Par asti.

Trīs dienas līdz ceļojumam. Karstums nepanesams, bet optimistisku noti piedod laika prognozes izvēlētajam galamērķim. Braucot uz mājām, vēl domāju par lietām, ko nepieciešams iegādāties un izdarīt. Ierastajā solī nopērku cigaretes Narvesenā un dodos uz veikalu vakariņu iegādei. Esmu ticis līdz pusceļam un saprotu, ka kaut kas man trūkst. Rokas steidzīgi pārskrien pār kabatām. Telefons! Nav! Varbūt mugursomā ieliku? Tur arī nav! Ceļos iemetas viegls ļenganums, sirds uzmet pāris kūleņus. Caur telefonu man iet viss internets un mājas laptops paliek tikai par dekorāciju, turklāt C19 testa saņemšanas kods man arī vairs nav pieejams! Āāāā! Geparda cienīgā ātrumā jožu uz kiosku. Vai neesat redzējuši telefonu? Nē! Citu variantu nav- tramvajs ar ko atbraucu. Tas stāv vēl galapunktā un ignorējot sarkanās gaismas uz gājēju pārejas, gluži kā filmās, lavierējot caur Brīvības gatves auto plūsmu, ieskrienu vēl atvērtajās tramvaja durvīs. Kāda sieviete klauvē pie vadītāja kabīnes un viņai rokā, izskatās, ir mans telefons. Vai atradāt telefonu? Paldies! Tas ir mans…

Adrenalīns vēl joprojām pieplūst un šķērssvītrotais muskulis sitas kā negudrs. Nu nemēdzu kaut ko zaudēt! Tāds satraukuma signāls, kura iespaidā zvanu uz busu īres kantori, lai pārliecinātos, ka ar rezervāciju viss kārtībā. Jā, viss ir labi- buss gaida sarunātajā laikā. Fū! Miers!

Diena līdz braucienam. Esmu sagādājis gan sev, gan diviem kolēģiem rezerves spiningus, kas patiesībā varētu kļūt par galveno ikdienas inventāru. Ziemeļu upēs kātiem ir sava specifika, kas nebūt nav populāra veikalos iegādājamajiem spiningiem. Proti, salīdzinoši mazs tests- 2/3-12/15gr un 2.7m garums. Turklāt arī blankai ir jābūt ar attiecīgo akciju. Īsāk sakot- gana specifiski kāti.

Lūk, esmu pārsēdies no viena tramvaja otrā, esmu braucis jau minūtes divdesmit un… BA-BĀC!!! Kur ir kāti???!!! Palika iepriekšējā tramvajā! Atkal uz pieres izsitas sviedri, sirds sāk joņot, gar acīm nogriežas raibs! Nu kā?! Zvani dispečeriem, lūguma sauciens caur FB… ir palicis šis vakars un nākamās dienas rīts, lai notiktu brīnums. Brīnums nenotiek…

Izbraukšanas dienas rīts. Prāmis vakarā. Jāaizbrauc pēc busa, jāsapērk koplietošanas paika. Uldis jau iepriekšējā vakarā ir mērojis ceļu no Liepājas un piepalīdz šajā praktiskajā procesā. Tuvējo veikalu auzu pārslu krājumus esam izpirkuši, nedaudz būs jāpapildina Salacgrīvā, bet tā pat kāds pitstops ir vajadzīgs. Laiks šķietami ir sarēķināts atliektiem galiem, puiši sāk rasties un buss pakāpeniski piepildās ar mantām. Atkaltikšanās un jaunas iepazīšanās. Esam vilnī! Nu ko?! Aiziet!

Šķiet, ka visas ķibeles aiz muguras un ceļojums pēc sajūtām, pēc ikdienas restarta ir sācies…

Tā vēl nebija aste…

Manis ierosināta, bet neplānota apstāšanās vienā no trases benzīntankiem, kur sešu cilvēku ietilpība, un galīgi neesam vienīgie apmeklētāji, un kādam vajag desu, un strādā viena kase, un laiku pavadām krietni ilgāku, kā šķita. Tomēr stresa vēl nav, jo laika pietiekoši.

Salacgrīva. Veikala apmeklējums un trūkstošās pārtikas papildinājums. Tomēr jau atkal patērējām laiku nedaudz vairāk kā vajadzētu. Ceļa remonts, ko nepaskatījos un vienkārši  neieplānoju. Pēdējie 100km jau ir ar nelielu ātruma pārsniegšanu, jo kavējam, bet vēl ierakstāmies 30-40min līdz prāmja atiešanai. Tiešām esmu braucis daudz un ar dažādiem prāmjiem un ar šādu laika limitu vienmēr ir pieticis.

Ienesamies ostā. Ir 34min līdz prāmja atiešanai. Pirmā šlagbauma virinātājs izvalba acis un paziņo, ka prāmis jau atgājis, bet brauciet, varbūt tomēr paspēsiet. Nu nepaspējām! Prāmis jau ir aizvēries. Pēdējās štropes novāktas un ostas puikas saka, ka tas mēdz atiet arī pa stundu agrāk… Ta-dā!!!

Es tagad necentīšos aprakstīt tās emocijas, vārdu plūdumu un apmaiņu, kas notika, jo nākamais prāmis pat nav nākamajā rītā, bet vakarā. Kāds taisās braukt atpakaļ, kāds vispār “kancelēt” braucienu, tomēr pēc pirmā šoka vienojamies, ka paliekam pa nakti jūras malā un nākamo dienu pavadām vietējo apskates objektu apmeklēšanā. Savukārt es pie sevis nosolījos neorganizēt vairs nevienu braucienu.

Nervozi zvani, nervozi e-pasti, lai pārliktu mūsu mājiņas un helikoptera izlidošanu.

Tomēr kopīgas pusdienas glaunākajā tavernā kaut kā nogludina negatīvās emocijas. Kaut gan arī tās ir emocijas.

Galvenais, ka esam visi kopā!

Pāri lejām uz kalniem.

Iespējams šie bija ātrākie, pēc sajūtām 1000 km. Lai gan uz pusotru stundu iesprūdām nelielā zviedru miesta picērijā, kur acīmredzami nebija gatavi operatīvi pabarot astoņus izsalkušus letiņus. Toties, gaidot savu pārtikas porciju, paguvām izstaigāt gan pārtikas veikalu, gan valsts apsaimniekošanā esošo “Sistēmbodi”, lai papildinātu normāla alus krājumus pienācīgai galamērķa atzīmēšanai. Kilometrs aiz kilometra un sarūk ceļmalas koki. Vēl nedaudz un jau redzamas vienmēr sniegotās kalnu virsotnes. Viss, esam klāt! Draudzīga sasveicināšanās ar helikopteru un mājiņu saimniecības īpašnieci. Neesam redzējušies divus gadus. Mums ierāda guļvietas, vienojamies par rītdienas izlidošanas laiku. Patiesībā nogurums ir tāds, ka uz svinēšanu prāts nenesās- pāris aliņi un gultās. Nu gan zebras aste ir pārkāpta un nākošā nedēļa būs pašu un laika apstākļu ziņā. Protams painteresējos par ūdens apstākļiem, jo kādu laiku jau vērojot laika prognozes, bija skaidrs, ka copēt dabūsim pa ļoti zemu ūdens līmeni. Pāris dienas atpakaļ esot pamatīgi gāzis. Šī ir laba vēsts, jo zivtiņa būs izkustināta. Vienīgi pagaidām nejūt nekādas temperatūras svārstības, kas būtu pienācīgas šim reģionam. Labi, nav Latvijas sutoņas, bet arī te vēl pagājušo nedēļu bija dienas, kad temperatūras stabiņš sasniedza 30 Celsija atzīmes. Šovakar esam šortos un T-kreklos. Ir stabili pāri par divdesmit un tik patīkami elpojas. Kāds paliek augšā vēl nedaudz ilgāk, bet mana nervu stīga nu ir atlaista un tiklīdz kā noliekos horizontāli, tā aizpeldu dziļā miega vilnī…

Kalnos

Modinātāji uzlikti, bet šķiet, ka pamodos bez tiem. Rīta kafija un brokastis, un jāsāk ģērbties, šķirot līdzi ņemamās lietas un atstājamās. Laiks paskrien zibenīgi un jau tieku aicināts nokārtot visas lidojuma formalitātes. Divas helikoptera lidojuma vietas ir visas pilnas un mums jāiekļaujas 450kg uz vienu lidojumu.

Neliels brauciens līdz helikoptera nosēšanās vietai un ir jāsadalās pēc rumpīguma divās vienādās komandās. Tad jānosveras pašiem un mantas. Liels ir mans izbrīns, ka esam pamanījušies sadalīties vien ar 3kg atšķirību- respektīvi jāpārliek viena telts no vieniem mantu ratiem uz otriem. Mans lidojumu skaits jau sen ir nobrucis, bet tik nopietnu un garu instruktāžu pirms lidojuma piedzīvoju pirmo reizi. Mēs esam iekļāvušies visos svaros un varam lidot!

Pirmajā piegājienā lidoju pats, jo jāparāda pilotam nosēšanās vieta. Viss tik pazīstams, bet tajā pat laikā jauns un no augšas viss izskatās citādāk. Lidojums nav ne īss, ne garš, bet paspējam ar pilotu patērgāt par laika apstākļiem un vēl dažādiem niekiem. Pārvarot vienu no kalnu korēm, tuvojamies, nu jau gadus izmantotajai, nometnei. Nometne ir pļaviņa, kurai apkārt aug ziemeļu pundurbērzi, tamdēļ nolaišanās ir pārsimts metrus tālāk. Esam klāt! Cilvēku tehnoloģiju radītā “kamene” uzņem apgriezienus, kepkas nākas pieturēt, lai nenopūš no galvas un tā aizlido pakaļ otrai mūsu komandas daļai. Savukārt kamēr atlidos pārējie, mums ir laiks aiznest mantas uz nometnes vietu un pat sākt iekārtoties.

Pļaviņa pilna ar ziediem, kurus gan nedēļas laikā nobradāsim. Atrodu zālē ieaugušo dēļu galdiņu, kas joprojām ir savu funkciju spējīgs. Telšu vietas ir skaidras un līdz otras brigādes atlidošanai mūsējā jau ir uzcelta. Te glabāsies arī visa kopīgā pārtika un priekšnams parasti tiek izmantots kā ūdens vārīšanas vieta. Pirmajā emociju uzplūdā pat nepamanu, ka ir gandrīz bezvējš un uz mūsu rosīšanos ir sacelti kājās visi vietējie mošķi- odi, knišļi, reti reaktīvas mušiņas un pat dunduri! Ja odi ir pierasta lieta un sīkā moška kaitina tikai ar rāpošanu, tad nedaudz lielāki insekti sakož tā, ka paliek sarkani niezoši pleķi. Tiek likta lietā “Vilmas tantes zapte” un tā palīdz. Tāpat visādi pūšamie un smērējamie. Otrajā lidojumā Aigaram, redzot, ka viņš ir vienā T-kreklā, pilots pat piedāvāja ieziesties ar “Vilmas zapti”. Acīmredzot zināja, kur nokļūsim.

Tomēr mātes vārdiem plūstot, nometne ir iekārtota. Paēdam pirmās tundras pusdienas un esam gatavi iekarojumiem.

Netālu no nometnes ir tiltiņš, kas ļauj ērti mainīt upes krastus. Pie šāda ūdens līmeņa to var izdarīt arī citās vietās, īpaši, ja ir brienamais, tomēr ir labi, ja tuvumā ir šāda iespēja pie jebkura ūdens līmeņa. Sadalāmies komandās, lai viens otram netraucētu un pa abiem krastiem dodamies mūsu pirmajā izlūkcopē.

Pirmā pārbaude apstiprina Eldorado neesamību un to, ka jābūt pareizajā laikā, pareizajā vietā. Upes pūli ir diezgan jaudīgi un to, ko vari izdarīt no viena krasta, ir neiespējami izpildīt no otra. Nevarētu teikt, ka zivis nav tipiskās vietās, bet tomēr ir daudz kas savādāk. Tā mūsu krasts izrādās pilnīgi kluss un vietas, kas ir strādājušas iepriekšējos gadus, tagad ir mierīgākas par mierīgām. Tajā pat laikā redzu, ka Uldis no otra krasta pieparko jau otro foreli.

Katrā ziņā pirmais ugunskurs netiek kurināts velti, jo ir mums gan ko uzcept, gan rīta foreļmaizītēm sataisīt. Uldis vispār staro, jo jau ir trīs 50+ foreles, turklāt dažas pamatīgas vēl aizgājušas. Lūk tas nozīmē- būt pareizā laikā, pareizā vietā un ar sapratni ko dari… Arī citi vīri ir ar lomu.

Vakara zivju pagatavošana izvēršas par īstu mocību tiem, kas filē. Šķiet visa tundras mošku odriāde ir mūsu nometnē. Zivju darbos aizņemto kolēģi vēdina ar bērzu slotiņām, tādā veidā vismaz daļu odu aizdzenot.

Protams ir laiks analīzei, un skaidrs ir tas, ka šajā karstumā zivis vairāk turas straumē, un ierastie mierīgie dziļumi ir klusi.

Pirmais vakars vienmēr ir īpašs! Pirmās emocijas, pirmās foreles, ugunskurs, sarunas, vakariņas ar ziemeļu šķaidījumu vai kādu citu līdzi paņemtu štrengāku dziru… un tas ir tikai sākums restartam.

Meklējumos

Diena jau atkal solās būt karsta un saules iespaidā arī odi šķiet apdulluši, un īpaši neuzmācas. Pēc pirmās pārbaudes ir skaidrs, ka laime ir jāmeklē upē. Sadalāmies pa kompānijām un uz priekšu. Uldis un daži citi kolēģi aizjoņo uz vakardienas varoņvietām, bet mēs ar Ivaru tomēr vēl apstrādāsim citos gados devīgās vietas. Foreles ir un atsaucas, bet tomēr tas nav gluži tas izmērs pēc kā esam uz šejieni braukuši. Panākam kolēģus un Uldis atkal no vietas ar kodēto nosaukumu “Lielie akmeņi” ir ticis pie divām 50+ skaistulēm. Turklāt tieši no tā paša punkta, kur vakar. Ir vēl bijuši notikumi, gan izvilktas, gan aizgājušas lielas foreles. Interesanti ir tas, ka neskatoties uz pamatīgo akvatoriju, kur zivis var uzturēties un ir uzturējušās iepriekš, šobrīd tās ir sakoncentrējušās lokālos punktos un no vienas vietas ar dienu intervālu var tikt pie pamatīga loma. Gluži kā aiziet uz ledusskapi. Tā arī Ivars ar dažādu dienu intervālu no vienas konkrētas vietas tiek pie, ja nemaldos, četrām skaistām forelēm. Turklāt vieta ne ar ko īpaši neizceļas no vietām 15m uz abām pusēm, ja  nu vienīgi ar to ka, trešdaļmetiena attālumā, tuvāk krastam, ir pāris plakani akmeņi gultnē. Lūk tā top kodētie nosaukumi. “Ivara akmeņi”. Gadu gaitā tādu ir radies pietiekami: “Līņu līcis”, “Pirmā pūla truba”, “Tālā truba”, “Stūrītis”, jau pieminētie “Lielie akmeņi”… un vēl.

Dodamies vēl uz priekšu, uz tā saucamo “Tālo pūlu”. Te upē ir sašaurinājums ar saliņu pa vidu un pretējā krastā ir nometne zviedru mušotājiem, kuri tepat netālu darbojas. Nometnes vieta ir ainaviskā uzkalniņā pašā upes malā un saistībā par nometņu vietām mums arī izvēršas diskusija. Par to varbūt vēlāk.

Lai netraucētu zviedriem, virzāmies viņiem garām un jau pienācīgā attālumā sākam darboties. Var redzēt, ka foreles cilājas un parasti šādos brīžos ar spiningu tās ir ļoti grūti piemānīt, tomēr ir izņēmumi. Metiens, pāris voblera uzrāvieni un ba-bāc- ir galā. Domāju, ka nav jāapraksta tās sajūtas, kad kāts ir ripā, spoles bremze sīc un sajūti jaudīgus pumpjus tur tālumā. Tā nu pavadām atlikušo dienas daļu “Tālajā pūlā” un tiekam pie neaizmirstamiem kautiņiem, skaistām forelēm un pilnu krūti emociju. Laiks ir tiešām karsts un izmantojot kādu necopes brīdi, abi ar Uldi metamies pa pliko un ienirstam foreļu valstībā. Te ir strauja dziļa krants, kur domāju ir visi 3m, ja ne vairāk. Dikti daudz peldes priekus neizdodas izbaudīt, jo ūdens tomēr upē ir visai auksts. Ienirstot elpa aizraujas un vīrišķie atribūti par to nemaz nav sajūsmā. Tomēr kāds mirklis pavadīts aukstajā ūdenī, atgriež mundrumu, lai atgrieztos atpakaļ nometnē.

Ezeros ūdens ir krietni siltāks un Oskars pavada krietnu laiku plunčājoties, un imitējot milzu foreli vai pāliju, bet tas bija tikai pirmajās dienās, jo vēlāk viss mainījās. Par vēlāk būs vēlāk, bet ja runājam par ūdeni, tad tas te ir dzerams no upes, no ezeriem, no katra strauta. Artūrs izteicās, ka nevar pierast pie, kā viņš pats nodēvēja- “grāvju dzeršanas”, turklāt nekad neesot dzēris ūdeni peldoties.

Atpakaļceļš uz nometni ir nogurdinošs un spēkus izsmeļošs, un tur savos apskāvienos tevi jau gaida odi. Te ,manuprāt, būtu vērts pieminēt diskusiju par nometnes vietas izvēli. Mūsējā ir tādā kā ielejā, kuru apskauj visai lieli bērzi, cik nu vispār tie var būt lieli. Upe ir kādu simts metru attālumā, bet ūdens apgāde mums ir no neliela ledusauksta avotiņa. Bezvējā un saulē te ir pekle, un odi jūtas savu valdījumu augstumos. Šādos laika apstākļos, ja salīdzina ar jau pieminēto zviedru nometni, tad zviedru nometnei ir visi plusi. Atklāta vieta, tomēr kaut kāds vējš, kas samazina odu klātbūtni, turpat upes krastā, turklāt arī copes vietas pavisam netālu. Ja ir brienamais, tad pie šāda līmeņa arī upi ir vietām iespējams forsēt. Tomēr šķietamos plusus un mīnusus parādīja nākošās dienas, kad ieslēdzās pamatīgs ziemelis. Mēs baudījām aizvēju, lai gan vējš bija pietiekams, lai odus vispār nejustu. Tajā pašā laikā  zviedru lielākā telts tika aizpūsta pa gaisu, neskatoties uz visiem centieniem to noturēt, mazākās tika placinātas pie zemes. Pa dienu copējot jau esi izpūsts, atgriežoties nometnē to visu izbaudi dubultā, ar cerību, ka telti nav jāmeklē tuvākajos krūmos. Turklāt temperatūra te mainās ļoti ātri. Mīnusi šajā laikā gan vēl nav piedzīvoti, bet +5 grādos pie pamatīga vēja, ilgi to neizturēsi. Tā kā šķietamie plusi vienā brīdī var pārvērsties kapitālos mīnusos. Kaut kas jau vairāk kā desmit gadu laikā ir saprasts J

Mums kārtējais vakara ugunskurs un sarunas, sarunas, un foreļu kulinārā baudīšana…

Vēja dienas

Nu jau pa divām dienām visi +/- apkārtnes ģeogrāfiju ir sapratuši, turklāt daudzi šeit nav pirmo reizi, tamdēļ izklīstam nelielās grupiņās. Kurš gar upi, kurš pa daudzajiem ezeriem un ezeriņiem. Mums ar Uldi šodienas gājiens ir ar lozungu- arktiskā pālija. Šī neprognozējamā zivs ir katra sapnis, bet ja vēl trāpās pienācīgā izmērā, tad laime ir pilnībā. Mūsu jaunākie grupas dalībnieki, Emīls un Oskars, nolēmuši uzkāpt tuvākajā “Fudzijamā”, kas katru rītu piesaista skatu. To puiši arī izdara, veicot vairāk kā 30km dienā un sasniedzot sniegu, kas šogad ir tikai augstākajās vietās.

Mūsu plāns ir vēl neapgūts ezers kalnos, kur vēl neesmu bijis, tomēr ir informācija par labu pāliju populāciju. Aptuveni septiņi kilometru gājiens ar cēlumu kalnos. Pēc kartes apskatos visas norādes, viss it kā skaidrs un elementāri. Sākums gar sniega moču taku, tad starp diviem augstākiem kalniem ir jādodas ziemeļu virzienā. Viss ir labi, kamēr ir sniega moču takas atzīmes, karti līdzi nepaņēmu, jo ne jau pirmo gadu te blandos, bet tagad ir reāla nesaprašana- kuras tad ir tās divas virsotnes caur kurām jāiet. Redzes atmiņa man ir laba un atceros, ka no mūsu mērķa ezera iztek upīte, kas savienojas ar ezeru, kuru šobrīd redzam lejā. Upīti no attāluma atrodam, virzāmies gar to un tagad būtu jāceļas augšā kalnos. Cēluma sākumā izskatās, ka upīte sadalās divās plūsmās ar virzienu 45 grādos. Stāvi, centies atcerēties karti un domā- kurā virzienā doties. Viss izdodas un varētu teikt, ka pa ļoti īsu, un precīzu ceļu esam nonākuši pie ezera. Bet mī un žē, pūš tāds vējš, ka copēt no krasta, kuram esam piegājuši ir nereāli. Turklāt vējš pūš gandrīz gareniski pa ezeru un veģetācija te ir minimāla- vienas vienīgas sūnas un līdz potītēm zemi krūmiņi. Tomēr izskatās, ka pretējais krasts ir nedaudz vairāk pasargāts, tamdēļ dodamies apkārt ezeram. Jā, te vismaz nav sejā, bet labajā rokā, kas pie attiecīgā leņķa pat palīdz izpildīt gana tālus metienus. Uldim pirmais metiens un pālija ir galā. Kaut kāda fantastika! Labi, nav liela, bet ir! Pēc mirkļa arī man, bet izmērs tas pats. Un tā tas turpinās katrā otrajā metienā. Skaits jau sen ir nojucis, bet kur ir lielās?!  Esam nogājuši visu nosacītā aizvēja krastu un nevienas lielākas zivs par 30cm- kaut kāda mistika! Vējš tik pieņemas spēkā, brīžiem uznāk horizontāls lietus, kas izmērcē desmit minūtēs, bet pēc tām pašām desmit minūtēm esi atkal sauss. Pie lielākas brāzmas pat ir jāpiedomā pie stājas, jo var arī ezerā iepūst. Ezers veļ viļņus ar baltām putu galotnēm. Vēl nedaudz izturam, starp lāpstiņām jau metas stīvums no mētāšanas un neteiktu, ka būtu dikti silti. Viss! Nolemjam šai eksekūcijai darīt galu un dodies atpakaļ uz nometni. Paliek neatbildēts jautājums- kur lielās? Atvilkušies esam nenormāli, bet jau sāka apnikt tās zivtiņas glisē raut ārā un kabināt atpakaļ.

Vīri sāk pamazām atgriezties nometnē. Mūsu pienesums vakariņošanai  ir absolūta nulle, toties Kārlis ir ticis pie divām ļoti cienījamām pālijām, turklāt visai cimperlīgā ezerā, kas reti “atveras”. Tajā ir mans pālijas rekords, bet visas pārējās reizes tas mani ir atstājis ar garu degunu.

Paēdīsim vēlās pusdienas un uz vakara copi noskriesim uz vēl vienu ezeru, kur bez zivs nav palicis neviens un ļoti liela iespēja noķert arī pālijas.

Šī ir tikai trešā diena un priekšā mums vēl četras, un šķiet, ka esmu jau pietiekoši vāvuļojis, tamdēļ palūdzu puišiem kaut ko nedaudz uzrakstīt par piedzīvoto.

Uldis : Laikam man korekcijas izjūtās ieviesa fakts, ka šajā vietā jau biju pirms diviem gadiem.

Tāds pilnīgs iekšējs miers, pat pārliecība,  ka viss būs labi un tiešām bija ļoti labi. Ja citās, iepriekšējās reizēs, dīdīja nemiers un neziņa, kur zivi meklēt, un uz ko ķert, tad šoreiz tas viss bija daudz vienkāršāk – tomēr pieredzei ir ļoti liela nozīme. Īsti nezinu kurš no variantiem ir labāks, bet kad kāts saliecas ripā un sākās cīņa ar ziemeļu lāsumaino skaistuli, tad vairs nav laika tanī iedziļināties. Zivju ziņā, tieši lielo foreļu, šis laikam bija mans labākais brauciens un par spīti ziemeļzviedrijai tik neraksturīgajam karstumam, kas mūs piemeklēja copes pirmajās dienās, un radīja bažas par zivju aktivitāti, foreles visaktīvākās bija jau no pirmās copes minūtes – vienkārši fantastiski. Vairs nebija nozīmes karstumam, grūtai iešanai, odiem un citiem mošķiem, kas cenšas tevi dzīvu apēst – esi tikai tu un upe, lielas zivis un adrenalīns. Pēc tam nāk vakars labā vīru kompānijā pie ugunskura, nogurums ar piepildījuma sajūtu, kā pēc labi padarīta darba.

Mazliet ziemeļu šķaidījuma un dziļš miegs, lai atkal nākamajā rītā viss turpinātos.

Protams asas izjūtas izraisīja laika maiņa – lielo karstumu nomainīja ass ziemeļu vējš un aukstums ar lietu, bet arī tas nevarēja neko sabojāt.

Un pats galvenais – nekāda Covida, pilnīga brīvība, nekādas negatīvas informācijas plūsmas, pilnīgs absolūts miers, jo pat savu spoguļattēlu tu neesi redzējis veselu nedēļu. Tu esi aizmirsis kāds tas izskatās un tas tevi nemaz neuztrauc – jo jāķer zivis un ziemeļu dabas skati. Tas nevar apnikt.

Negribas mājās, bet gribas redzēt mīļotos, bet gribas vēl uzkavēties, vēl nedaudz. Gan jau citreiz. Uz atkal redzēšanos!

 

Kārlis:  Saņemot šādu piedāvājumu, biju patiesi priecīgs. Jau sen gribēju izmēģināt šādu atpūtas veidu. Priecājos par veiksmīgo copi un jauniepazītajiem makšķerniekiem. Pie iespējas labprāt atkal piedalītos šādā braucienā.

 

Emīls: Brauciens no Latvijas uz Zviedrijas plašo valsti jau ir piedzīvojums pats no sevis, bet mani nekas nevarēja sagatavot tam, ko redzēju nonākot savā galamērķī pie upes.

Gara akmeņaina upe, kas vijās ap augstiem kalniem un stāvām lejām, kuru starpās ir dzidri ezeri. Tajos ik pa laikam var dzirdēt kā zivis plunkšķinās, visapkārt jau ir uzplaukušas lapas, visa dabas ainava ir kā ieskauta maigā zaļā segā.

Visi šie nepārprotami daiļie elementi rada mežonīgu un elpu aizraujošu noskaņu, ko man bija bauda piedzīvot ar plašu un daudzveidīgu kompāniju, makšķerējot, ēdot zivis, kāpjot kalnos un runājot par dzīvi. Nekad neaizmirsīšu šo unikālu un atšķirīgo braucienu.

 

Artūrs: Ceļojumā ieguvu visu nepieciešamo informāciju un pieredzi par un ap pāliju copi, kas jau sen bija mani interesējošā zivju suga. Makšķerēšanas procesā visvairāk mulsināja apziņa par ūdens dzeršanu no visām dabā atrodamajām ūdens tilpnēm-strautiem, ezeriem un upēm. Šī bija vienīgā reize dzīvē ,kad peldoties paralēli dzēru peldvietas ūdeni. Kā jau Skandināvijā, varēja ļoti labi izjust dabas untumus- copes un necopes stundas. Kā iegrieza spēcīgāks
ziemeļu vējš tā zivtiņa palika neaktīvāka, bet protams zivis meklējot un atrodot (skaidri zinot, kur tās atrodas ,varēja tās arī piemānīt). Kopumā karaliska copes vieta ar skaistiem un gleznainiem dabas skatiem.

 

Ivars: Ziemeļu aicinājums. Tā ir dīvaina sajūta, kas liek vismaz reizi gadā krāmēt somas un ar makšķerēm doties ziemeļu virzienā. Loģiska izskaidrojuma tam nav. Kad ar to „saslimst”, tam ir vienkārši jāļaujas. 

Gatavošanās braucienam man personīgi sākās pirms diviem gadiem, kad noslēdzās iepriekšējais brauciens. Pagājušogad Zviedrija mums bija slēgta. Tāpēc šogad gatavojos ar dubultu sparu. Prātā neskaitāmas reizes biju pārcilājis copes un izdzīvošanas aprīkojuma (lasi: drēbes, guļammaiss, telts u.tml.) sarakstu, un  novērsis nepilnības, un trūkumus. It kā visu braucienam biju sarūpējis, tomēr „grābeklis” prasīja savu, jo, kā jau kārtīgs latvietis, pamanījos tam uzkāpt. Laikā, kad gaisa temperatūra Latvijā un mūsu galamērķī īpaši neatšķīrās, doma par siltām drēbēm likās visai savāda un somā tika ielikts tikai pats minimums. Bet! Kalnos silts bija divas dienas, tad temperatūra nokritās līdz 15C dienā un 5C naktī, turklāt sāka pūst stiprs vējš un brīžiem uzlija kārtīgs lietus. Situāciju glāba 3-sezonu guļammaiss un laba telts. Pateicoties tam naktīs nebija jāsalst. Pa dienu gan nācās tēlot sīpolu. Brīžiem vilku mugurā visas līdzpaņemtās drēbes. Bija uz robežas. Mans ieteikums – pret ekipējumu izturēties nopietni. Kalnos, arī vasarā, laiks mainās ļoti strauji un tam ir  jābūt gatavam.

Ceļš uz zivju „Eldorado” ir tāls un nogurdinošs. Visgrūtāk bija izturēt garo pārbraucienu cauri visai Zviedrijai. Paldies copes kolēģiem, kuri uzņēmās busa stūrēšanu visa ceļa garumā. Možu garu turpceļā palīdzēja uzturēt paredzamā tikšanās ar sapņu zivi. Taču, kaut kad viss beidzās, arī ceļa grūtības un tad sākās copes svētki, uz ko tik ilgi bijām tiekušies.

Mans brauciena mērķis bija noķert lielas zivis un daudz. Zivis noķēru. Varbūt ne tik lielas un ne tik daudz, cik biju iedomājies, taču pietiekami. Inventārs nepievīla, līdzpaņemtie mānekļi uz sevi liktās cerības attaisnoja. Pusi no tiem gan varēju droši atstāt mājās. Vienīgi pārsteidza, ka klusēja tie mānekļi, kas sevi lieliski parādīja pirmajā braucienā pirms diviem gadiem. Skaidrojums tam varētu būt trīs nedēļu  laika nobīde, jo ziemeļu vasara ir īsa un toreiz bija ziemeļu pavasaris.

Kā jau minēju, kaut kad viss beidzās, arī  īstās brīvdienas nedēļas garumā. Pēc nedēļas kalnos prātā pa laikam sāka iezagties domas par mājām. Visgrūtākā bija stunda, kad mantas bija sakrāmētas un gaidījām helikopteru, kas mūs aizvedīs uz kempingu. Sāka līt lietus, pastiprinājās vējš, brāzmās līdz pat 20m/s. Tad ieraudzījām helikopteru, kurš atlidoja, taču, stiprā vēja dēļ nespēja ar pirmo piegājienu nosēsties, lai mūs paņemtu. Līdz pēdējam brīdim nebija pārliecība, ka helikopters varēs mūs ar visām mantām pacelt gaisā. Bija tāda evakuācijas sajūta. Tālāk sekoja relaksēta atpūta kempinga namiņā un tikpat garš, un ilgs mājupceļš.

Ar braucienu paliku apmierināts. Noguris, bet laimīgs un sāku gatavoties nākamajam ziemeļu piedzīvojumam…

 

Neliels kopsavilkums un noslēgums.

 

Šķiet, ka nebūtu vairs ko piebilst, puiši visu pateica. Tomēr atgriezīšos pie pēdējām vēju dienām. Pat man, nu jau gandrīz ar 15it gadu pieredzi, tas bija pamatīgs izaicinājums. Visu dienu novicināties vietās, kur skaidri zini, ka ir zivis un nesajust nevienu copi! Uz vakaru tas morāli sagrauj un apbrīnoju vīru izturību, kas vēl līdz pēdējam, ja varētu teikt, elpas vilcienam, nezaudēja cerību un mērķtiecīgi lingoja mānekļus potenciālajās foreļu uzturēšanās vietās. Un galvenais, ka tas nesa rezultātu! Un TĀ zivs iegūst tādu vērtību, ko aprakstīt nav iespējams. Lai arī vietas ir mežonīgas, tomēr ir arī citi makšķernieki, īpaši šajā laikā un jebkura laika maiņa ievieš savas korekcijas, kurām jābūt gatavam. Mēs tiešām piedzīvojām ar “cirvi nocērtošu” laika apstākļu maiņu.

Kā jau katru gadu un dažādās kompānijās, bet visi ir ar pozitīviem putniem galvā. Katrs komandas dalībnieks pienes savu artavu kopīgai labsajūtai. Kāds sagatavo malku, kāds nofilē zivis, kāds sagatavo rīta vai vakara foreļmaizītes, kāds aiziet pēc ūdens un tā varētu turpināt, bet tās ir tik ļoti svarīgas kopā būšanas sastāvdaļas.

Katrs mirklis ko esi pavadījis pirmatnībā, kaut tajā brīdī esi salijis, nosalis, zivis neķērās, odi dibenu sakoduši, pēc laika transformējas pilnīgi citās sajūtās, kas liek atgriezties reizi no reizes.

Un galvenais, ka esi iztīrījis galvaskausu no ikdienas pelavām. Katrs ir braucis ar kādu mērķi un tie ir piepildījušies.

Svaigā gaisā tīras domas!

Āķus siekstā, un tiekamies pie ūdeņiem!