Pēc apmēram 7km gājiena caur pundurbērzu mežu ar diezgan palielu kāpumu kalnos, līdzīgi kā gliemeži, kas nes visu savu iedzīvi uz muguras, nedaudz noguruši, esam sasnieguši mūsu nometnes vietu, kas kalpos par mājvietu veselu nedēļu. Tā atrodas paliela ezera krastā, vietā, kur iztek un sākas, Zviedrijas izmēriem, neliela upīte. Tepat ir koka tiltiņš pār upīti un pretējā krastā sākas nacionālais dabas parks, kur makšķerēšana ir aizliegta. Dabas parka robeža iet pa upīti un te ir interesanta nianse- makšķerēt drīkst no labā krasta, savukārt no kreisā tā ir liegta. Tas pats attiecas uz ezeru. Ezers ir izstiepta ovāla formā un parka robeža iet pa vidu. Mūsu nometne atrodas upītes labajā krastā un makšķerēšanai atļautajā ezera pusē.

Nometne ir iekārtota, makšķerkāti salikti un protams, ka sākumam izvēlos spiningu un ezeru. Esmu tak atbraucis pēc palijas. Pirmās trīs copes stundas uzdzen depresiju, jo kā jau minēju, nav saprotams tas ko dari, kā vienīgi monotons darbs, iemetot un tinot vizuli. Pēc šīm trijām stundām, kas vainagojas ar absolūtu nulli, ne copītes, ne piesitiena, abi ar Aivi dziļās pārdomās slājam atpakaļ uz nometni, vienīgi skaistie ziemeļu skati nomierina nervus un veldzē dvēseli. Uldis ar Kasparu salikuši mušiņmakšķeres un ir devušies pa upīti uz leju.

Ņemot vērā polārās dienas fenomenu, vakardienas cope nemanot ieet nākošājā datumā, bet viss turpinās :

Labi, palijas lai pagaida, lieku kopā mušiņkātu un dodos pa upīti uz leju, pāris nerealizētu copīšu, mainu mušas un vienā no bedrītēm, zem straujtecītes, sajūtu pamatīgu stiepienu. Ir! Forele nostājas straumes galā un nemaz nedomā padoties maniem centieniem to piedabūt tuvāk krastam. Pavadiņa man ir 0.16mm, tāpēc jūtos it kā visai drošs, bet tomēr uzmanīgs, jo nezinu cik dziļi forele ir paņēmusi mušu, bet zobi tai ir visai asi, protams, nav līdaka, bet to nieka pavadiņu var pārrīvēt elementāri. Tāpat nekad nevari saprast kāda būs foreles nākošā reakcija- svece virs ūdens, skrējiens pa straumi uz leju vai tieši otrādi – izmisīgs centiens iemukt krasta pacerē. Šī liekas ir pārliecināta par sevi un spītīgi stāv straumē, kas nāk man par labu, zivs pati sevi nogurdina, tāpēc necenšos to nekur vilkt, kā vienīgi turu nospriegotu kātu, kas forelei liek izlietot papildus enerģiju. Kā jau parasti, laiks liekas ir apstājies, cik minūtes vai sekundes pagājušas to nepateiks neviens, bet jūtu, ka mana pretiniece pamazām sāk stūrēt uz mierīgākiem ūdeņiem, kas ir tuvāk krastam, lēnām pievelku auklu, bet esmu uzmanīgs un gatavs kārtējam skrējienam atpakaļ uz straumi. Forele, kā zemūdene tuvojas krastam, bet vēl nav ne mirkli atrādījusies, turas pie grunts, tas liek secināt, ka zivij vēl spēku pietiekoši un ir jābūt gatavam visādiem pavērsieniem. Beidzot forele atrāda sevi, nošļakst ūdens virsma, nozaigo lāsumainie sāni un jau atkal tā ir pie grunts un mērķtiecīgi dodas uz straumi, bet spēki jau izsīkuši un man izdodas to noturēt. Vēl mirklis un jau varu pozēt fotokamerai ar apmēram kilogramu smagu skaistuli- strauta foreli. Kamēr izbaudīju cīņas garšu ir pienācis Uldis un iemūžina triumfa brīdi.

Pa dienu atguļamies, bet jau vakarpusē, kas atkal ievelkas līdz nākošās dienas rītam, abi ar Aivi dodamies pārbaudīt netālu esošo četru ezeriņu kaskādi. Atklāti sakot, vilšanās, jo esam nostiepušies zemmēra forelītes, arī viena pavisam sīka palija patrāpās pa vidu, bet nu gandarījumu tas nedod...

Atnākot atpakaļ uz nometni ātri noēdam kolēģu sagatavotās, virs ugunskura ceptās foreles un ātri migā (teltī). Pamostos, kad saule jau nežēlīgi cepina un teltī ir sajūta, kā siltumnīcā. Uzvāru ūdeni kafijai, paēdu brokastis un joka pēc tepat pie nometnes uzmetu spiningu, te ir neliels akmens ezera iztekā, teorētiski tur vajadzētu kādai zivij slēpties, teorija izrādās pareiza un cīnos ar kārtējo foreli. Skaista, nedaudz zem kg smaga ezera forele, bez raksturīgajiem sarkanajiem punktiņiem.

Pēc kāda laika Uldis atnes izcila eksterjera virs kilograma foreli. Zivs ir spilgti dzeltena un tādu krāsojumu vēl neesmu redzējis. Arī Aivis tiek pie pirmās nopietnās zivs. Velk visi, zivju pietiek. Man nedod mieru doma par pālijām.

Iepriekšējā diena atkal ievelkas pāri par 00.00 un cope jau notiek šodien. Aivis ir sapratis foreļu īpatnības un atkal izpildās izvelkot skaistu zivi, kas tiek safilmēta un atlaista savā stihijā, bet galvenie notikumi notiek dienas otrajā pusē :

Doma par pālijām neliek mieru un laiku pa laikam tiek pārbaudīts ezers, bet pagaidām bez rezultātiem, šodien atkal abi ar Aivi dodamies jau pa pazīstamo maršrutu un ķemmējām piekrasti, cik nu tālu varējām savus mānekļus iemest. Vizuli pēc metiena sanāk piegremdēt, bet jau laicīgi krasta tuvumā ir jāceļ augšā, jo visai liela iespējamība to „iestādīt” piekrastes akmeņos. Gadījās arī „zacepi” visai tālā distancē. Viens no šādiem „zacepiem”, man par lielu izbrīnu iepumpēja kātā un sapratu, kā tā ir zivs! Ņēmiens tiešām bija spēcīgs, ka liekas vizulis ir aizķēries, tikai nedaudz vēlāk jūti, ka eventuālais akmens kustas un izrāda dzīvības pazīmes. Ir! Paziņoju un ar dievs vien zina kādu sejas izteiksmi šlepēju zivi tuvāk krastam. Jūtu ir liela, ar cerībām skatos zivs virzienā un ceru ieraudzīt sarkano vēderu. Zivs tuvojas, pirmais virsūdens plunkšķis, vēl tā īsti nevar saprast, kas tad tur galā, kaut kas sarkanīgs it kā nogriezās, bet pārliecības vēl nav. Forele! Nevilšus izskan nopūta- atkal forele...bet forele ir skaista virs kilogramu smaga lāsumaina skaistule, bet...

Pēc mirkļa arī Aivis tiek pie nedaudz mazākas, bet atkal foreles. Man kaut kas, tikko pēc iemetiena un piegremdēšanas, sakampj mānekli, bet tikpat ātri atbrīvojas. Vismaz beidzot ezerā notiek process.

Nepaiet nemaz tik liels mirklis, kad sajūtu kārtējo copi, pēc sajūtām zivs ir mazāka par iepriekšējo, bet tas, kas notika tālāk nav aprakstāms, bez īpašām emocijām zivs tika pievilkta tuvāk krastam, bet kad ieraudzīju virs ūdens nogriežamies spilgti oranžu vēderu un te vairs nav nekādu šaubu- PALIJA. Ir! Brīdī, kad zivs tika izcelta no ūdens, atskanēja skaļš- iiiihhhāāā. Šinī brīdī šis ceļojums, priekš manis, ieguva pilnības garšu.

Šodien īpaši neiespringstu un dodos par iepriekšējo maršrutu gar ezeru. Stunda un esmu pievārējis divas skaistas foreles, kas tiek atlaistas atpakaļ. Zivis pārtikai mums nevajag. Kolēģi turpina vilkt un atlaist. Katrā ziņā viss notiek un zivis ķeras.

Šodienas plānā pārbaudīt ezeru, kurā ietek upīte. Dodamies kādus 2km uz leju līdz sākas ezers, Aivis paliek ezera sākumā, es paeju vēl uz leju. Apmēram divdesmit metieni- divas foreles, atklāti sakot sāk palikt neinteresanti. Turpmāk gan nekas nenotiek un eju pie Aivja. Aivim sejas izteiksme tāda dīvaina, bet kad noklausos stāstu par pāliju, kas ir bijusi vismaz 1.5kg smaga un, kas pie paša krasta ir sarāvusi auklu, visu saprotu. Te vēl padarbojamies, noķeram katrs vēl pa forelei. Nedaudz uz augšu satiekam Uldi, atstājam viņam brīvu vietu copei un ejam tālāk. Vienā no bedrītēm Aivim pieķeras smuka forele, bet vienīgais ko viņš ir spējīgs pateikt- vismaz neliela kompensācija par norāvušos pāliju...

Nonākam vietā, kur jau no paša krasta aiziet konkrēts dziļums. Mētājam, līdz Aivis satraucies paziņo, ka vizulim līdzi nākusi pālija, bet tā arī nav paņēmusi. Nepaiet ne 20min., kad arī es redzu tādu pat skatu- pālija graciozi atpeld līdz krastam un pavada vizuli, bet neņem. Tiek mainīts viss arsenāls pēc kārtas, bez panākumiem. Pālijas te ir atliek strādāt...

Šis rīts man sākas ar ilgu kafijas baudīšanu un apcerējumiem, atklāti sakot esmu jau nocopējies un emocijas jau līst pāri bortiem. No šī stāvokļa mani izrauj Aivis, kas nes noķertu pāliju un tikpat lielu foreli. Lieki teikt, ka Aivis izskatās, ka būtu vinnējis milionu loterijā!

Izdomāju, ka vajadzētu papētīt upīti vēl krietni zemāk, aiz ezera. Dodos ceļā un nākot atpakaļ un redzot, ka foreles lasa kaut ko no ūdens virsmas, nodevos zivju mānīšanai ar sausajām mušām.

Kā vienmēr, sevi pierādīja universālais Klinkhammer. Tā tomēr ir pilnīgi cita cope, kad ej uz konkrētu zivi. Redzi, kur tā pacēlās, noskati vietu no kuras jāizdara metiens, tad lēni ieņem pozīciju, vēziens, otrs, trešais, mušiņa iekrīt izraudzītajā vietā, viss ir izdevies, straume nes auklu un imitāciju perfekti un tad gludo ūdens spoguli sadragā foreles ņēmiens un mušiņa pazūd! Piecirtiens un sākas rokenrols foreles izpildījumā!

Šī ir pēdējā pilnā mūsu copes diena. Pārsteidz zviedri ar savu pieeju :

Sadzirdu motora radītu skaņu. Jautāju Uldim- vai arī viņš dzird, jā, tas ir motors. Pēc mirkļa redzam tuvojošos laivu ar četriem cilvēkiem, pēc neliela mirkļa vēl viena laiva ar trīs, visdrīzāk copmaņiem. Laivas piestāj rezervāta pusē, tiek celtas ārā iespaidīga apjoma pārtikas kastes. Pēc mirkļa mūsu nometni apciemo zviedru delegācija, vārds pa vārdam un aiziet runas par copes vietām, kur zviedru puisis man sāk stāstīt, ka esot ļoti labas copes vietas, bet zinu, ka tur makšķerēt ir aizliegts, pārprasu vai tiešām viņš ir pārliecināts, ka tur var makšķerēt, saņemu atbildi – protams. Kad iebilstu un saku, ka tajā caurtekā starp dieviem ezeriem copēt nedrīkst, saņemu atbildi, ka ar mušiņmakšķeri var. Kad izvelku reģiona karti, kur konkrēti, zviedru valodā ir rakstīts, ka šajā vietā jebkura makšķerēšana ir aizliegta, zviedrs nosarkst, sāk taisnoties, ka tur tāpat neviens neķer, nekādu postu tak viņi nenodara. Kaut kā ļoti pazīstami teksti, tikai necerēju ar šādu attieksmi sastapties šeit. Nākošais, zviedri bez kādiem kompleksiem pletē vaļā no pretējā, tas ir rezervāta krasta, tas vēl būtu sīkums, bet Uldis atnes trofeju- tikko ar mušiņmakšķeri aizķertu un norautu sistēmu ar vēl dzīvu un kustīgu slieku galā. Opā!!! Zviedrijā dabiskās ēsmas izmantošana upēs ir aizliegta.

Atklāti sakot velk uz kašķi un ir vēlme izvicināt dūres, tomēr nomierinos un vakarpusē aizeju pie zviedriem un sarunas gaitā izstāstu situāciju Latvijas upēs, cilvēku attieksmi pret forelēm un dabas resursiem kopumā, par situāciju, kur esam nonākuši bezatbildības un alkatības iespaidā. Liekas, ka puiši saprot par ko ir stāsts un sāk mani izprašņāt un atrādīt savas mušu kastes un ir nokaunējušies par savu rīcību. Laikam jau dīvaini, ka ciemiņš vietējiem sāk mācīt copes ētiku. 

Ir agrs rīts, mums vismaz septiņos ir jāizbrauc, tamdēļ jau trijos naktī sākam savu pārgājienu atpakaļ. Pusceļā satiekam Kasparu, kas pāris dienas atpakaļ viens pat bija aizdevies pārbaudīt nelielo ezeriņu kaskādes, rezultāts līdzīgs, kā mums- nelielas forelītes. Sākam spriest, ka iespējams tās tur nemaz lielākas neizaug, varbūt...

Mūsu ceļojums ir beidzies, vai gandrīz beidzies, jo vēl priekšā ceļs līdz mājām. Katrā ziņā visi ir apmierināti un jau Latvijā atvadoties puiši saka sirsnīgu- Paldies par ceļojumu!