī man Ulda pirmā izvilktā forele novēla tādu kā slogu- viss notiek, neskatoties uz novēloto pavasari un visai pelēkajām, gandrīz ziemīgajām krāsām apkārt.

Jau pēc laika redzam Andri emocionāli žestikulējot- skaidrs, Andrim ir zivs. Pirmā forele mūžā! Vakara izskaņā es izvelku savu šī brauciena lielāko foreli un jau mirkli vēlāk kurinām ugunskuru lai iegūtu ogles, uz kurām pagatavot pirmo šī brauciena zivju cepeti.

Pēc piesātinātās vakardienas ceļamies visai vēlu, bet nav jau kur skriet- ja ir vēlme, tad var copēt visas 24h diennaktī. Polāro dienu vēl neviens nav atcēlis.

Apkārtnē ir vairāki nelieli ezeriņi, kas ir jau pilnībā brīvi no ledus. Vienu no tiem izlemjam pārbaudīt šodien. Vispār tur ir divi savā starpā savienoti, ko iesaucam par „Svaru ezeriem”, jo ezeri, lai gan ir viens no otra apmēram 70 metru attālumā, augstuma atšķirība ir kādi 10 metri, vismaz.

Šodienas skaitīšanas maratonu atklāj otrs Andris, kamēr mums vēl ne copes, Andrim divas skaistas foreles. Zivis iekārojušas spilgti zaļu voblerīti un izskatās, ka šī krāsa ir šodienas veiksmes atslēga. Uldis ilgi nedomā un arī liek līdzīga krāsojuma vobleri, es savukārt spītīgi peldinu rotiņu ar ultra sarkanu serdeni. Zaļā krāsa atkal izšauj un šoreiz jau Uldis pietauvo punktoto skaistuli krastam. Mūsu pirmā brauciena pālija pamanās nokūleņot no āķa, bet Uldis par šo faktu neizrāda nekādas pārliekās emocijas. Ja jau viena bija, tad būs arī pārējās.

Apejam apkārt visam ezeram, tas aizņem lielāko daļu dienas. Notikumi ir bijuši pietiekami, katrs kaut ko ir vilcis, kam vairāk, kam mazāk, bet dienišķās vakariņas ir sagādātas un varam pienācīgi nosvinēt Andra dzimšanas dienu. 

Nakts bijusi visai vēsa, temperatūra ap nulli un neskatoties uz ruma klātesamību organismā pamanos pakomunicēt ar „dubinātoru”. Neskatoties uz saulaino laiku, pūš visai spēcīgs vējš no otra ezera gala, kas liek uzvilkt kādu biezāku jaku. Mostoties dzimst novēlējums Andrim, kas vakardienas svinību laikā vēl nebija nobriedis, un, ja kas nāk no sirds, tad tas nāk pamatīgi un nenovēršami. Neskriešu notikumiem pa priekšu, bet pateikšu, ka novēlējums piepildījās par visiem 100% un nemaz ilgi nebija jāgaida.

Šodienai esam saplānojuši nelielu, apmēram 10km garu pārgājienu. Pārgājiena sākums iet pa taku, tad griežamies uz nelielu ezeriņu no kura iztek upīte un tālāk savienojas jau ar lielāku ezeru.

Nonākot aizvējā saule silda un ātri vien aizmirstas spēcīgais vējš nometnē. Pirmo ezeriņu atrodam ātri un pēc neliela laika piepildās mans dzimšanas dienas novēlējums Andrim. Ir! Kāts ripā, bremze kauc, ezera spogulis šķīst un svecē izlec pamatīga forele. Nelaid zem akmens! Ļauj, lai nogurst! Pamācības seko viena otrai. Forelei divreiz izdodas pastūrēt zem liela akmens, bet par brīnumu aukla iztur un ar manu un Ulda palīdzību, pēc neliela laika sprīža  forele jau kūleņo pa piekrastes sūnām. Tas tiešām ir cienījams eksemplārs- 57cm gara un virs 2kg smaga lāsumaina skaistule. Emocijas līst straumēm! Kā beigās izrādās, tad šī bija mūsu brauciena lielākā zivs un tieši tāds bija arī mans novēlējums- noķert lielāko zivi mūsu braucienā, un latiņa jau pēc pirmās dienas bija virs 1,5kg.

Nākošie ievērības cienīgie notikumi, lai gan te katrs mirklis dāvā ko jaunu un neizmirstamu, norisinājās lielā ezera sākumā. Ezera gals, kur ietek upīte ir visai šaurs un līkumains un te izskatās, ka bija sapulcējušies pusezera foreļpusaudži izmēros no 30-40cm. Copes seko viena otrai, velkam un laižam vaļā. Nolemju pārbaudīt „foreļu šausmas” ar nosaukumu Rigge MD 56. Pieci metieni no vienas vietas- piecas zivis! Viss, ņemu šo monstru nost, jo tas jau vairs nav interesanti un izskatās, ka nedod nekādas iespējas forelēm. Tās uz šīs mailes tviču ir gluži kā aptrakušas!  

Diena atkal pagājusi visai zivīgā noskaņojumā. Kurinam ugunskuru un spriežam par rītdienu, nolemjam, ka dosimies pa upi uz leju un tad nāksim atpakaļ.

Lietus grabina pa telts jumtu jau kādu laiku. Visu laiku esošā diena nedaudz jauc orientēšanos laikā. Izdzirdot telts biedra rosīšanos parastais jautājums ir – cik pulkstens? Trīs! Āaaa... un apgriežos uz otriem sāniem.

Diena šodien tāda arī paliek- apmākusies un visu laiku līņā smalks lietutiņš. Tas gan galīgi netraucē copei un arī izmirkt tā īsti nevar. Pēc iepriekšējo dienu varoņdarbiem zivju mums pietiek un mūsu ledusskapī (ierušinātas sniegā) vēl ir pietiekoši zivju, lai šodien visas noķertās laistu vaļā.

Jau kuro reizi pārliecinos, ka esot dabā un dzīvojot pēc principa- paturēt tikai tik daudz cik paši var noēst, daba tevi saprot un dod tik cik vajag. Šodien mums zivis nevajag un tās arī netiek dotas, jeb vienkārši neķeras. Labi, trīs skaistas foreles tomēr noķērām un kā iepriekš vienojāmies- atlaidām, tomēr šī diena bija salīdzinoši tukša. Tukša ja dienu raksturo pēc noķerto zivju daudzuma, bet tomēra pilna ar emocijām, ko dāvā jauns pārgājiens, jauni skati, jaunas vietas, jauna pieredze. Nostaigāti atkal kādi 10km.

Diena šodien saulaina, vējš atkal pūš ar jaunu sparu. Mūsu komandas maršruti sāk dalīties un visi izklīst pa kādām sev tuvākām vietām. Mums trijiem no sākuma viens maršruts paredzēts, tad dalīsimies. Pa taku uz priekšu ir vēl ezeriņi, kas savienoti ar upīti un veido tādu kā sistēmu. Tur arī paredzēts doties, tad dalīsimies Andris uz leju ar īsāku maršrutu, mēs ar Uldi uz augšu ar  kopējo ejamā ceļa garumu ap 25km.

Pirmie ezeriņi izrādās sekli un izsalstoši, bet pārgājiens interesants. Esam nonākuši līdz lielākajam ezeram un Ulda pirmais metiens dāvā pirmo zivi- nelielu forelīti. Mans pirmais iemetiens šinī ezerā arī beidzas ar forelītes izvilkšanu un liekas, ka esam nonākuši Leiputrijā. Tomēr zivju izmērs ir krietni zem jau pierastā. Vējš pūš tieši ģīmī un nav visai omulīgi, virzoties gar krastu copes paliek arvien retākas un saprotam, ka šis ezers laikam trofejas mums nedos.

Vēlāk pārbaudām vēl vienu nelielu ezeriņu, bet izskatās, ka te arī viss pa ziemu izsalst un nav vērojama nekāda aktivitāte.

Tālāk ceļš ved gar jau lielāka ezera krastu, kas ar nelielu upīti savienots ar mūsu nometnes ezeru. Te vēl novērojam ledu, lai gan mūsu ezerā tas izgāja jau vakar. Upīte interesanta ar visai cerīgām vietām, bet pagaidām tukšums. Vienā no bedrēm, kas kā parasti veidojas upes līkumos, abi ar Uldi pāris minūšu laikā tiekam pie savām zivīm- skaistām forelēm. Viss, ar to pietiek! Šis nelielais kautiņš burtiski noņem noieto kilometru slogu un lai gan pēdējais gājiena posms līdz nometnei nav viegls, bet arī tas sarūk šī nelielā mirkļa pēc.

Kāmēr mēs blandāmies pa jauniem maršrutiem, tikmēr otrs Andris „ Svaru ezerā” ir ticis pie pirmās pālijas.

Šodien ir atslodzes diena un katrs dara, ko grib. Andris šo dienu velta, lai uzkāptu tuvākajā augstākajā virsotnē, kas ir 1137m virs jūras līmeņa. Jāsaka, ka arī ceļš līdz pakājei ir mērojams visai garš un par atslodzi te īsti pat runāt nevarētu, bet pārrodas viņš pilns emociju, kā lietus mākonis.

Es inspicēju nometnes ezeru, kur jau ledus izgājis, bet bez panākumiem. Uldis ar otru Andri vēloties sajust alus garšu, aizcilpojuši nieka 16km (turp un atpakaļ) līdz tuvākajai bodei un iepriecina ar putojošo dzērienu, kas tiek patiesi novērtēts pie folijā ceptām forelēm.

Tā vien liekas, ka puiši no ķēdes norāvušies- iet, iet un iet.

Vakarā vēl abi ar Uldi „noskrienam” līdz „Svaru ezeriem”. Te tādā kā piltuvē, starp diviem sēkļiem „atvelkos” konkrēti. Metu, velku, kabinu vaļā un atlaižu. Skaits jau sāk jukt, bet tad piesakās arī mana sarkanā zivs- pālija. It kā mierīgā diena piepildās ar jaunām emocijām. 

Līst. Nav traki, bet nedaudz rupjāk kā dienas atpakaļ. Nolemjam apmeklēt mūsu pašreizējā rekorda ezeru. Ejot jautri čalojam gaidāmo kautiņu priekšnojautās, bet...bet paliekam mēs pilnīgi pa nullēm. Ne copes, ne piesitiena. Lūk tā! Ja būtu šinī ezerā pirmo reizi, tad noteikti to norakstītu kā mirušu, bet zinot to, ka zivis te ir pat ļoti labas, šodiena nav izskaidrojama un ir kārtējā viela pārdomām.

Vakarpusē ņemu mušiņmakškeri un dodos pa upi uz leju. Līmenis tomēr ir paaugsts un pēc trīs stundu veltu cerību dodos atpakaļ uz nometni. Šodien izskatās, ka ir pilnīga necope! Esmu arī salijis, lietus tā arī visas dienas garumā nemitējās, toties pašā vakarā vējš sagriezās un pusnakts ugunskuru kurinām skatoties uz saules veidoto mono izrādi, kas atspoguļojas ezera rāmajā sejā.

Šī ir pēdēja nakts, varbūt tamdēļ viss izskatās tik emocionāli un vienreizēji...

Saule, jau ierastais spēcīgais vējš. Paēdam brokastis un nesteidzīgi vācam nost nometni un piepildām mugursomas ar nesamo.

Pagājusi nedēļa, kuras laikā esam piedzīvojuši ledus iziešanu, pumpuru izplaukšanu, tas viss tik koncentrēti ir iespējams tikai te- ziemeļos.

Uz takas sniegs vairs ir tikai dažās vietās, pārceļoties pāri nelielajai kalnu grēdai nonākam citā pasaulē, kur lapas bērziem jau izplaukušas, zāle sazaļojusi un temperatūra liekas ir vairākus grādus augstāka. Tāds nieka attālums- 8km, bet tādas pārmaiņas!

Ceļš atpakaļ ir tikai formalitēte un vēlos pateikties puišiem par izturību, jo laika apstākļi nebūt nebija vasarīgi, kā arī par draudzīgā mikroklimata uzturēšanu, jo lielākajā vairums gadījumu, tieši paši braucēji veido braucienu un ar to saistošās atmiņas.

Bildes no ceļojuma varat apskatīties sadaļā "FOTO"