Agri no rīta esam izejas pozīcijās. Pārģērbušies un iestiprinājušies esam gatavi apmēram 12km gājienam uz nometnes vietu. Jau pats takas sākums iesilda muskulatūru pavisam nopietni. Ir diezgan nopietns pagarš  kāpums, kas pēc pavisam neilga brīža uzved mūsu kompāniju augstumā, kur ziemeļu bērziņi ir pavisam mazi un reti. It kā tepat, bet tomēr tālu dižojas sniegotas kalnu virsotnes. Skaisti. Tagad gabals pa samērā līdzenu plato, gar purviem, caur skraju bērziņu audzēm un sākas nolaidums gravā, kur tek mūsu mērķa upe. Bērzi atkal paliek garāki un lielāki, it kā nieka 100m augstuma atšķirība, bet daba jau pavisam cita. Jau pa gabalu caur zaļo lapu aizskaru redzam upi ar zili/zaļo dzidro ūdeni. Vēl pēdējais stāvais nolaidiens (domāju- atpakaļceļā te būs interesanti) un esam pie tiltiņa pār upi, kas ir pusceļš līdz nometnes vietai. Jā, ūdens krāsa ir fantastiska! Nolaužam arī otru ceļa pusi un atduramies pret pieteku pie kuras ietekas lielajā upē ir paredzēta mūsu apmetnes vieta. Vajadzētu tikt pāri, bet ar paliem ir iznests tiltiņš. Šajā vietā upītē ir sala pa vidu. Šinī salas pusē tiltiņš ir nonests no vietas un pāri tikt vēl var, toties otrā pusē tiltiņa vienkārši nav, palikušas tikai aprautas troses un izskalotas stiprinājumu vietas.  Upīte nav  nekāda dziļā, bet ar sausām kājām pāri netikt. Kāpjam brienamajos, forsējam, nedaudz paejam uz leju līdz ietekai un sākam nometnes iekārtošanu.

Vēl tā īsti pat neesam iekārtojušies, kad nepacietīgākie jau pātago upi tepat pie nometnes un pēc pavisam neilga brīža atskan- IR! Tas liek kustēties ātrāk, pabeigt visas iekārtošanās procedūras, likt kopā kātus un doties uz upi. Īpaši daudz laika nav, jo arī te, kaut pāris stundas, bet tomēr paliek tumš. Īsā upes iepazīšana arī man dāvā pirmo izbrauciena foreli.

Ugunskurs, vēlās vakariņas, nedaudz ziemeļu šķaidījuma un iekārtošanās guļammaisā, kas momentā atslēdz visas sajūtas.

Izgulējušies esam pamatīgi, saule jau samērā augstu. Paēdam brokastis un izklīstam gar upi. Trīs spiningotāji pa upi uz leju, trīs mušotāji pa upi uz augšu. Es sevi šodien pieskaitu pie spiningotāju brigādes, jo Raivim pirmie soļi spiningošanā un vispār foreļu ķeršanā, tā kā būs nepieciešama palīdzība, lai gan īso foreļu spiningošanas kursu izgājām jau vakar, šodien būs jādarbojas patstāvīgi.

Šodienas mērķis ir izpētīt upi līdz attekai, kurai no šī krasta tikt pāri nevar. Neaizejot līdz attekai uzduramies uz mazākiem upes atzarojumiem un jau te sākas sportošana ar nelielām forelītēm, kur dažas trāpās arī ap 40cm rumpī. Katrā ziņā garlaicīgi nav.

Nonākam pie paredzētās vietas, kur upe met līkumu. Straume neliela, dziļums pamatīgs un krāsa...eh tā krāsa, sajūtas kā pie baseina. Dzidrs, dzidrs ūdens, smilšaina gaiša grunts un ūdens dziļākajās vietās gaiši zils! Foreles šur tur cilājas un lasa kukaiņus no ūdens virsmas, bet uz vizuļiem nav diez ko kāras. Savu pirmo lielāko (ap kg) piemānu uz gumiju. Raivis apbrīnojami ātri apguvis foreļošanu (lai gan te tas tiešām ir vienkārši) un neatlaidīgi un regulāri palielina savu personīgo garuma rekordu līdz uzsēdina arī pirmo kilogramnieci.

Vēlā pēcpusdienā tiekamies visi nometnē, pārrunājam piedzīvoto, dalāmies emocijām. Bijām vienojušies, ka ņemam katrs pa vienai zivij un nu mums ir pietiekami vakariņām un lielākā būs brokastīs uz maizītēm.

Vēlās pusdienas un nodomāju noskriet vēl uz perspektīvu līkumu pa upi uz leju. Nomētājies dažādus mānekļus jau grasos padoties, bet tad izdomāju pārbaudīt gumiju, kas palīdzēja pierunāt ļoti neaktīvas zivis Latvijas foreļu spiningošanas čempī. Neticami, bet jau otrajā metienā sajūtu copi un pēc piecirtiena pamatīgu pumpi otrā galā. Kautiņš un forele izrādās vēl lielāka par dienā noķerto. Pārtikas programma šodienai ir izpildīta, tāpēc atbrīvošana ir tikai loģiska. Nākošais metiens tajā pat vietā un nākamā cope. Kaut kāda Leiputrija! Tikai šoreiz pumpis ir vēl spēcīgāks, kas nepārprotami liecina, ka galā ir jau pavisam nopietns kukainis. Forele ielikās galvenajā straumē un stūrēja uz zemāk atrodošos čakārni. Šādu manevru pieļaut nedrīkstēja, zivi noturēju, bet tajā pat laikā jūtu, ka tas ir uz auklas izturības robežas, brīdī kad saprotu, ka vienīgais risinājums ir iet pašam pa straumi uz leju un samazināt distanci starp mani un zivi un censties to dabūt nost no galvenās straumes, forele uznāk ūdens virspusē un taisa rāvienu/kūleni, ūdens pa gaisu, nozib plata aste un atslābst aukla. Zaudēju! Tomēr tas nekādi neiespaido noskaņojumu.

Vakars, patiesībā jau nakts sākums, paiet gatavojot foreles folijā ugunskurā, baudot vienreizēju garšu buķeti, ko izgaršot var tikai dabā un gluži tāpat kā vakar, ielienot teltī, pēdējais ko atceros ir skaņa, kas rodas aizverot guļammaisa rāvējslēdzēju...

Tas pats perspektīvais līkums, kur vakar notika galvenie notikumi, ir visai plats un galvenais dziļums ir otrā upes krastā, kuru pat ar spiningu aizsniegt nevar. Neskaitāmie foreļu plunkšķi vilināt vilānāja nokļūt otrajā pusē. Ūdens līmenis pa šīm dienām ir nokritis (atbraucot bija visai augsts) un ir cerība forsēt upi. Tātad, šodienas plāns ir apcopēt otru krastu un tikt klāt dziļumam, kur forelēm ir jābūt vēl vairāk un vēl lielākām. Tā vismaz mēs bijām iedomājušies.

Tomēr izrādījās, ka viss nemaz nav tik vienkārši. Pirmais izaicinājums jau bija upes škērsošana. Vienīgā vieta, kur varēja tikt pāri bija metrus 20 plata straujtece, kur gāzās galvenā straume. Dziļums līdz celim, bet straumes iespaidā tas vienkārši pielēja zābakus un varbūt labi ka tā, jo straumes spēks gāza no kājām. Te jāatceras dažādu ekstrēmo izklaižu raidījumi, kad komentētājs brīdina- nemēģiniet to atkārtot mājās. Vispār jau pārgalvība no manas puses, bet tā gribējās tikt otrā upes krastā. Nedaudz samērcējuši vīrietības atribūtus tomēr bijām veiksmīgi tikuši pāri. Izlejam ūdeni no zābakiem, izžmiedzam bikses un jau cerīgi raugāmies uz tuvējo dziļumu, kur cilājas zivis. Dažas piemānam, bet izmēri mūs vairs/jau neapmierina, tāpēc lēnām tuvojamies iedomātajām Eldorado.

Esam nonākuši līdz vietai, foreles plunkšķinās, bet pa lielam mūsu centienus ignorē. Četrāpus pielienam pie augstā krasta, kur izskalots dziļums. O-ho! Te ūdenī sakrituši bērzi no izskalotā krasta, dziļš un peld lielas foreles. Ja lielā pieķertos tad diez kā būtu ar izvadīšanu, jo saprotams, ka pirmais stiepiens būtu tieši kokos. Pa priekšu vajag piešmaukt to lielo, tad jau skatīsimies. Kā vienmēr, tāpat kā sviestmaize nokrīt ar sviestu uz leju, no kaut kurienes uzrodas foreļpusaudzis un sačakarē visu pasākumu. Tā jau cenšos izvadīt pēc iespējas ātrāk un klusāk, bet ar to pietiek lai lielās māsas paliktu tramīgas un pazustu bedres dziļumā kā nebijušas.

Paejam vēl uz leju, gabalu aiz attekas, kurai netiekam pāri no pretējā krasta, bet foreļu aktivitāte zema, lai gan šo to noķeram, bet mūsu rīta lielā cerība izskatās ir izplēnējusi. Dikti jau ātri pierod pie virskilograma zivīm un ja neizdodas kaut vienu pa dienu noķert tad ir tāda kā nepabeigtības sajūta. Tas ja runājam par zivīm, bet neskatoties uz to dienas emociju maišeli piepilda skaistā daba, pārgājiens un piedzīvojums kā tāds.

Lai nu kā, bet citi kolēģi ir izrādījušies veiksmīgāki, mušotāji cīnījušies ar monstriem, kas plēš pušu pavadas, vizuāli novērotas „zemūdenes” un vakara ugunskurs netiek kurināts par velti, jo foreļu kulinārijas izvirtības turpinās...

Ūdeņu te ir atliku likām, ja vien nav slinkums izvingrināt kājas un veikt salīdzinoši nelielus (ap 10-15km turp/atpakaļ) gājienus. Šodien esam nolēmuši izstaigāties, pabaudīt augstkalni, kur floru veido vienīgi sūnas un izmētātie akmeņi dod tādu kā haosa, bet tajā pat laikā harmonijas sajūtu. Un plašums, plašums, kad apjaut sevi kā sīku daļiņu no tā visa. Tomēr lai pastaiga būtu pilnvērtīga ir vajadzīgs kāds mērķis un mērķis ir kalnu ezeri, kuros mīt pālijas.

Sākums gājienam ir gar pietekas krastu augšā kalnos, mazā upīte burzguļo šaurā dziļā gravā, virzāmies ar vien augstāk un augstāk līdz nonākam jau pieminētajā akmeņu valstībā. Ezeriņus atrodam, tomēr nemanam te ne dzīvības pazīmes, ne plunkšķīša, ne kādas citas virsūdens aktivitātes lai gan var redzēt pa ūdens virsu kūņojošos kukaiņus. Pāris stundas pavadām apmētājot vairākus ezeriņus un nu jau visai konkrēti nepamet sajūta, ka zivju te vienkārši nav. Lai gan dziļumi visai pieklājīgi, ezeriņi savā starpā savienoti ar upīti. Teorētiski vajadzētu būt, bet nav. Nav, nav, dodamies atpakaļ uz nometni, vismaz izstaigājušies esam labi.

Vakarpusē dodos uz jau pieminēto upes līkumu un pavisam īsā laikā savaņģoju divas raibās skaistules. Diena piepildīta.

Saklausījies mušotāju brigādes varoņsāgas nolemju šodien ņemt mušiņkātu un doties pa upi uz augšu. Te vēl neesmu bijis un katrs līkums nes ko jaunu un ir interesanti ik brīdi. Upe te visai garā posmā met pamatīgus līkumus un caurmērā ir dziļāka un mierīgāka kā lejpusē. Bezmaz katrā līkumā ir kapitāla bedre un arī taisnie posmi ir ar dziļām pacerēm. Vietas ideālas, bet ne laiks. Šodien pūš pamatīgs vējš, zivis neceļas. Esmu nogājis visu posmu, kas beidzas ar straujteci, tālāk upe ieiet dziļā, šaurā kanjonā. Uz „Wullīti” uzsēdinājis vienu knapmēru, sastādījis pa kokiem mušas un finālā ierāvis mušu arī rokā. Esmu nocīnijies ar vēju, kad izmesto auklu vienkārši atpūš atpakaļ un saliek kā garmošku pie kājām.

Par cik līdz kanjonam nav tālu, tad ar Uldi nolemjam aiziet līdz tam un papriecēt acis ar dabas varenuma radītiem skatiem. Tas tiešām bija to vērts! Upe tiek saspiesta 2m platumā un ar šaušalīgu spēku un dārdoņu gāžas uz leju. Vienā no šaurākajām vietām ir izveidojies akmeņu krāvums, kas atgādina tiltiņu vai arku zem kura mutuļo zili balta ūdens stihija. Teorētiski te varētu pat pāri tikt, bet praktiski labāk par to pat nedomāt.

Tie kalnu ezeri neliek mieru, vēl jo vairāk tāpēc, ka pie upes satiktais vācu mušotājs, kas atgādina dusmīgu Santa Klausu (tā Māris viņu raksturoja) un brauc uz šejieni jau sesto gadu, pastāstīja, ka vienu gadu esot labi pavilcis pālijas. Protams, netika pajautāts tieši par kuriem ezeriem šis runā. Pietekas kreisā krasta ezeros jau aplauzāmies, bet labajā pusē ir vēl lielāks ezers un neskaitāmi mazāki. Iespējams tur, pajautāt vairs nav kam, jo vācu Santa Klausu jau savākuši, ne gluži ziemeļbrieži, bet gan moderns lidaparāts, ko sauc par helikopteri. Nekas cits neatliek kā doties pašiem un meklēt, mēģināt un cerēt. Papildus izaicinājumu dod tas, ka būsim tuvākajā augstākajā vietā un skatoties no upes ielejas puses kalns ir stāva klinšu siena, tomēr no pietekas cēlums ir salīdzinoši lēzens un ejams.

Pusceļā nonākam līdz nelielam sniega klājumam. Nolemjam te nedaudz atpūsties, bet pēc mirkļa rodas ideja, ka vajag uzcelt sniegavīru un drīz jau ikdienā nopietni vīri pārtop bērnos un lipina no graudainās, aukstās masas vīriņu, kas tiek izdaiļots ar tepat atrastiem ziemeļbriežu ragiem, iespiesta baltajā ķepā mušiņmakšķere un pieņemts klusais zvērests par iestāšanos mušotāju rindās.

Ezeru atrodam visai ātri. Jā, izskatās pat vairāk kā cerīgi- izstieptas formas ar daudziem līcīšiem, ragiem, sēkļiem un dziļumiem. Tomēr pēc vairāku stundu pātagošanas rezultāts ir absolūta nulle. Neko, norakstu neveiksmi uz tuvojošos nārstu un to, ka pālija vispār ir neizprotama zivs. Te ir jābūt, atsakos ticēt, ka šinī ezerā nav zivju.

Apskurbuši no skarbajiem dabas skatiem dodamies atpakaļ. Vakarpusē atkal dabū trūkties jau slavenais līkums. Rodas sajūta, ka var aiziet kā uz ledusskapi un paņemt vakariņu tiesu.

Šodiena paiet vienkārši makšķerējot, cenšoties pārsist rekordus. Lielās zemūdenes parādās, bet pierunāt uz ņemšanu nav nemaz tik viegli. Līmenis ir nokritis un foreles ir krietni uzmanīgākas.

Laiks mūs ir lutinājis un tikai šovakar dabūjam pirmo lietu pa visām dienām, bet tas ūdens līmeņa svārstībās neienes nekādas korekcijas un pats vakars jau atkal ir skaidrs.

Paēdam brokastis, vācam nost nometni un dodamies atpakaļ ar domu taisīt vēl vienu apmetnes vietu pusceļā- pie tiltiņa pār upi, tādejādi sadalot ejamo gabalu divās daļās un pie viena pacopēt jaunās vietās.

Nekādu dižo panākumu nav, ja salīdzina ar iepriekšējām dienām, bet vienalga katrs ir izvilcis zivis, kuras visas laižam vaļā. Mārim uz strīmeri pēc akrobātiskas sveces atkabinās laba zivs, man pašā vakarā piesakās neliela pālija.

Vakars ir skaidrs un drēgns, jūtu- pa nakti būs sals.

Pēdējais rīts pie upes. No upes ceļas garaiņi, naktī tiešām ir bijis sals. Labsajūtai iekurinām ugunskuru un nestaidzīgi vācam nost teltis un pakojamies pēdējam šī ceļojuma gājienam. Diena ir skaidra un ātri iesilst, tomēr spirdzinošais vējiņš patīkami atdzesē iešanas laikā. Odi acīmredzot arī vēl ir šokā un nav attapušies, tāpēc iešana ir viegla un raita. Veselu nedēļu esam izstaigājušies gar upi, pa kalniem un galvoju, ka tas ir bijis labs treniņš, jo noejam visu posmu bez nevienas atpūtas, pietam visai ātrā solī.

Nosvinam atgriešanos civilizācijā ar mašīnā atstāto alu, kas vēl nav paspējis pēc aukstās nakts uzsilt. Sajūtas tiešām ir labas!

Izgulējušies kempinga mājiņā esam moži un gatavi pievarēt tos pāri par tūkstoti kilometrus, kas šķir mūs no mājām.

Ceļš kā jau vienmēr, tikai tagad ir vesela atmiņu šuplāde pa kuru rokoties kilometri rūk krietni ātrāk.

Kas tik nav bijis, izņemot jau aprakstīto : alnis kalnos (nezinu ko viņš tur meklēja), Māra atgūtā muša, kas iepriekšējā dienā tika zaudēta cīņā ar foreli, nākamajā dienā dueli Māris vinnēja un ieguva skaistu trofeju un savu zaudēto mušu un vēl, un vēl...

Bildes no ceļojuma varat apskatīties sadaļā "FOTO"