Ezers it kā pazīstams, pagājušo vasaru te noķēru savu pirmo arktisko pāliju, tāpēc pa taisno dodamies uz ezera otru galu, kur zināmi sēklīši un dziļumu maiņas. Urbjam pirmos āliņģus, pēdējos urbja apgriezienus izdarām jau tupjot uz ceļiem, urbis ieiet līdz pašam rokturim. Teikšu tā, ja vēl kādi 10cm būtu ledus biezāks, tad nāktos palikt gribot. Pirmajā azartā izdzenu četrus caurumus, piektajam vairs nepietiek spēka. Esmu izdomājis stratēģiju : pa priekšu atrast zivi ar pimpeli, jo tas bleķa gabals kalpo tikai kā pievilinātājs, un tad laist darbā mormiškas un bļitkas. Jau pirmajā āliņģi seko sīks piebikstījiens, smaids līdz ausīm un ar dinozaura lieluma cerību laižu iekšā mormišku. Gultne ir atrasta, pirmais cēliens, otrais…desmitais, bet nekas nenotiek. Kā tā?!

Labi, varbūt būs pagājušas nost no āliņģa, pārbaudu pārējos, bet tur tas pats- nekas. Tepat var redzēt vecākus āliņģus, tāpēc liekas, ka visu darām pareizi, kas attiecas uz vietas izvēli. Tiek mainītas visas iespējamās mormiškas, bļitkas, šķērsenes, bet jau vismaz trīs stundas ir pilnīgi pa tukšo- ne copes, ne piesitiena. Atklāti sakot ir neliels šoks. It kā jau nemaz nebiju cerējis,  ka būs kā pilnas bļodas, ka tikai jaudā smelt, bet šādu sākumu galīgi nebiju iedomājies.

Tātad kaut ko darām nepareizi. Ņemu to pašu pimpeli, urbju un raustu, atkal urbju un raustu un tā līdz apnikumam. Uz ezera ir redzami arī daži zviedri, bet tālu no mums.

Esam abi ar Kasparu izbraukājuši ezeru no viena gala līdz otram, meklējot sēkļus un dziļuma maiņas. Ievērojām vienu zviedru copmani, kas sēž praktiski ezera vidū, kur jābūt nopietnam dziļumam, bet ko tur skatīties uz zviedriem, mēs taču paši esam speciālisti.

Rezultātā pēc desmit stundu urbšanas un raustīšanas ar nolaistām ausīm braucam uz mājiņu, cerībā ka kolēģiem piemājas ezerā būs labāki rezultāti un varēsim pamieloties ar svaigi mazsālītu pāliju. Ha-ha, rezultāts identisks. Vietējie arī neko īpaši nav vilkuši, bet tomēr kaut kādas zivtiņas bijušas. Vietas- sēkļu malas un sēkļi.

Vakars paiet diskusijās un teorētiskos prātojumos, bet skaidrības nekādas. Galu beigās visu norakstam uz skaidro un saulaino dienu.

Šodien braucam trijatā. No rīta pārbaudām vakardienas vietas, bet rezultāts tāds pats. Nolemjam paskatīties vietu, kur vakar redzējām ezera vidū zviedru. Aizdomas, ka tur tomēr jābūt sēklim apstiprinās, jo tur izrādās tikai aptuveni divi metri dziļš. Sākam urbties un meklēt, bet sajūta, ka ezerā zivju vispār nav. Pilnīgs klusums gan uz sēkļa, gan uz pāreju uz dziļumu. Tas jau ir par daudz! Ar vien vairāk nāk sapratne, ka darām kaut ko nepareizi, bet ko?!

Tepat, kādu 300 metru attālumā darbojas viens zviedru copmanis, tamdēļ metu kaunu pie malas un dodos spiegot. Zviedrs saka, ka īpašas copes nav, bet ievēroju pie āliņģiem pāris pālijas, nav lielas, bet ir. Pasūrojos, ka jau pusotru dienu neesam redzējuši ne copi un cenšos izdibināt pimpeles noslēpumus. Vīriņš liekas tīri lādzīgs, vienīgi ar angļu valodu tā knapāk, bet kaut kā sazināmies. Izrādās, ka vietā kurš viņš copē ir apmēram 6 metri dziļš, visa pimpeles raustīšanas tehnika ir pavisam savādāka nekā mēs to esam darījuši, par ēsmu izmanto tikai mušu kāpurus. Par manis parādītajām kustīgajām slieciņām saka, ka varu tās izbarot vārnām. Kamēr runājam šim ir kārtējā cope, bet zivs neuzsēžas. Zviedrs man iedod pamēģināt savu makšķerīti un saprotu, ka mans kātiņš ir mīkstāks, toties pati pimpele ir ļoti līdzīga. Pie viena āliņģa ilgāk par 10 minūtēm arī nav vērts sēdēt, tomēr ja kāda kustība parādījusies, tad ir vērts piestrādāt..

Eju atpakaļ pie kolēģiem un izstāstu izzināto informāciju, nolemjam pamazām urbties nost no sēkļa uz dziļumu. Kasparam paņēmies līdzi neliels binoklis, lai tuvāk aplūkotu  interesantus objektus un kalnus. Tomēr, kad paši nevaram vai nemākam noķert zivi var paspiegot arī vietējos. Pēc viena no seansiem Kaspars paziņo, ka vietējie, kas atrodas puskilometra attālumā, velk smukas zivis. Nolemjam pamazām urbties uz viņu pusi, jo it kā ezers liels, bet neviens par 100-200m tuvāk nelien un parasti uz ezera ir kādas 3-4 kompānijas, kas izkaisītas pa aptuveni 5km garo ūdenskrātuvi.

Izretojamies un ik pa 15-20 metriem urbjamies uz priekšu. Pēc kāda mirkļa Kasparam ir cope un tiek izvilkta pirmā mūsu noķertā pālija, maza bet tomēr vieš cerības, ka kaut ko sākam saprast un darīt pareizi. Dziļums jau te ir pie 4 metriem. Zviedri pako pekeles un dodas prom, acīmredzot zivju pietiek, varbūt kāds cits iemesls, bet drīz vien viņu sniega motocikli pazūd mūsu skatienam. Saskatamies ar Guntaru, tinam kopā savas makšķeres un teciņiem prom uz mājnieku atstātajiem caurumiem. O jē, sniegs ap aliņģiem asiņains, ir bijis kautiņš. Laižam iekšā savus bleķus un tirinam nesen apgūtajā stilā. Ir, Guntars noelšas un sāk stīvēties ar to, kas zem ūdens. Pametu savu makšķerīti un skrienu pie kolēģa. Liela? Liela! Ka tik nenoraujas, satraukumā murminu. Tā, nu jau vajadzētu būt! Jā, ūdens sāk āliņģī celties un parādās zivs galva, nu jau pusrumpis, tūliņ būs uz ledus un tad plokš, pālija atkrīt atpakaļ. Gandrīz vienlaicīgi, mērkaķa ātrumā grūžam roku caurumā, Guntars izrādas veicīgāks un pālija ir sagūstīta. Spilgtās zivs krāsas uz baltā sniega ir tik kontrastainas, kā zibens spēriens melnā tumsā. Manas emocijas nav mazākas kā vilcējam, iespējams pat lielākas, jūtamies it kā būtu Stenlija kausu ieguvuši. Mirkli apjūsmojam pālijas krāsojumu, nu īsts ziemeļu papagailis. Tumši olīvzaļa mugura ar maziem baltiem punktiņiem, uz sāniem jau lielāki ar oranžu toni un spilgi sarkans vēders, kur kā skaistas sievietes sejā kontrastējošas tumšas uzacis, izceļas pilnīgi baltas spuru maliņas. Juuuu-huuu! Iespējams no malas izskatāmies pēc plānprātiņiem, bet kuru gan tas interesē, ja nu vienīgi Kasparu, kas palicis metrus 300 tālāk. Tuvāk par kilometru neviena nav.

Reālajā pasaulē argriež sapratne, ka pālijas uzturas lielākos vai mazākos baros un kur ir viena, tur jābūt vēl kādai. Dzenam savus bleķus atpakaļ 6m zem ledus, nu jau katra kātiņa kustība tiek veikta ar dubultu precizitāti un cerību kurā katrā mirklī sajust ilgi gaidīto ņēmienu. Tuk-viens uzsitiens, tuk- otrs, tuk- piecirtiens un sajūtu kaut ko auklas galā, bet katrā ziņā tā nav lielā. Izvelku ap 20cm „pāļuku”, neliela vilšanās, bet tāda nu ir mana pirmā pālija no ledus. Sasaucam Kasparu, izrādās viņš nav dzirdējis, vienīgi pēc neartikulētām roku kustībām un pārspīlētās aktivitātes sapratis, ka kaut kas notiek.

Mirkli darbojamies, bet vairāk nekas nenotiek, vienīgi mazuļi ķeras. Guntars paziņo, ka viņam šodien pietiek un lūdz aizvest uz mājiņu. Lai nomierinātu nervus piekrītu to izdarīt. Atpakaļ ceļā burtiski lidoju, cik nu atļauj vietām visai grubuļainais sniega moču ceļš.

Kaspars palicis tur pat un paurbies metrus 30 uz ezera vidu. Jau pa gabalu redzu smaidu līdz ausīm un ir arī  pamats- pie vairākiem āliņģiem kā stop signāls kontrastē pāliju sarkanie vēderi. Acīmredzot bars ir pavirzījies nedaudz tālāk no sākotnējās vietas. Izurbju pāris caurumus un ar cerību, kas rakstāma ar lielo C, laižu pimpeli dziļumā. Atrodu gultni, nedaudz pietinu auklu, kādas desmit kustības, kas atgādina robustu mormiškas driblu un viens neliels uzrāviens, neliela pauzīte un atkal tas pats. Vienā no uzrāvieniem sajūtu smagumu galā, vēl piecērtu un sajūtu pretstiepienu. Tagad arī es varu teikt IR! Ja jūs zinātu, kas tā ir par sajūtu, kad pēc 18stundu tukšas raustīšanas tu beidzot sajūti to pēc kā esi braucis 1500km!

Process aiziet visai raiti, ir saurbti kādi desmit āliņģi un periodiski apstaigāti un pieurbti vēl jauni. No citiem izdodas izmānīt 1-2 pālijas, citi klusē. Asums ir nodzīts un var arī paeksperimentēt. Āliņģos, kur jutu sitienus pa pimpeli laižu mormišku, domāju : tūlīt sardziņš nolieksies, kā tad...varēju pats viņu liekt, izdevās noķert vienu vienīgu pāliju mazuli. Pārbaudījām arī bļitkas, gan Salmo, gan meistara Buma darinājumus, secinājums- ķert var, bet arī tikai ar tām, kam āķis ķēdītē, tomēr pimpelis pareizi izraustīts ieliek visiem mūsu mānekļiem. Nu ne pa velti zviedri, visi bez izņēmuma, lieto tikai un vienīgi pimpeli. Pēcpusdienu pavadām visai ražīgi un copi beidzu ar norautu pavadiņu. Vispār zivju pietiek, tāpēc nemaz neiespringstu un mierīgi tinu kopā makšķerīti. 

Nākošajā dienā nekādu šaubu nebija uz kurieni jābrauc. Nu jau visi četri cerību spārnoti dodamies uz zivīgo pleķi. Sākums cerīgs, man piesakās ar nelielu intervālu divas pālijas, turpmāk tikai mazie baksta un dienas beigās esam izvilkuši tikai septiņas labas zivis. Vakarā Kaspars vēl noskrien uz piemājas ezeru, neko nenoķer, bet atkal ievāc derīgu informāciju no vietējā aborigēna, kas ķer tikai pa sēkļiem, kur dziļums ir pat 30-40cm un viņa pimpele papildus ir aprīkota ar mušiņu, kas uzsieta augstāk. Vairākumā gadījumu zivis sēžas tieši uz mušiņu. Tāpat, vīrs izstāsta, ka ezers, kur dodamies copēt ir izteikts agra rīta ezers, un viņam netīkot tik agri celties un braukt.

Vakarā uzlabojam savas sistēmas ar mušiņām, stellējam modinātāju uz 5.30, vēl cenšamies saprast kaut kādas likumsakarības un nonākam pie slēdziena, ka cik vietējo tik viedokļu un iespējams pat, ka nekādas sistēmas nav. Bet tad pēc kādiem parametriem vietējie atrod zivis?! Vienmēr ir kāds, kuram ir vismaz trīs līdz piecas skaistas pālijas, bet citiem vai nu tikai sīkie, vai vispār nekā. Tātad tomēr ir jābūt kaut kādām likumsakarībām, ko jau trīs dienas cenšamies saprast. 

Šorīt agrais rīts, šodien man tikai sīkie, Guntars trīs skaistas pālijas ir pierunājis, Indulim arī tikai mazie, Kaspars izvilcis skaistu foreli, bet tievu kā caur žogu izrautu. Mušiņa sevi pierādīja un vismaz man 90% sīkuļu bija tieši uz mušu.

Vakarā atkal lauzam galvas, izvirzam dažādas teorijas un jo vairāk cenšamies kaut ko saprast, saprotam, ka vispār neko nesaprotam.

Pēdējo dienu sākam ar sēkli un arī atrodam vietu, kur ūdens zem ledus ir knapi 40cm un tieši šeit katrs izvelkam pa vienai pālijai un tas ir arī viss, pulkstenis ir jau pāri desmitiem. Sāku domāt ko teica vietējais par agro rīta copi. Mēs taču agro rītu pavadījām pa dziļumu, neko nenoķērām, acīmredzot zviedrs bija domājis sēkli, jo tīri teorētiski zivij taču vajadzētu nākt uz sēkļiem baroties. Tas, ka pārtikas te ir pietiekami, apliecina Kaspara uzņemtie zemūdens video- te čum ar maziem baltiem vēžveidīgajiem, kas tā nervozi tirinās, nu gluži kā zem pimpeles āķa uzspraustie baltie mušu kāpuri.