Apstākļi.

Pirms sākt visu šo sāgu atkal jau nebūs par lieku nedaudz pastāstīt par ziemeļu dabu, jo esam tajā un tās norises pa tiešo ietekmē to vai citu procesu. Tiešām! Ir pagājis nieka pusotrs mēnesis un straujais ziemeļu dabas plūdums jau iezīmē rudeni. Šķiet pavisam nesen vēl bridām pa sniegu upju krastos, bet tagad jau polārie bērziņi steidz krāsoties dzelteni.

Kā jau saprotat dabas procesi te notiek ļoti strauji un arī mūsu mērķa zivs- strauta foreles uzvedība ir pakārtota tā ritumam. Tā, makšķerēšana kalnu upēs ir liegta no pirmā septembra, jo zivis jau gatavojas nārstam un daudz laika tām nav palicis.

Tik vēlu vēl nekad nebiju bijis un tas radīja nelielas bažas, jo foreles jau esot pirmsnārsta skrējienā uzvedas pavisam citādi un skaidrs bija tas, ka tās nebūs vairs ierastajās vasaras vietās un būs jāmeklē atslēdziņa gan vietu izteiksmē, gan piedāvāto mānekļu ziņā. Protams gads no gada atšķiras un arī šis nav izņēmums.

Šogad tika pārspēti dažādi karstuma rekordi, dažādos laika posmos un vietās. Arī Skandināvijas ziemeļi nebija nekāds izņēmums un laika prognozētāji vēl augusta beigās solīja netipiski augtas gaisa temperatūras šim reģionam. Parasti ap šo laiku jau ir bijušas pirmās salnas, kas strauji iekrāso tundru sarkani zeltainos toņos. Tuvojoties polārajam lokam visu laiku vēroju koku lapotnes un šķita, ka gandrīz nekas neatšķiras no mūsu Latvijas zaļuma šajā laikā, tomēr dzeltenie toņi arvien biežāk sāka dominēt polāro bērziņu lapotnē. Tieši šī iespēja- izbaudīt rudeni, pirms tas ir atnācis pie mums, arī vilka tik vēlu apciemot jau zināmas vietas. Tundra rudenī ir neizsakāmi skaista un to vēlējos piedzīvot.

Brīžiem ir neinteresanti ķert zivis vietās, kur jau visu zini. Ir zināmas to stāvvietas, zināmi mānekļi un veids kā un ko piedāvāt. Šoreiz būs atkal jāieslēdz piektā maņa un jācenšas domāt kā forelei, kas gatavojas nārstam.

Upes posms, kur copēsim ir sadalīts tādos kā atsevišķos posmos, bez iespējas zivīm migrēt lielos attālumos. Ir nosacīti vairāki posmi, kas ir atdalīti ar ūdenskritumiem, kurus pārvarēt zivīm nav iespējams. Es esmu redzējis foreles, kas izlec no ūdens vairāk kā divu metru augstumā un triecas putojošajā stihijā un mani priekšstati par foreļu spēju pārvarēt šķēršļus jau sen ir mainījušies, bet šie ūdenskritumi ir tiešām nepārvarami. Līdz ar to bija skaidri divi posmi, kur vajadzētu atrast zivis. Zinot šos posmus, šķita, ka lielām problēmām nevajadzētu būt, tik vajag atrast pirmsnārsta koncentrācijas vietas un piemeklēt pareizos mānekļus.

Ar tādām domām un apsvērumiem devāmies pēdējā šī gada ekspedīcijā.

Somas plecos.

Šķiet, ka kamēr varēšu paiet nekad neatteikšos no šī copes formāta. Un  tieši- sasniegt copes vietas ar kājām. Protams, var nokļūt tur pat  izmantojot helikopteri, bet tās izjūtas ir pilnīgi savādākas un jau mājās esot tās iegūst pavisam citu vērtību. Neapgalvošu ka tā ir izklaide, kas pielīdzināma braucienam ar jahtu vai zvilnēšanai palmu ēnā, turklāt ne katrs to var arī paveikt, tomēr ja nav svešas fiziskas aktivitātes, tad tas ir brīnišķīgs veids kā uzturēt sevi fiziskā formā un uzveikt arī kādus izaicinājumus.

Šoreiz esam pavisam maza un kompakta kompānija triju cilvēku sastāvā. Abi mani kompanjoni jau ir bijuši ar mani kopā citos braucienos. Uldis pavisam nesen- mūsu pavasara piedzīvojumā, kā arī vairākos iepriekšējos. Aigars vairākus gadus atpakaļ, bet ja nu esi uzķēries uz tā ziemeļu āķa, tad agri vai vēlu atgriezīsies.

Pēdējais pit-stops, kur sakravājam somas, uzvārām kafiju un ieturam agrās brokastis. Auto atstājam netālu no šosejas un tepat arī sākas taka, pa kuru mums būs jānoiet aptuveni 15km līdz mūsu nometnes vietai nedēļas garumā.

Somas plecos un uz priekšu! Rīts ir agrs, ir samērā vēss, kas palīdz iešanai un tiešām rekordtempos pievaram pirmo pusi ceļa. Tikai ar vienu “pīppauzi” esam nokļuvuši līdz lielajam ūdenskritumam, kur katru reizi apstājos un šeit ir ilgāka atpūtas pauze, un tas ir tieši pusceļš. Kā ierasts- fotogrāfijas, jo šī dabas stihija ir tiešām ievērojama un tikai sēžot šī putojošā spēka tiešā tuvumā, patiesi izbaudi tā varenību.

Jānoņem cepure puišu priekšā, jo arī atlikušo ceļa gabalu veicam tik pat raitā solī, neskatoties uz to, ka Uldis uzberzis pamatīgu tulznu pa visu papēdi! Nu nevajag kāpt zābakos, kas nav pārbaudīti! Labi, ka šī trauma pārāk netraucēja vēlākajās copes gaitās, lai gan komforta līmeni pazemināja.

Ierastās darbības- nometnes iekārtošana, paēst kaut ko vajag, jo kalorijas nosvilinātas pamatīgi un uz copi. Kā vienmēr, pie pirmajās upes pārbaudes, izvēlos posmu zem ūdenskrituma, kur upe paliek plata un veido daudzus sēkļus, un ir salīdzinoši viegli bradājama. Izstāstu puišiem par šo vietu, copes stratēģiju… vien aizmirsu piebilst, ka ūdens līmenis ir vājprātīgi zems un zivis var būt vietās, kur nav dziļāks pat par celi. Tā skatos kā Aigars aizbrida burtiski pa foreļu galvām uz viņaprāt perspektīvākām, tas ir dziļākām, vietām. Saprotu, ka krasts, kur vienmēr ir bijušas zivis ir iztramdīts un tur nav ko meklēt, jo ūdens ir nepieklājīgi zems, turklāt šī vieta ir tiešām specifiska, kas prasa ļoti uzmanīgu pārvietošanos un vērošanu. Gultne ir gandrīz smilšaina, patiesībā, tāds smalks, smalks olītis, kurā ir nelieli padziļinājumi, kur patīk uzturēties forelēm. Ja zivs nav kustībā, to praktiski ir nereāli ieraudzīt uz šī fona, jo tās mugura ir klāta no vienas vietas ar smalkiem melniem punktiņiem, kas perfekti saplūst ar upes gultni. Ja nav zināšanu, tad šķiet, ka te vispār nekas nedzīvo un nav nekāds brīnums, ka Aigars tā arī aizslāja. Arī Uldim, šķiet, ka nav nekādas ticības šai vietai, jo pavasarī foreles ķērām krietni dziļākās vietās. Patiesībā, ūdens ir tiešām ļoti zems un trijatā te iebrūkot varētu visu arī izpurgāt. Ir zināma viena tuvējā krasta bedrīte. Tur vienmēr ir zivis. Pa upes vidu tai tuvojos. Tā ir izgrauzta pakraste, kur vizuli sanāk raidīt uz krastu, bez maz vai “iekarināt” krasta zālē, tad strauji iegremdēt un novadīt labi ja pusotru metru. Kā jau ierasts, pirmajos pārbaudes brīžos esmu uzticīgs rotiņiem un arī šoreiz Mepps “mārīte” ir gatava uzkacēt kādu lāsumoto upju karalieni. Metiens neizdodas gluži kā bija iecerēts, jo vējš pamaina tā trajektoriju, tomēr māneklis iekrīt vietā, kur vēl varu šo to pacensties izdarīt. Sekojot straumes ātrumam, cenšos dabūt vizulīti pēc iespējas dziļāk, bet perfekto trajektoriju tas nesasniedz un nu jau nākas to paātrināti tīt augšā uz sēres, uz kuras stāvu. Tomēr ar šo manevru pietika, lai foreli izkustinātu no vietas. Šinī gadījumā tas nebija labākais variants, jo zivs nāca pakaļ rotiņam, bet mani ieraugot aizgāja pa straumi uz leju, pat nesapratu, kur tā nostājās. Skaista zivs! Tas ir tas izmērs, pēc kā esam braukuši.  Tā sajūta, ka jābūt vēl kādai liek mainīt rotiņu uz voblerīti. Kādu mirkli pētu gandrīz vienādos, krāsojuma ziņā, mānekļus un tomēr izvēle krīt uz blāvākiem toņiem, bez kādiem spilgtiem akcentiem. Nu jau ņemu vērā vēja iespējamās korekcijas, metiens tomēr patāls, jo tuvāk iet neriskēju, dēļ tā paša zemā ūdens līmeņa. Šoreiz sanāk viss labi- vizulītis iekrīt izvēlētajā vietā, pāris asi uzrāvieni un var sākties jampadracis! Šī nav tik liela, kā tā, ko izbiedēju, bet pilnā mērā atbilst cerībām un ir cienīga pieņemt uzaicinājumu uz mūsu pirmajām ziemeļu vakariņām.

Vēl tika noķertas foreles un mūsu pirmais ugunskurs netiek kurināts velti. Polārās dienas jau beigušās un saskaramies ar mums pierastu vakara un nakts tumsu. Pirmā diena ir bijusi tik piesātināta, ka visai ātri esam guļammaisos un aizmiegam kā zīdaiņi tikko mammas pupu saēdušies…

Upes dienas

Mums priekšā ir vēl sešas dienas, bet tikai četras no tām vēl varēsim veltīt upei, jo ar 1. septembri sākas liegums un tad mums plānā kalnu ezeri, un citas zivis, bet pagaidām vēl ir gana daudz materiāla saprašanai. Sāksim ar to, ka no pirmajā vakarā noķertajām forelēm tikai mana bija ar ikriem. Pārējās tukšas vai ar pavisam maziem ikru aizmetņiem, kas bija liels izbrīns ne tikai Aigaram ar Uldi, bet arī man. Jau jūlija beigās un augusta sākumā visas foreles ir bijušas ar ikriem un tādas ar ikru aizmetņiem vispār nav trāpījušās. Jā, pagājušo gadu te pat vienu tādu noķēru. Labi, tā statistika arī nav visai korekta, jo liela daļa no zivīm tiek atlaista un spriest varu tikai par tām, kam ticis tas gods tikt pagatavotām. Atbildi uz šo mistēriju ieguvu jau atgriežoties mājās, bet arī visai interesantā veidā, kas vēlreiz apliecina, ka brīžiem mūsos iesēžas kaut kādas klišejas un nespēja paskatīties nedaudz plašāk, lai gan zināšanu ir pietiekami. Bet par to nedaudz vēlāk…
Katru dienu bija savs maršruts. Pirmajās dienās garāki, ar mērķi saprast zivju uzturēšanās vietas, vēlāk jau visai konkrēti orientēti uz atsevišķām vietām. Piebildīšu, ka katru dienu nogājām ne mazāk par 10km , bija diena, kad salasījās arī visi 30it. Arī tur, kur šķiet, ka zivīm būtu jābūt katrā vietā, katrā bedrītē, katrā padziļinājumā, tā gluži nav. Turklāt kalnu upēs ir ļoti bieži un samērā gari krāčainie posmi, kur labākajā gadījumā mīt tikai foreļu pusaudži. Līdz ar to sanāk diezgan daudz staigāt, lai nokļūtu pie vietām, kur mīt lielās. Šajā upē ir ļoti izteiktas lielo foreļu uzturēšanās vietas, brīžiem tie ir nepilni simts metru krasta līnijas garš posms, brīžiem tas ir pūla sašaurinājums, kas ir tikai pārdesmit metrus garš un ir posmi, kur vari puskilometra garumā “taustīt” metru aiz metra, jo zini, ka te tās ir.

Vēl viena specifika tieši šai upei ir tā, ka ir salīdzinoši gari posmi ar smilts vai grants gultni, kur ir iespēja “darbināt” mikrodžigu, kas dažkārt ir vienīgais veids kā pierunāt foreles uz ņēmienu.

Bez iepriekšējām zināšanām, brīžiem var šķist, ka zivju tajā vai citā vietā vienkārši nav un pēc pieciem septiņiem rezultātu nenesošiem metieniem, tu vienkārši pārvietojies tālāk, bet ja ir sapratne un zināšanas, tad šādai vietai jau pieiesi pavisam savādāk. Un te sākas tas interesantākais- atrast atslēdziņu. Un tas brīžiem slēpjas pilnīgās niansēs.

Lai lieki nevāvuļotu, pastāstīšu vienas dienas atgadījumus. Plāns mums bija doties uz jau pārbaudītām vietām, kur zivis bija iepriekšējās dienās un bija skaidrs, ka tās tur arī uzturas. Pirmā vieta bija pūla sašaurinājums, kur tuvāk pretējam krastam un pa pašu sašaurinājuma vidu aiziet padziļa rene. Pāris dienu atpakaļ Uldis te bija izpildījies ar vairākām skaistām forelēm un visas izrādes beigās arī es vēl vienu piešmaucu. Visi trīs cerīgi nostājāmies un sākām “apstrādāt” šo vietu. Var teikt, ka tika izmētāts viss- rotiņi, šupiņi, vobleri arī mikro gumijas, bet nenotika pilnīgi nekas! Ne copes, ne piesitiena! Parasti šādos brīžos uz mikrodžigu tomēr kaut kas uzknābj, bet pirmie centieni arī izrādījās rezultātu nenesoši. Kolēģi jau virzījās uz nākošo cerīgo vietu, bet es nolēmu palikt un paeksperimentēt. Silikona ļurļaka forma ir pārbaudīta, nolēmu pamainīt krāsas un svarus “čeburaškai”. Metieni nepieciešami visai tāli un piemērotie svari ir apmēram 4-8gr diapazonā, turklāt jāņem vērā, ka tā tomēr ir upe un straume arī spēlēs lielu lomu. Nolēmu no 8 gramiem nomainīties uz pieciem. Pretējā krasta kanti vairs aizsniegt nevarēju, bet šķita, ka ar metiena attālumu vajadzētu pietikt, lai uzkacētu kādu foreli, ja tā te vispār ir. Pamainīju arī gumiju no tumši olīvzaļas uz bēšīgu. Metiens, nedaudz piegremdēju, ar īsu tricināšanu un samērā garām pauzēm vadu ļurļaku un sajūtu tādu kā nelielu aizķeršanos, nedaudz paceļu kātu, viss viegls, nekas netraucē, nākamajā manevrā atkal tāda pat aizture, bet šoreiz sajūtu vēl tādu vārgu, vārgu piesitienu. Uzmanīgi ceļu kātu, bet atkal māneklis ir pilnīgi brīvs un nu jau pēc pauzes uzmanīgi pietinu auklu un cenšos sajust vai nebūs atkal tās pašas “aiztures”… ir! Cirtiens… un spoles bremze iedziedas ausij tik patīkamajā tonalitātē! Rokā iegulst pamatīgs pumpis un kārtējā cīņa var sākties! Šodien mums izsludināta “No Kill” diena, jo zivis mums pārtikai nevajag. Lāsumotā skaistule tiek pievilkta krastam un akurāti atbrīvota.

Puiši jau cītīgi apstrādā nākamo vietu. Pienāku un Uldis paziņo, ka māneklim sekojusi skaista forele, bet uz ņēmienu tomēr nav bijusi gatava. Viņš parāda vietu, kur metis un, kur varētu būt zivs. Dziļums te sākas jau pie paša krasta. Raidu to pašu mānekli uz pretējo krastu un jau ar izstrādātām kustībām, ja tā godīgi, tad uz neko īpašu necerot, vadu pāri upei. Jau gandrīz pie paša krasta sajūtu vārgus piesitienus un nu jau abi varam vērot foreli vizuāli, kura seko manis vadītajam ļurļakam. Tā it kā grib ņemt, bet pēdējā brīdi pavirzās nost. Nav tā finiša kampiena! Nu jau tā ir pie paša krasta un vienā brīdī šķiet, ka ir ierijusi mānekli, bet kātā neko nejūtu un nepiecērtu. Forele noeksponējas visā savā krāšņumā un aizpeld tumši zilajā dziļumā. Krāsu maiņas man palīdzēja pagājušajā gadā piešmaukt foreles dienās, kad tās bija kaprīzas un izvēlīgas. Mēģināšu šo pašu taktiku vēlreiz, jo forele te ir, turklāt pat izrāda kaut kādu aktivitāti. Nu jau abi divi ar Uldi mainām mānekļus un bombardējam pretējo krastu. Godīgi, ja es būtu forele un man būtu pižiks, tad apsaitētu to ap ausīm un nolīstu visdziļākajā pacerē. Tāpēc šķiet, ka esam to zivi jau tik tālu “noveduši”, ka tā neņemtu pat vislielāko kārumu. Kaut kas man liek nomainīties uz mānekli, kuram zivs sekoja. Un tā tomēr “uzraujas”! Cīkstiņš, daži foto un peldi atpakaļ. Paldies!

Aigars konsekventi copē tikai ar rotiņiem vai vobleriem, kas nesa labus panākumus iepriekšējās dienās, bet šodien nekas no tā nestrādā pilnībā. Uldis vēl laiku pa laikam uzliek pārbaudītos voblerus, kurus foreles vienkārši garām nelaida. Es sapratu, ka šodien vajag nodarboties ar “juveliermākslu” un palieku pie silikona. Protams, visur ar to darboties nevaru, bet vietas šai nodarbei pietiek. Sākas padziļš posms ar smilšainu grunti, kur jau ir neskaitāmas lielas zivis noķertas. Uldis arī sapratis dienas atslēgu un arī pārgājis uz silikonu. Gumijas mums ir vienādas, man nedaudz gaišākā tonī. Ražotājs arī dažkārt nolaiž luni un vienas krāsas paciņa ir ar tumšākiem izstrādājumiem, otra ar gaišākiem. Bet galvenā atšķirība ir tajā, ka kolēģis makšķerē ar 8gr svina ausaini, savukārt es ar 5gr volframa. Man arī prasītos pēc smagākas galvas, jo nevaru īsti aizsniegt pretējo krastu, bet varu novadīt mānekli līganāk un šķiet, ka tieši tas ir šodienas veiksmes kods. Tā izvelku trīs skaistas foreles no vietām, kur kolēģis jau “pārgājis” pāri. Uldis griež zobus- nu kā tā var būt!? Apgrieztā situācijā droši vien darītu to pašu… Uldis nomainās uz mazākiem svariem un lietas aiziet! 3 gramu nianse!

Ziemeļu upes ar šādu gultni ir lieli izņēmumi, jo pārsvarā jau tās ir akmeņainas un šādu ļurļakošanos nepieļauj un ikdienas mānekļi ir rotiņu, vobleru un šūpiņu izskatā. Un arī te ir vesels lauks eksperimentiem. Lai arī šoreiz līdzi ņemamo mānekļu saraksts tika īsināts bez žēlastības un tika izvēlēti tikai pārbaudītākie “kaujinieki”, tomēr viss tas pašam jānes, neiztiku bez dažiem eksperimentiem un jaunatklājumiem. Tā, nu jau pārbaudīto mānekļu saimei pievienojās šūpiņš no Akara, ar nosaukumu “Hari”. 50mm garumā un 7gr. smagumā, tas sevi pierādīja kā gana universāls māneklis. Oriģināli aprīkots ar vienžuburi, kas ļauj visai pārgalvīgi “laizīt” gultnes akmeņus, ar ļoti labām lidojuma īpašībām un interesantiem krāsojumiem. Veroties uz dzeltenajiem pundurbērziem, rubīnsarkano tundras zemsedzi, uzrunāja mani visai spilgts- oranži/ dzeltens krāsojums ar melnu otru pusi. Kaut kā noticēju šim krāsu salikumam un tas nelika vilties. Vairākas zivis tika izvilktas no vietām, par kurām jau varēja pateikt- tur zivju nav.

Tā katra diena ir savādāka un garlaicīgi nav nevienu brīdi. Zivis mēs esam atraduši un katru vakaru baudām dažādās receptēs uz ugunskura pagatavotas vakariņas, bet jāatzīst, ka mana teorija par pirmsnārsta forelēm ir izgāzusies pilnībā. Joprojām no visām noķertajām zivīm tikai viena ir bijusi ar ikriem. Sāku jau domāt- vai tā nav kāda īpaša šī gada kataklizma, ka vasara bijusi silta, ūdens līmenis zems un foreles nemaz nav nobriedušas nārstam.

Ezeru dienas

Tā nemanot, pilnas dažādu notikumu, ir paskrējušas gandrīz piecas dienas. Klāt ir pirmais septembris- kam uz skolu, kam šis datums iezīmē kaut ko citu, bet mums tas nāk ar copes vietu maiņu, jo zivis upē vairs trobelēt nevaram. Un patiesībā ir jau arī gana- pārsvarā viss ir izstaigāts un pat prasās pēc kādām pārmaiņām. Tepat- nieka piecu kilometru attālumā ir ezeri. Pirmais puskilometrs pa taku, tad lēzens puskilometrs pa purviņiem, tad puskilometra kāpums kalnos un tad jau salīdzinoši viegls gājiens pa ainavisko kalnu tundru, kur vairs neaug neviens koks vai kociņš, vien sūnas un zemi, zemi krūmiņi. Nē, tomēr tas nav viss- te aug brūklenes, zilenes un mellenes neiedomājamās plantācijās. Turklāt, zemākajās vietās vēl var atrast arī lācenēm pilnus noaugušus ciņus. Visas ogas vienlaicīgi! Brīžiem visai raito iešanu iepauzē nonākšana kādā no šīm ogu pārpilnajām vietām. It kā jau ir pierasts, ka vari laiku pa laikam pieliekties un iemest mutē kādu melleni, zileni vai brūkleni, bet nonākot vietā, kur tās ir gandrīz kā paklājs, garām paiet nav iespējams. Turklāt tās mēdz miksēties- ir vietas, kur kopā aug gan brūklenes un zilenes, mellenes un lācenes. Apsēdies uz cinīša un ar labo roku iešķin brūklenes, bet ar kreiso zilenes vai mellenes. Pirmajā kalnu dienā tā saēdāmies, ka sākām jau jokot par kuņģu iespējamo reakciju uz šo vitamīnu mega kūri.

Šķiet, ka kalnos ir tieši tās rudens krāsas, kuras cerēju ieraudzīt un tas neizmērojamais plašums, kas paveras, ir tik mānīgs savos attālumos. Mūsu mērķa ezeri no sākuma izskatās pēc nelielām peļķēm, ko varam sasniegt pārdesmit minušu gājienā, bet sapratne par attālumiem pēc tām pašām pārdesmit minūtēm arī atnāk. Saproti, ka aiz pirmā paugura, kas šķita ir jāpārvar un jau būsi pie ezera, ir ieleja un aiz tās ir nākošais paugurs, tad atkal ieleja ar citiem maziem ezeriņiem, kurus pat neesi redzējis, un tad vēl viens paugurs aiz kura jau vairs ezerus pat neredzi. Var būt ka šis šķietamais māns padara arī iešanu vieglāku, bet te nav arī tās veģetācijas kas zemāk un kājas nekur neķeras, izņemot zemākas vietas, kur aug ziemeļu kārkli un reti kadiķi.

Šie kalnu ezeri vienmēr ir pilnīgs nezināmais ar vājprātīgi daudziem x-iem, y-iem un z-tām. Pamatprincipi jau ir zināmi un skaidri, bet kad tā arktiskā vazaņķe sadomās ēst- pilnīgi neprognozējami. Tā arī šoreiz- pārliecība, ka tajos mīt arktiskās pālijas ir tik liela kā mamuts, bet ticība, ka kādu no tām noķersim ir salīdzināma ar nelielu tundras peli. Tomēr Bībelē ir minēts, ka pietiek ar ticību, kas līdzinās sinepju sēklai, un tāda mums noteikti ir!

Šie kalnu ezeri mēdz būt dažādi- gan pēc formas, gan reljefa, gan dziļuma, bet visi tie ir ar dzidru, kristāltīru un aukstu ūdeni. Ezers, kur sākam ir izstieptas desas formas un samērā vienmuļš- ar dažiem līcīšiem un vienu saliņu. Kā jau ierasts, dziļums sākas gandrīz pie paša krasta, ar nelielu akmeņainu kantīti un strauji aiziet dziļumā. Pēc metiena, vietām, puiši aizskaitīja pat līdz četrdesmit, līdz Mepps Long ar smago (21gr) serdeni sasniedza dibenu. Tomēr perspektīvās vietas nav šie dziļumi, bet dažādi akmeņaini sēkļi, sēres un mēles, kas no krasta iestiepjas dziļāk ezerā. Bieži arī ezera vidū mēdz būt šādi akmeņu krāvumi vai pumpas. Šīs arī ir tās vietas, kur būtu jāmeklē arktiskās pālijas.

Nepaiet nemaz tik ilgs brīdis un pirmajā līcītī, kas ir interesants ar to, ka no pretējās puses stiepjas visai gara sēre un tā izejā vēl ir saliņa, izdzirdu Ulda gaviļu saucienu. Redzu ka kāts šim ripā, spoles bremze kauc un tā zivs nemaz negrib padoties. Jau skrienot pie drauga vēl paspēju pajautāt- vai pālija?! Saņemu atbildi, ka droši vien, jo kaujas izmisīgi. Vēl paspēju atbildēt, ka Uldis būs pilnīgs mūlāps, ja pamanīsies un ļaus tai norauties. Tomēr viņš visu izdara kā pēc grāmatas un nu jau varu apsveikt draugu ar viņa mūža lielāko pāliju. Tiešām skaista zivs! Apaļa, kārtīgi barojusies. Uzreiz arī ievēroju, ka krāsa šai krietni blāvāka kā citos ezeros ķertajām sugas māsām, bet ķermenis ir krietni ducīgāks. Pāris foto un sagatavojam zivi līdzi nešanai. Šodien mums vajag divas zivis vakariņām un šī būs pašā laikā. Pēc neliela brīža arī Aigars tiek pie savas zivs, bet Uldis latiņu ir pamatīgi pacēlis un nemaz nebūs tik viegli tai tikt pāri. Nu ko, pārtikas programma šai dienai mums ir izpildīta- vakariņās būs ceptas pālijas, un varam nodoties turpmākiem copes priekiem. Vairāk šis ezers mums neko nedod, jo pārejam uz nākošo, kas ir saistīts ar nelielu upīti. Šis ezers ir krietni savādāks- lielāks pēc platības un ar ļoti robotiem krastiem. Līči, saliņas, pussalas, šauri savienojumi. Reljefs ir ļoti interesants. Krastā atrodam arī laivu, pat divas laivas, tik viena no tām izskatās, ka ūdeni redzējusi pēdējo reizi pirms kādiem gadiem divdesmit. Ar otru pat vārētu iepeldēt ezerā, tikai apziņa, ka jāizsmeļ puslaiva ar ūdeni un ir pamatīgs vējš, šo ieceri momentāni izslēdz.

Turpinām tāpat no krasta iet gar ezeru un meklēt perspektīvas vietas ar gultnes dziļuma maiņām. Tā vienā no vietām, notikumi seko aiz notikuma. Tad Uldim zivs, tad Aigaram, tad atkal copes un norāvieni. Viss notiek, tikai man nav joprojām ne copes! Iezogas kaut kāds “skābums”, ko cenšos pārmākt ar brūkleņu rūgtumu un kārtējo mānekļu revīziju. Tomēr pašās beigās arī man vienu pāliju izdodas noķert. Nav nekāda lielā, bet esmu pierakstījies. Kopā noķertas septiņas vai astoņas zivis un laiks doties atpakaļ uz nometni.

Vakara ugunskurs, piedzīvojumu pārspriešana un uz restes ceptas zivs receptes pilnveidošana līdz pašai pilnībai.

Laiks jau ir palicis krietni vēsāks un apspriežam arī iespēju atvest uz mājām un iepriecināt palicējus ar kādu arktisko pāliju. Tam mums ir vēl vesela diena.

Nākamajā dienā jau pa iestaigāto taku atkal dodamies augšā kalnos un pēc sešām stundām, nesajūtot nevienu copi, nevienu pieskārienu, nākam jau atpakaļ. Vīlušies? Varbūt… vīlušies paši savās cerībās, bet ne pavadītajā laikā un emocijās, ko atkal esam ieguvuši.

Pirms dienām trijām pamanījām, ka pie pašas telts ir izlīdušas četras mazas apšu beciņas. Tad vēl kādas piecas atradām netālu no ugunskura vietas. Uldis pat iesprauda zariņu, lai nesabradājam. Un vēl viena audzīte izrādījās ir pie Aigara telts. Jau iepriekšējās dienās spriedām, ka nebūtu slikti uztaisīt sēņu mērci, bet laikam muguras smadzenēm jūtot, ļāvām tām vēl paaugties. Tad nu šodien bija īstā diena savu ieceri realizēt. Dažu minūšu laikā trīs litru katliņš bija pilns. Uldis ātri tās iztīrīja, es sagriezu pāri palikušos sīpolus un tur pat, katliņā, likām tās uz prīmusa cepties. Protams, saldais krējums tam visam piedotu fantastisku garšu, bet arī bez tā sanāca izcils sēņu sacepums, kas tika noēsts vienā mirklī.

Noslēgums

Visam reiz pienāk noslēgums, un arī mūsu braucienam. Lai gan tas vēl nav īsti noslēgums- vēl ir jāiziet ārā. Vēl ceļš pie zviedru draugiem, kur pasūtīta mājiņa, lai varam kārtīgi ieiet dušā un atpūsties pirms 1500km garā ceļa uz mājām.

Sajūtas, kad jauc nost teltis ir vienmēr duālas. No vienas puses gribās uz mājām, pie mīļajiem, bet no otras tik žēl, ka nevari vēl palikt.

Treniņš nedēļas garumā ir nācis visiem par labu un “izsprāgstam” no tundras kā šampanieša korķi. Tikai ar vienu apstāšanās vietu pie ūdenskritumiem un kopā trīs ar pusi stundu laikā! Tas ir absolūts rekords kādā ir noiets šis ceļa gabals. Turklāt, ņemot vērā, ka visi esam iedzīvojušies kādās kāju traumās. Uldis ar savu mega tulznu uz papēža. Aigars pamanījās uzberzt pamatīgu jēlumu uz liela ar brienamo, staigājot gar upi. Man priekšpēdējā dienā pārplīsa āda pie pēdas spilventiņa, izveidojot tādu dziļu rētu. Pirms iešanas ārā sadakterējāmies, bet jau esot mājiņā, pēc dušas, klibojām katrs savā taktsmērā un diapazonā un smējāmies par sevi, ka līdzināmies kādas ķirurģijas nodaļas pacientiem.

Tagad, skatoties uz dzeltēt sākušajiem Latvijas bērziem, zinu, ka tas nav de-javu. Tas jau ir piedzīvots.

Āķus siekstā, un tiekamies pie ūdeņiem!