Agrā rīta stundā esam pie tūristu centra, sagaidām atvēršanos, iegādājos visiem licences un esam gatavi uzsākt savu, nedēļu garo, saplūšanu ar dabu. Vēl neliels pārbrauciens, novietojam busiņu, sadalu kopīgo pārtiku, somas sakrāmētas un varam sākt aptuveni 14km garo ceļu uz saviem piedzīvojumiem.

Gājiens kā jau gājiens- kritumi, cēlumi, kādam varbūt grūtāk tas padodas, bet visi esam sasnieguši mūsu nometnes vietu. Šī ir ekskluzīvākā no visām nometnēm kādas man vien ir bijušas. Telšu vietas varbūt grūtāk atrast, bet par cik te jau esmu bijis, tad arī tas grūtības nesagādā. Viss šīs vietas šarms ir tanī, ka ugunskura vieta, vieta, kur notiek visa darbība- gan ēst gatavošana, gan vakara stāsti pie ugunskura, atrodas uz akmens bluķa, kas pārkāries pāri upei. Tu sēdi pie ugunskura, bet zem tevis burzguļo upe! Pilnīgākā romantika!

Kā jau daudzkārt esmu minējis, katrs brauciens ir savādāks. Ūdens apstākļi ir galvenais nosacījums šajā mainīgumā. Atceros šo upi ar kristāltīru un caurspīdīgu ūdeni, kaut kādu daļiņu iespaidā, tas dziļākajās vietās krāsojās tirkīza zilā krāsā. Pat skatoties satelīta kartēs, upi var atpazīt no visām pārējām tikai pēc krāsas. Biju ieteicis šo upi arī saviem draugiem, tādiem pašiem ekstrēmu pārgājienu piekritējiem, un liels bija mans izbrīns, kad atgriežoties no puišiem dzirdēju- piena upe. Ūdens esot bijis kā zilgans piena kokteilis. Zivis, protams, ir ķērušās, bet nekā nevarēju saprast to- “piena upe”.

Līmenis upē bija krietni zemāks kā iepriekšējā reizē un tiešām upē bija tāds pienīgs duļķītis, bet vēl dzidrs un caurskatāms. Dienām ejot, upe palika ar vien “pienīgāka” un bija diena, kad pat rotiņu tu nevari saredzēt metra attālumā. Šīs izmaiņas arī lielā mērā diktēja copes dienu gaitu, bet…sāksim no sākuma.

Tikko bijām sariktējuši nometnes vietu un sacēluši teltis, kad Jānis, tepat pie nometnes, izceļ pirmo foreli. Tā, sākums nav slikts! Visi izklīstam gar upi, ar vienu foreli mums vakariņām ir par maz. Vienojamies, ka katrs paņemam vēl pa vienai zivij- ar to mums pietiks vakariņām un rīta foreļmaizītēm. Šīs gastronomiskās izvirtības ir neatņemama brauciena sastāvdaļa, kas pēc būtības ir ļoti praktiska, jo plānojot dienas pārtikas racionu un somu smagumu, kas jānes, viena ēdienreize dienā ir plānota no dabas devīguma un mūsu mākas to izmantot.

Daudziem šķiet, ka Zviedrijas upes ir pilnīgs “Eldorādo”, kur atliek tik vizuli vai mušiņu iesviest un galā būs pamatīga forele, pālija vai alata. Tā tas gluži nav- zivju resurss, protams, ir ievērojams, bet katrā laikā ir jāmāk saprast- kur, uz ko un kā. Šinī braucienā visspilgtāk izpaudās- “uz ko”. Un tieši Jānis, kam šī bija pirmā reize ziemeļos, izrādījās visgatavākais šādam pārbaudījumam. Maniem iepriekšējo gadu braucienu kolēģiem, un īpaši man, bija skaidrs, kādus mānekļus vajag, jo tie taču pārbaudīti daudzu gadu garumā. Jānim šādas pieredzes nebija un tieši viņa vizuļu kastītē atradās māneklis, kas nesa “bingo”. Man pat sapņos nevarētu rādīties kombinācija, kas izrādījās veiksmi nesoša. Visā manā iepriekšējā ziemeļu pieredzē nekas tāds nav strādājis!

Kā jau minēju, upe no dienas palika arvien “pienaināka” un mēs ar Reini apsēdām upes atteku, kur ūdens bija dzidrs kā maza bērna asara. Te varēja novērot kā uz vizuli skrien virsū 4-5 foreles vienlaicīgi. Te varēja eksperimentēt ar mānekļu vadīšanu, jo viss ir perfekti redzams. Te pavadījām brīnišķīgus mirkļus un veselas dienas. Foreles te nebija īpaši lielas un uz trofejām cerēt bija negudri, bet process notika un savu vakariņu tiesu te vienmēr savācām. Piebildīšu, ka vakariņu tiesa ir forele 40cm +. Savukārt Jānis, katru dienu tika pie skaistām forelēm lielajā upē.

Upi mēs nostaigājām pamatīgā garumā, devāmies uz kanjonu, kur iepriekšējā reizē pacopēt nesanāca. Šoreiz to izdarījām, bija interesanti. Devāmies dienu garā pārgājienā kalnos uz pāliju ezeriem. Jūlijs nav tas pateicīgākais mēnesis pāliju copei, bet atkal jau- vienīgo pāliju, lai gan mazu, bet tomēr, izvilka Jānis.

Uldis vienu dienu aizgāja tāpat pastaigāt pa kalniem. Tas arī ir vesels piedzīvojums!

Katru dienu uzņēmām dabas dotos vitamīnus zileņu, melleņu un lāceņu veidā. Ogas tiešām bija daudz un brīžiem pat grūti bija atrauties no šo kārumu baudīšanas.

Piedzīvojumi bija tiešām daudz- rubeņu vista, tīkls kaut kur nekurienē kalnos, pārgājieni, jauna pieredze un secinājumi. Šoreiz trofejas iztrūka, bet katrs mēs tikām pie skaistām zivīm un emocijām, ko atcerēties vēl ilgi.

Bildes te : http://www.gofishing.lv/photos

Video ieskats, paldies Jānim, te : https://www.youtube.com/watch?list=UUnw8v08Z2S7CKT5OKsS8gvw&t=9&v=TgrZOQZG5II