Pie mums, ja pretim braucošais auto brīdina ar signālu- tuvās/tālās gaismas, tad skaidrs, ka krūmos sēž ceļu policija. Tur pie šāda signāla ir jāsaprot, ka krūmos sēž ziemeļbriedis. Patiesībā tie ir krietni drosmīgāki, tie nekur nesēž, bet brīvi un galvenais nesteidzīgi, klimst pa ceļa malām, pa pašu ceļu un vispār nejūtas traucēti. Man tas nav nekāds jaunums, bet ņemot vērā, ka pretim neviens nebrauc, ir jābūt dubultā uzmanīgam. Nogurums, protams, dara savu un dažādas cilvēku radītas mazbūves, kā piemēram, pastkastīte vai kāda ceļa norāde, brīžiem rada ziemeļu “policista” ilūziju. Šajā rītā Rūdolfu tiešām ir maz un sabremzēties, pa īstam, sanāk tik vienreiz. Trijiem aļņiem gan pabraucām garām tā īsti nesaprotot, vai tie tiešām bija īsti. Stāvēja ceļa nogāzē kā izlieti no vaska, lai gan tika, vienam no tiem, novērota kreisās auss neliela kustība… varbūt. Katrā ziņā, atpakaļceļā šie veidojumi tur vairs netika manīti.

Pēdējie piecdesmit kilometri ir sasodīti grūti, jo saproti, ka vairs nav palicis it nemaz, bet acis līp ciet un stāties placītī ar norādi “P” nav jēgas, jo tas jau tika pārbaudīts 50km atpakaļ- aizmigt tāpat nevari un guļošo blakus braucēju celt arī nav jēgas.

Tas brīdis, kad noslāpē auto dzinēju, jo esi atbraucis, vienmēr ir svētsvinīgs. Lai gan arī šis brauciens ir daļa no ceļojuma, bet tagad tas sāksies pa īstam. Viss, kam esi gatavojies un tam nepieciešamās lietas tiks celtas plecos un kopā ar tām veiksi jau domās izieto ceļu. Vai arī pa visam vienkārši- mugursoma plecos un uz priekšu!

Apstājamies lielākā auto “pārkingā”, kas aprīkots ar galdiņiem un soliem, kā arī elementāru, bet visai modernu tualeti. Te pārģērbsimies, paēdīsim agrās brokastis un sakrāmēsim līdz galam somas. Dzeram kafiju, kad piestāj arī kāds kemperis, kas te ir visai bieža parādība. Auto numurus neredzu, bet izdzirdu krievu valodu. It kā nekas īpašs, bet kad ieraugu, ka ļautiņi dodas uz labierīcībām nobruņojošies ar dvieļiem, tas liek pievērst uzmanību. Nu labi, var arī pamanīties tualetē noskaloties, bet nekad nebūtu domājis, ka arī izmazgāt matus, jo nav tur mums ierastās izlietnes ar krānu, bet gan tāda kā atvere sienā, kur ievietot un noskalot rokas. Jā, nodomāju- ir tautas, kam ar fantāziju viss ir kārtībā…

Mums vēl pavisam neliels gabals jānobrauc un tad būsim takas sākumā, ko nu jau var uzskatīt par beigām un sākumu vienlaicīgi. Tās ir atvadas no civilizācijas un īstā restarta sākums.

Mugursomas sadalītas pēc svara kategorijām, vēl kopējs foto pirms gājiena un uz priekšu. Nedaudz satraucos par to kā jutīsies Gunta, jo viņai pirmais šāds gājiens, bet vismaz sākumā izskatās, ka manām šaubām nekāda pamata nav. Sākums iet visai raiti un pat ātrāk kā ar dažām grupām, ar kurām nācies mērot šo pašu ceļu. Brīnumi nekādi nenotiek un jau tuvojoties pusceļam viss nostājas savās vietās. Tas nozīmē, ka jau atkal un jau kuro reizi galvā sāc pārcilāt somas saturu un svērt katru lietu, kas iepakota līdzi un izvērtēt tās iespējamo lietderību, lai gan tiešām, paņemts ir tikai pats nepieciešamākais. Pat sāls ir sadozēts pēc iespējamās izmantošanas daudzuma.

Šinī maršrutā ir ļoti liela ekstra, jo tieši pusceļā nonāc pie ūdenskritumu kaskādes, kas stiepjas vairāku kilometru garumā. Un šeit parasti ir garāka atpūta, apjūsmojot dabas varenību un spēku ar kādu ūdens gāžas pār akmens pakāpieniem. Diena ir svelmaina, saule cepina nežēlīgi un nav neviena mākonīša pie debesīm. Ieminos, ka kādā no gājieniem bija arī drosminieki, kas saņēmās stindzinoši aukstai peldei vai dušai zem viena no zemākajiem kaskādes pakāpieniem.  

Man par lielu pārsteiguma arī Gunta ir gatava šādam izaicinājumam. Nākošais pārsteigums ir tas, ka arī ūdens nav nemaz tik stindzinoši auksts. Pats aprobežojos ar sejas un galvas noskalošanu, bet mīļā paziņo, ka pēc peldes jūtas kā no jauna piedzimusi. Labi, tas nozīmē ka varam doties tālāk, jo zinu, ka tālāk būs vēl grūtāk. Dažas lietas, kas ir virs nepieciešamā minimuma pārceļo uz manu somu. Uzreiz sākas diezgan stāvs kāpums, kas momentā atgriež realitātē un ja vēl pirmo nogriezni pēc lielās atpūtas noturam ierastajā laika limitā (45min ejam, 15min atpūšamies), tad jau nākošais tiek samazināts līdz pusstundas iešanai. Pēdējais ceļa nogrieznis tiek pieveikts gandrīz autopilota režīmā, jo saprotu, ka Gunta vairs neredz neko apkārt, kā vienīgi taku. Es, savukārt, pēc apkārtnes cenšos saprast, cik tad vēl ir palicis un uzmundrināt, ka vēl jau tik nieks jāpievar. Šķiet, ka tagad ir jāpāriet pāri šim purviņam, tad neliels cēlums un takai jāpagriežas pa kreisi, un tad vajadzētu būt galamērķim, bet taka atkal iet lejup un priekšā ir nākošais purviņš. Šādi nokļūdos divas reizes, tomēr trešajā ieraugu pazīstamo nometnes vietu. Kas tas ir par atvieglojumu!!! Gluži nevilšus atskan sauciens “Yesss!!!”… tas ir izdarīts! Varbūt daudziem šķitīs- kam sevi tā mocīt, priekš kam tāda “atpūta”, bet ticiet man, šādu gājienu atcerēsities vēl ilgi un tikai pēc tam tas iegūs pavisam citu vērtību.

Ātri atbrīvojamies no somām, Gunta izklājas zālē kā jūras zvaigzne, un atskan vārgs un reizē lūdzošs jautājums- vai nevar kādu stundiņu pagulēt, bet telti celt vēlāk. Nekā nebija, noteikumi paliek noteikumi- vispirms ir jāiekārto nometne, pēc tam var gulēt, ēst vai darīt jebko citu. Turklāt tas palīdz arī “atsildīties”, jo muskuļi ir dabūjuši pamatīgu slodzi. Ātri sadarām vajadzīgās lietas- telts ir uzcelta, mantas saliktas. Gunta atsakās gan no pusdienām, gan kādām citām aktivitātēm un jau pēc mirkļa ir dziļā miegā. Es notiesāju griķu porciju, uzvāru stipru kafiju vēl kaut ko pabakstos, sariktējot spiningu un citus copes libriņus un jūtu, ka arī nāk virsū plīsiens. Saule vēl ir augstu un var atļauties pāris stundiņas arī nosnausties. Nezinu vai pagāja kaut tās pāris stundiņas, bet acis ir vaļā, miegs nenāk, jo domās maļas jautājums- kas ar upi, kāds līmenis, kāda foreļu aktivitāte? Klusām izlienu no telts, zābaki kājās un uz upi, uz vietu, kuru vienmēr apmeklēju pašu pirmo. Ir gan neliels gabaliņš no nometnes vietas jāpaiet, bet kaut kas tajā vietā mani saista. Varbūt tamdēļ, ka pašā pirmajā reizē, kad šeit biju, tieši te izvilku tā brauciena lielāko foreli. Varbūt tamdēļ, ka šeit ir visai vienkārši saprast ūdens līmeni un zivju aktivitāti, ja tāda vispār ir, jo forelēm te patīk un lielākas vai mazākas ir vienmēr, kā arī pati upe ir plata ar smilts/grants gultni un viegli bradājama no krasta uz krastu. Lai vai kā, bet šim upes posmam vienmēr pieder “pirmās nakts tiesības”.

Pa sev zināmām briežu takām samērā ātri nonāku izraudzītajā vietā un konstatēju, patiesībā pārliecinos, ka ūdens līmenis ir zems, bet ne kritiski (tieši par to bija šaubas). Var teikt, ka identisks kā pēdējā apmeklējuma laikā. Toreiz atslēdziņu (uzturēšanās vietas un mānekļus) pie forelēm atradu, atliek pārbaudīt vai der arī šogad. Pēc neilga mirkļa saprotu, ka der, bet kaut kādi robiņi tomēr ir pārvīlēti. Foreles ir tajās pat vietās- padziļas piekrastes, bet uz tiem pašiem mānekļiem izdodas tik pāris copītes izprovocēt. Toties redzu, ka ņēmājas bija laba izmēra zivis. Jāatrod ir māneklis un pasniegšana. Beigās tomēr iznāca tā, ka galvenā izrādījās pasniegšana, jo noķēru trīs skaistas foreles, neskaitot mazās, un katru uz savu mānekli. Vienu uz rotiņu, vienu uz vobleri un vienu uz silikonu. Vienai no noķertajām dāvāju brīvību, jo aplēsu, ka ar divām zivīm mums vajadzētu pietikt vakariņām un rīta maizītēm.

Un pirmās vakariņas izdevās lieliskas, jo foreles bija un viena no lietām, ko minēju kā pārsniedzošu nepieciešamo, kas tika stiepta iekšā, bija baltā vīna tetrapaka 1L tilpumā (mazāku vienkārši nav).

Ugunskurs, tikko pagatavota forele, glāze vīna, upes šalkoņa, nakts, kas īsti nav nakts un divvientulība. Sajūtas!

Nākošais rīts nāk ar turpmāko dienu grafiku, jo būs mums arī savs modinātājs- saule. Telts atrodas vietā, kur ap astoņiem saule paceļas virs paugura, kas apaudzis ar ziemeļu lieluma bērziņiem un tajā paliek neciešami karsts. Laiks celties. Turpmāk pulksteni var neizmantot- ir sākusies jauna diena. Esam visu izdarījuši, ja tā varētu teikt, sliņķu stilā. Neizlienot no telts, tās priekšnamā, uzvāram ūdeni kafijai un auzu putrai. Kamēr notiek vārīšanās process, tikmēr vēl var izstaipīties, pārģērbties un tikai tad līst no telts ārā, lai aizšļūktu līdz ugunskura vietai, kas atrodas apmēram desmit metru attālumā un vēl pagatavot foreļmaizītes. Nesteidzīgas brokastis un izrunājam dienas plānu. Domu un vēlmju, ko gribētos izdarīt ir daudz, bet tomēr vajag sākt ar ko vienu, lai vienu aiz otras tās realizētu.

Šodien esam nolēmuši paieties pa upi uz augšu makšķerējot un pārbaudīt gan straujo posmu dziļākās pakrastes, gan samērā īsos pūlus zem ūdenskritumiem. Arī pati upe šajā posmā skaista- divu līdz trīs kilometru garumā vairāki nelieli ūdenskritumi seko viens aiz otra. Diena jau atkal ir pilnīgi skaidra un saulē ir neierasti silts, lai pat neteiktu karsts. Skaidrā diena savienojumā ar zemo ūdens līmeni zivju aktivitāti samazina līdz pilnīgai nullei. Toties ir pasakains skats uz turpat esošo kalnu masīvu, jo visas virsotnes ir skaidri saskatāmas un var tikai secināt, ka sniega tajās ir krietni mazāk kā citus gadus. Nekādi dižie jau tie kalni nav-starp 1600 un 1700 m.v.j.l., bet mums, kam Gaiziņš jau ir kalns un neesam šādus skatus raduši redzēt, visa tā panorāma ir vairāk kā aizraujoša, dabas varenības un plašuma apliecinoša. Tā vienā rītā konstatējām, ka agri esošā migla, kas aizklāja skatu uz kalnu korēm, ir pārvērtusies sniegā un iekrāsojusi virsotnes krietni baltākas.

Sapratu, ka šādā dienā un diennakts laikā makšķerēt ir bezjēdzīgi, ja vien nav vēlme trenēt metiena tehniku uz precizitāti un attālumu, tamdēļ devāmies atpakaļ uz nometni paēst pusdienas. Lai vai kā, bet jau salasījās 6-7 noieti kilometri. Pelde nepiedienīgi siltajā, priekš kalnu upes, bet straujajā plūdumā, nelieli nometnes darbi, ieskaitot malkas sagatavošanu vakara ugunskuram un pāris stundu diendusas. Vakarpusē atkal dodamies pastaigā, bet šoreiz pa upi uz leju, lai izmantojot zemo ūdeni izstaigātos pa samērā gara ūdenskrituma kaskādes akmeņiem, kas pie cita ūdens līmeņa nebūtu iespējams, turklāt paši akmeņi šeit ir interesanti. Ūdenskrituma krasts un arī pati gultne sastāv no tādām kā slāņainām akmens plātnēm, kas ūdens spēka ietekmē ir izrobotas visneiedomājamākās formās. Zem šīs kaskādes ir posms ar iesauku “truba”. Tur arī esmu nolēmis pārbaudīt vakara copes laimi un pārbaudīt radušos teoriju par izteikto zivju vakara aktivitāti, jo kaut kad jau tām ir jāēd. Vakarvakars izdevās labs, to vajag pārbaudīt arī šovakar. Kāpēc “truba”? Vienkārši tas ir aptuveni 150 metru garš posms, kur upe tek stāvos krastos un ar salīdzinoši dziļu un spēcīgu straumi. Gultnē ir lieli akmeņi un gar krastu izveidojušies robi, kur veidojas atstraumes. Teorētiski ir samērā daudz labas lielu foreļu uzturēšanās vietu. Vienā no braucieniem to pierādīja puisis, kurš vispār ar spiningošanu ir uz jūs un divas dienas pēc kārtas visus izbrīnīja ar forelēm virs 60cm. Ja atmiņa mani neviļ, tad tās bija divas zivis, attiecīgi 61cm un 63cm rumpī. Patiesībā tā ir tuvākā vieta nometnei, bet no copes viedokļa man ir par maz ar tiem 150m, jo augšpus ir ūdenskritums, bet zemāk upe paliek sekla un plata ar daudzām saliņām, kur labākajā gadījumā var skolot pusauga forelēnus. Turklāt, toreiz Jānis, tā sauca to puisi, gāja tikai uz turieni un negribējās puikam purgāt copi un izjaukt viņa dialogu ar upi. Kā saka- kur divi ir, tur trešais lieks. Šovakaram “truba” bija ideāls variants. Izbaudījuši ūdenskrituma varenību un straumes spēka mākslinieka otas triepienus uz šķiet, ka monumentālajiem akmens klučiem, turpat sekoja iespējamā lielās foreles mājvieta. Un tā tur tiešām mājoja… Pirmā pieteicās praktiski pašas “trubas” sākumā, kur vēl ūdens nav atjēdzies no bezgalīgā skrējiena pa kaskādes pakāpieniem un  pilns ar baltiem putu burbulīšiem virpuļo pēc vien sev zināmiem noteikumiem. Īsti neticēju, ka tajā haosā zivs var atrast sev piemērotu vietu, bet kaut kas lika uzmest un praktiski pēc pirmā voblerīša uzrāviena sekoja spēcīga cope. Ir! No sākuma nesapratu cik īsti liela forele ir pieķērusies, jo tā vienu brīdi  nāca uz manu pusi, tad iestājās straumē, tad atkal bija tajā vērpetē, kur saprast neko nevar. Aptuvenos izmērus sapratu vien tad, kad biju to dabūjis piekrastes atstraumē. Ir laba! Nav tāda, kādas Jānis nesa, bet izmērs cienījams. Fotosesija un ielūgums, kuru nedrīkst atteikt, uz mūsu vakariņām. Pārvietojos metrus desmit zemāk, metiens pretējā krasta atstraumē, kas tek gar augstu klints bluķi un tikko tik paspēju pietīt lieko auklu un voblerītis ir izdarījis pirmās kustības, seko kārtējais grābiens. Šoreiz uzreiz saprotu, ka darīšana ir ar lielo, jo pēc piecirtiena tā vienā mirklī iztin apmēram desmit metrus auklas. Spoles bremze kauc, kāts ir ripā un smaids līdz ausīm. Nezinu cik ilgi tas smaids noturējās, bet uzreiz arī sapratu, ka situāciju galīgi nekontrolēju. Forele darīja visu ko vēlās- nostājās un nekustējās, izvilka vēl metrus piecus/septiņus, bet no tās atstraumes ārā nākt negribēja. Es gan nezinu, kas būtu noticis, ja tā izdomātu skriet straumē, bet tā nolēma nokārtot rēķinus turpat. Vēl viens dziļais iegūliens, tad rāviens, spoles bremze atdod auklas metrus un tad viss, tikpat pēkšņi kā sācies, arī beidzas! Aukla atslābst un saprotu, ka esmu zaudējis zivi ar visu mānekli… Ej nu saproti, kas tagad notika. Vai nu aukla kaut kur uz akmeņiem bija cietusi, vai nu vobleris bija foreles mutē tik dziļi, ka zobi tika pie auklas. Protams, forelei nav līdakas žilešu šūplāde, bet vienalga mute ir pilna ar asiem zobiem un cīniņa laikā tā var arī pārrīvēties.

Vēl pēc neilga laika jau sprēgā ugunskurs no polārajiem bērziņiem, pirms tam gan pārveļot baltu dūmu mutuli pār upi. Vakariņas ar mūsu ielūgto viesi un… skaņa, kas rodas aizvelkot guļammaisa rāvējslēdzi.

Dabas modinātājs atkal jau ir virs bērziņiem. Nesteidzīgas brokastis. Šodienas plānā ir aiziet līdz pietekai, kur vēl neesmu bijis un attāluma ziņā tie salecās uz saviem 20km. Šodien galīgi nekur nesteidzamies, jo diena ir tāda pati- skaidra un karsta. To var izmantot laiskojoties pa nometni, nopeldoties un vienkārši tāpat atpūšoties. Nolemjam, ka iziesim pēcpusdienā, lai pie pietekas tiktu ap septiņiem/astoņiem vakarā. Pa ceļam piestājam un apmētāju katru cerīgāko vietu, kuru nav īpaši daudz. Jo laikrādis vairāk sliecas uz vakara pusi, jo aktīvākas sāk palikt zivis. Bet vienalga ir tikai mazie. Kad esam nogājuši nedaudz vairāk par pusi, saceļas spēcīgs vējš un vienā mirklī nomainās laiks. No sākuma tikai nedaudz smidzina, bet kad esam sasnieguši savu mērķi, sāk arī līt, turklāt ar visu spēcīgo vēju. Es lietus jaku neesmu paņēmis līdz, mugurā tikai krekls ar garām rokām. Gunta bijusi tālredzīgāka un vieglu lietus jaku sagatavojusi. Diemžēl laiks, ko sanāk pavadīt pie pietekas ir salīdzinoši mazs, jo īsā brīdī abi esam salijuši, turklāt pūš vēl vējš un izskatās, ka viss paliks tikai vēl sliktāk, tamdēļ, neskatoties uz to, ka pietekā tādas ap 30cm foreles ir praktiski katrā metienā, tik vajadzētu atrast lielās vietu, nolemjam, ka dodamies atpakaļ, jo priekšā vēl ir vismaz desmit kilometri un kustoties slapjā sajūta nav tik slapja. Atpakaļceļā vēl lācenes saēdamies, jo tomēr ar visu lietu un vēju ir samērā silts un lietus lāses, kas sitās sejā liekās pēc tādas siltas dušas. Tomēr pietiek piestāt, kā vējš izpūš un paliek neomulīgi. Ejot domāju pie sevis- jā, ir arī tādas dienas, kad arī šeit var palikt bez zivīm, lai gan šī nebūs pirmā reize visu braucienu laikā. Tomēr vēl piestāju vietā, ko jau turpceļā nomētāju, bet nesajutu ne mazākās dzīvības pazīmes. Un seko divu metienu cope- divi metieni, divas foreles… un abas virs 50cm. Tajā brīdī aizmirstamies, ka jau esam līdz kaulam slapji, ka vēl ir vismaz septiņi kilometri līdz nometnei, ka, patiesībā, jau esam noguruši… Žļurkstošām kājām, slapji līdz vīlei beidzot esam tikuši līdz teltij. Turpat ārpusē izģērbjamies, līst vēl joprojām, slapjās drēbes sametam telts priekšnamā… Ja jūs zinātu, kas tas ir par kaifu, ka vari pēc šitāda bridiena uzvilkt sausu drēbīti, ielīst sausā guļammaisā… un atkal jau piefiksēt tikai guļammaisa rāvējslēdža skaņu, kad esi jau aizpeldējis citā realitātē…

Tad sekoja žāvēšanās diena ar vakara pludmales forelēm. Pludmale tāpēc, ka upes posms tur ir ar smilšainu gultni un tagad pie zemā līmeņa ir izveidojusies visai plaša smilšu josla, kas uz mata līdzinās kāda šika kūrorta pludmalei. Tad atkal lietus diena, kad gandrīz no telts neizlīdām, bet pavadījām laiku gulšņājot un runājot.

Un tad bija kalna diena, kad atkal nogājām savus 15km. Šī arī bija interesanta, kas man lika aizdomāties, ka copē ir dikti svarīgi atrasties pareizā laikā, pareizā vietā ar pareizo mānekli… un pareizo sapratni. Gājām uz konkrētu vietu, kas atrodas apmēram 7km attālumā no nometnes. Manus sākuma plānus iztraucēja kāda zviedru copmaņu kompānija, kas bija apmetušies tieši vienā no vietām, ko gribēju apmakšķerēt. Gluži pie viņu telts iet copēt negribēju, tamdēļ pagājām vēl nedaudz tālāk un nonācām tur, kur bija “divu metienu cope”, tikai no otra krasta. Protams, sāku ar vietu, kur tiku dabūjis zivis un protams, ka tur bija pilnīgs tukšums. Pagāju metrus trīsdesmit zemāk, kur dziļa straume pāriet tādā lēzenā bedrē un jau pirmajā metienā atkal ir skaista forele… un patiesībā ar to arī pietiek. Atkal ir nodrošinātas vakariņas un galvenais- pielikta vēl pēdējā pile, kas noteikti tāpat pāries pāri jau sen piepildītajam copes cerību kausam.

Mēs gribējām uzkāpt arī kalnā un šīs dienas gājiens, patiesībā, bija ar galveno mērķi- uzkāpt kalnā, bet nedaudz arī pamakšķerēt gribēju… nu, nedaudz pamakšķerēju. Viss, tagad jāuzkāpj kalnā. Šis kalns stiepjas visa makšķerējamā posma garumā pa upi uz augšu un ir kā siena ar divām augstākām virsotnēm. Uzkāpjot augšā mēs varējām pa šo kalnu muguru noiet atpakaļ līdz nometnei, uzkāpjot arī abās augstākajās vietās. Sanāk tāda lēzena divkupru kamieļa mugura. Tā atkal ir pilnīgi cita sajūta, kad vēro visu, kur četras dienas esi staigājis, bet reālā un pietuvinātā satelīta kartes oriģinālā. Turklāt tu redzi vēl vairāk un vēl spēcīgāk izjūti dabas varenību!

Un tagad galvenais- kāpēc nolēmu šo piedzīvojumu saukt par restartu. Vismaz es ne brīdi neiedomājos par to, ar ko ikdienā ir aizņemtas domas- par pienākumiem, lomām, sarežģījumiem, risinājumiem. Šeit tu pilnībā atslēdzies no visa, jo ir tik daudz ko darīt, tajā pat laikā vari nedarīt arī vispār neko… lai gan gulšņāšana arī ir nopietna lieta un ir jāmāk.

Mūsu ikdienā izmantotajiem verķiem, ko sauc par datoru, ir tāda opcija- “save as vai, latviski, saglabāt kā”. Viens klikšķis, izvēlies saglabātajam failam nosaukumu un varēsi to pēc vajadzības atrast. Vismaz man šo braucienu informācija un, galvenais, lietderīgums saglabājas un iegūst kaut kādu īpašu nosaukumu tikai pēc laika. Tam, kas tika piedzīvots nedēļas laikā ir vajadzīgi vismaz pāris mēneši, lai šo sajūtu gamma nosēstos un būtu izsakāma koncentrēti. Katrs brauciens ir savādāks ar kādu savu odziņu, ko arī varētu likt pie “faila” nosaukuma, bet visi tie ietilpst ļoti svarīgā folderī ar nosaukumu “Gribu vēl!”

P.S. Un vēl dikti svarīgi! Šogad ne reizi neuzsmērēju pret odu līdzekli, ko dēvēju par Vilmas tantes zapti. To vienkārši nevajadzēja! Satiku 19 odus…