Sākšu ar ģeogrāfiju. Nīčepinga atrodas apmēram 100 km uz dienvidiem no Zviedrijas galvaspilsētas Stokholmas Baltijas jūras krastā. Pēc Zviedrijas mērogiem tā ir vidēja lieluma pilsēta, kurai cauri tek upe Nykopingsan, kas pilsētas robežās ietek Baltijas jūrā. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka ieteka jūrā ir visai nosacīta, jo šeit ir šēra, kas diezgan dziļi iestiepjas sauszemē. Tieši upē arī visvairāk makšķerējām, lai gan apkārtnē diezgan daudz lielāku un mazāku ezeru un ezeriņu, bet par to specifiku nedaudz vēlāk.

Ja nav nekādas informācijas, tad dabīgi, ka viss sākas ar kartes pētīšanu un iespējamās informācijas vākšanu internetā. Pirmais gan ko izdarīju- izstaigāju upi pilsētas robežās un konstatēju, ka tikai pilsētā uz tās ir vismaz pieci aizsprosti. Protams, upe lēna un dziļa, praktiski bez straumes. Tāpat atradu informācijas zīmes, ka cope ir licencēta. Nevienu makšķernieku neredzēju, jo licences ir ieviestas uz jūras foreļu un lašu ķeršanu. Maksāt aptuveni 15Eur par asaru vai citu zivju ķeršanu nevienam vēlmes nav. Tas vasaras laikā. Jūras foreļu sezona sākas no 1. janvāra. Ir gan izņēmums, var makšķerēt bez speciālās licences, ja izmanto makšķeri bez spoles. Par cik pludiņš nav mana aizraušanās, tad šādu iespēju neizmantoju, lai gan domāju, ka ar labu bezriņķeni varētu savilkt pamatīgu lomu, jo neviens tur nemakšķerē. Bez maksas var makšķerēt pašā upes ietekā, kas ir apmēram 300m garš nobruģēts krasts, kur tiek pietauvoti kuģīši, izvietojušās kafejnīcas, vienā krastā modernas daudzstāvu mājas. Urbānāk vairs nevar būt! Konkrēts streetfishing piemērs.

Bez maksas var copēt arī visā jūras piekrastē.

Mani šāda cope galīgi neuzrunā, tamdēļ pēc kartes skatījos, kas notiek ar upi augstāk, aiz pilsētas teritorijas. Tādu posmu arī atradu. Tas bija kilometrus piecus garš upes gabals, kas nedaudz atgāja nost no ceļa. Par visiemīļotāko un biežāk apmeklēto kļuva posms, kur upe kāda kilometra garumā līkumoja pa mežu. Te upe tiešām izskatījās dabīga- gan lēnāki un dziļāki posmi ar smilšainu gultni, gan krāces ar akmeņiem. Kaut kur līdzīga mūsu Abavai posmā Kandava-Sabile. Jāpiebilst, ka arī šajā posmā ir vajadzīga speciāla licence, bet tā nav tik dārga. Interesantākais tas, ka pat pilsētas mekšķerlietu veikalā tā arī nevarēja pateikt, kur tā ir iegādājama, bet teica, ka ir vajadzīga. Iedeva adresi, kur var izīrēt laivu, pāris telefona numurus. Vairākas reizes braucām uz laivu īres vietu. Laivas atradām, bet nevienu cilvēku nesatikām, arī iedoto telefona numura īpašnieki neatbildēja. Tad nu slaidi nospļāvāmies un copējām “pa melno”. Sajūta, protams, nav forša, bet ko padarīsi, ja attieksme tāda. Jāsaka, ka pa visu laiku redzējām tikai divus vietējos copmaņus, bet tie paši no otra krasta.

Tagad par pašu copi. Mana izvēle krita uz mikro džigu. Tomēr kaut kas līdzīgs foreļu copei. Protams, visspilgtāk atmiņā iespiedusies tieši pati pirmā copes reize. Maija vidus, diena saulaina un karsta, vēja praktiski nav. Pirmajai reizei esam izvēlējušies vietu zem tilta, kur pat ir zīme ar zivtiņu, kas liecina- te var copēt. Novietojam auto nelielā stāvlaukumā ceļa malā un dodamies pa meža celiņu gar upi uz leju. Par to, ka te kāds jau ir copējis liecina iemīdītas taciņas. Atrodu piemērotu vietu- bedres sākums zem seklākas vietas, kur upe paplašinās un straume paliek mierīga. Tagad jautājums, ko kabināt uz MJ āķa. Skatoties un pētot upi, parakņājos pa vestes kabatām un gandrīz automātiski rokās nonāk paciņa Keitech Swing Impact divu collu lielumā un “Motoroil Red Flake” krāsojumā. Ūdens ir tāds nedaudz duļķains un, pēc pavasara pieredzes Vecgaujā Carnikavā, šis šķiet būs piemērots. Pirmais metiens bez īpašām cerībām, vien saprast un sajust grunti, straumi, lai gūtu apstiprinājumu izvēlētajam “čeburaškas” svaram. Ielingoju mānekli, tas sasniedz grunti un sāku “skrāpēt” metru pēc metra. Kaut kur pusceļā sajūtu sitienu, piecērtu un galā kaut kas ir! Asarītis ir nepilnas plaukstas garumā, bet jau pirmajā metienā. Tātad māneklis ir pareizais, atliek tik turpināt. Otrais metiens jau krietni mērķtiecīgāks. Viens piesitiens, garām; otrs sitiens, atkal garām; trešais- ir! Oho! Šis jau izrāda nopietnāku pretestību un drīz jau izvadu skaistu svītraini uz gramiem 250it. Trešais metiens jau ar interesi, vai atkal būs cope?! Un ir! Šis ir vēl lielāks! Ar nepacietību jau raidu ceturto metienu. Neliels dribls pa gultni un konkrēts piespiediens. Neticēsiet, bet šis ir vēl lielāks- velk uz kādu puskilogramu.  Kaut kāda Leiputrija! Piektais metiens- cope, bet nepiecērtas un izvelku mānekli bez astes, nodīrāja. Nemainot metu atpakaļ to pašu un- bams, ir galā. Šis jau atkal uz kādiem 300gr. Sestais metiens ar to pašu apgrauzto silikona gabalu, cope, piecirtiens, eh- pa zobiem.  Izvelku tukšu čeburašku. Steidzīgi lieku uz āķa jaunu “ļurļaku” un plivinu upē. Viens sitiens, otrs sitiens, trešais, bet šī “provodka” bez rezultāta. Zivs ir, turklāt aktīva, atliek tik “strādāt”.  Nākošajā metienā atkal uzsitiens, tad otrs- ir! Jūtu ir atkal smuks strīpains, bet pie paša krasta tas piespiežas gultnei un ne pa kam negrib nākt augšā. Tā, tas jau būs vismaz kilogramnieks pēc sajūtām. Pirmais virsūdens mutulis un saprotu, ka asaris tas nav, bet tā arī nesapratu, kas par zivi. Tā atkal ir pie grunts un smagi tur pumpē. Nākošajā virsūdens sesijā uzspēju saskatīt. Līnis!!! Acis ir kubā! Resnītis vēl pakūleņo, nedaudz spoles bremzi patirkšķina un pēc brīža tas ir krastā. Pamatīgs pārsteigums! Kādu pusotru kilogramu rumpī. Silikona tārpiņš iestumts līdz ūkai, no mutes tik čeburaška rēgojas. Nāk atpakaļ arī kolēģi, uztaisām foto ar zeltaino skaistuli un supercope ir pārtrūkusi. Tagad tik reti plaukstinieki asarīši. Kopīgi nolemjam izpētīt citu upes posmu vēl zemāk, jau pieminēto un vēlāk iemīļoto, kilometru garo gabalu pa mežu. Praktiski katrā metienā ir cope, izmērs no sprīdīša līdz plaukstiņai, bet visu laiku kaut kas notiek. Nonāku līdz vietai, kur upe sašaurinās, krastā liels plakans akmens, arī pašā upē lieli akmeņi. Vietu tā arī nodēvējam- “akmeņi”. Te jau atkal kā no ložmetēja sāk ķerties tādi 250-350gr vērti strīpaiņi. Šajā reizē pāris mānekļus aiznes zobainās līdakas. Kādu citu reizi varēs arī uz tām piestrādāt.

Ja runā par MJ, tad savu noķerto zivju sugu sarakstu papildināju vēl ar skaistu raudu, turklāt ne vienu vien, brekšuku un protams līdakām, vienu pat visai pamatīgu. Ar lielo līdaku (trijniece vismaz, nu dikti kārna salīdzinot ar garumu bija) izkāvāmies pat divatā. Krasts tajā vietā apmēram metru augsts un praktiski uzreiz sākas dziļums, pie paša krasta vēl var iekāpt, bet solis uz priekšu un ir jau virs ceļa. Līdaka paņēma tuvu pretējam krastam, kamēr pievilku izbaudīju visu emociju gammu, ko spēj dot liela spēcīga zivs ar Ultra Light inventāru. Līdaka bija pie krasta, vizuāli jau biju novērtējis ar ko man darīšana. Skatījos kā lai tiek lejā pie upes, lai varētu satvert zivi. Sapratu, ka ar visu kātu tas būs visai problemātiski, tamdēļ palūdzu kolēģim, lai pietur kātu un pats laidos lejā. Tajā brīdī līdakai ieslēdzās otra elpa un vienā stiepienā, spoles bremzei tirkšķot un atdodot auklas metrus, tā jau bija pāri pa pusei upes. Tad nu kolēģis dabūja izbaudīt vēlreiz visu vilkšanas kaifu.

Tā mēs visas vasaras un rudens garumā, līdz pat novembra beigām, ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem izbaudījām dažādus copes piedzīvojumus šajā upes posmā. Arī Gatis uz MJ piešmauca skaistu līni, breksis nebija tikai man vienam un Gunča atzīmējās ar pārliecinoši lielāko līdaku, aptuveni 6kg svarīgumā. Vairāk uz rudens pusi asari pazuda gandrīz pavisam, tikai retu kupraini izdevās noķert, bet tie paši uz līdakām domātiem mānekļiem, MJ rezultivitāte beidzās gandrīz pilnīgi, bet necopi kompensēja turpat atrodamās baravikas un apšu bekas. Rudens pusē pārgājām tikai uz līdakām un bija dienas, kad tās nelika vilties. Tā vienā reizē divos metienos no vienas vietas izmānīju divas līdakas. Abas kā nomērītas, nedaudz zem divi kilo. Upē tās ir pavisam citas cīnītājas.  Pamēģinājām arī pavēžot, jo upes krastos bija manāmi apgrauzti vēžu pārpalikumi. Vēžus noķērām, bet ne tajā daudzumā, kurā cerējām.

Pamēģinājām arī urbāno copi pilsētā, kad vairs īpaši neķērās mūsu iemīļotajā posmā, bet arī te nebija nekādas īpašās aktivitātes. Pāris reizes aizbraucām uz jūras malu, kuru mums ieteica kā labu copes vietu makšķernieku veikalā. Vieta skaista- vairākas salas un saliņas, kas savienotas ar tiltiņiem, seklāks, dziļāks, bet abās reizēs ne copi tā arī nesajutām.

Mēģinājām atrast un pacopēt arī tuvumā esošajos ezeriņos un ezeros. Te nu ir jāsaka tā- tā ir neiespējamā misija, jo visi ezeri ir privāti. Kurš pielāgots meža putnu medībām, kurš tikai mušiņmakšķerēšanai, kur priekšā zīme, ka copēt aizliegts vai atļauts tikai kāda atsevišķa kluba biedriem. Ja ir piebraucamie ceļi, tad priekšā ir šlagbaums. Vismaz izbraukājāmies un apskatījām apkārtnes dabu, bet cerību par copi ezeros visai drīz atmetām.

Bijām arī uz ezeru, kur salaistas varavīksnes foreles. Licences cena 150 Sek (apmēram 15Eur). Licences iegāde visai vienkārša un vērsta uz uzticēšanos. Nojume, kur uz galdiņa licences un blakus kastīte, kur aizpildīto licenci kopā ar naudu iemest. Viss. Savu aizpildītās licences daļu bāz ķešā un brien uz ezeru. Mašīnu diezgan daudz, bet tas netraucē, jo ezers visai liels. Visā krasta garumā nojumes ar ugunskura vietām, iestaigātas takas. Vieta vispār skaista. Varbūt laiks nebija īstais, jo pūta visai stiprs vējš un bija samērā vēss, bet tā arī copi neviens nesajutām. Gājām ar spiningiem, vietējie visi kā viens sēdēja uz gruntenēm.

Tādas bija pagājušās vasaras copes gaitas un atkal jau ar pamatīga magnēta spēku velk uz man mīļajiem ziemeļiem, kur nedēļām var nesatikt nevienu cilvēku, kur upes ir kristāltīras un straujas, kur kalnu korēs sniegs nenokūst pat vasarā, kur bērziņi neizaug garāki par pieciem metriem, kur gaida jauni piedzīvojumi.