Agrā rīta stundā, kad tūristu centrs vēl ciet un nakti tā arī neesam vairs piedzīvojuši, esam klāt. Nolemjam novietot auto nelielā stāvvietā- vietā, kur ceļš beidzas. Pakojam somas, pārģērbjamies, ieturam simboliskas brokastis. Kamēr puiši iepērk vietējā veikaliņā odu smēri tikmēr es sakārtoju licenču lietas un pēc neilga mirkļa esam gatavi uzsākt, apmēram 17-18km, gājienu pa Kunsgsleden pretī vairāk kā nedēļu ilgiem piedzīvojumiem. Sākums kā jau vienmēr enerģijas pārpilns, ieņemu vietu kollonas priekšgalā un regulēju pārvietošanās tempu, jo dažs labs azartā iekritis sprinģo kā jauns bullis, bet spēki ir jāsadala un jau sākumā iešanas temps ir jāpiebremzē, jo vēl priekšā ir viss ejamais maršruts ar samērā stāvu kāpumu kalnos. Samērā īsā posmā ir jāpaceļas no apmēram 460m līdz 800m virs jūras līmeņa. Tomēr pēc neilga laika viss ir nostājies savās vietās- pirmais azarts ir noplacis un nāk apjausma par to, kas vēl ir priekšā. Ko katrs no dalībniekiem domāja šājā laika posmā atliek vien minēt, bet zinu ka somu saturs prātā tika pārcilāts ar mikroķirurga precizitāti un konkrētiem lēmumiem, kas varētu attiekties uz nākošo šādu pārgājienu.

Līdz cēlumam kalnos izdodas noturēt +/- režīmu: stundu ejam, 15min. atpūšamies. Ir noiets nedaudz vairāk par pusi, somas palikušas smagākas, liekas kāds pa kluso akmeņus lādē iekšā. Esam nonākuši pie tiltiņa pār mūsu mērķa upi, bet pašā lejtecē. Priekšā vēl gandrīz puse ceļa un kāpums. Piedāvāju puišiem rīkot nometni, atpūsties un nākamajā dienā turpināt ceļu, šāds priekšlikums tiek vienbalsīgi noraidīts- ir jātiek līdz galam. Labi! Nu jau ar biežākām atpūtas pauzēm, bet turpinām ceļu. Vietā, kad liekas, ka esam jau sasnieguši augstāko punktu, taka vienalga spītīgi turas pret kalnu. Cēlums ir minimāls, bet cik tad var! Mirklī, kad tiek sadzirdēta upes šalkoņa un arī taka jau iet ielejā, ieslēdzas paātrinājums, spēki atrodas nelielam finiša spurtam.

Atrodam vietu nometnei, sariktējam teltis, esam gājuši septiņas stundas. Azartiskākā, kā arī gados jaunākā kompānijas daļa jau sariktējuši copes rīkus un pazūd aiz pundurbērzu aizsega. Vecākie un mierīgākie, ieskaitot mani, paliek nometnē malkojot tēju un arī kaut ko stiprāku. Pēc laika parādās puiši ar foreli nedaudz zem kilograma, kas momentāni tiek pārvērsta kulināriski baudāmā uzkodā. Viss kārtībā- zivis ir, gaidam rītdienu...

Pamostamies, kad saules uzkarsētajā teltī vairs nav komfortabli. Pulkstenis rāda aptuveni desmit, bet pa lielam nav nekādas atšķirības- vai pieci no rīta, vai desmit, vai viens- gaišs ir visu laiku, polārā diena kā nekā. Paēdam brokastis, riktējam makšķeres un aiziet! Šodien jāpārbauda upe. Lai to maksimāli efektīvi izdarītu ņemu spiningu un dodos nesteidzīgi gar upi uz augšu. Gatis šodien ir pieteicies man kompanjonos un pastāsta par vakardienas pieredzi. Upes straujajos posmos ir tikai zemmēra forelītes, kas arī pilnībā atbilst patiesībai. Kādus kilometrus divus uz augšu sākas pūli, te būtu jābūt kaut kam nopietnākam, bet vismaz šobrīd nekas nenotiek. Zinu, ka vēl augstāk ir jau lielāki pūli, kas līdzinās nelieliem ezeriem, tāpēc cītīgi apmētājot katru cerīgo vietu virzamies arvien augstāk. Pirmā pūla sākumā man uzsmaida veiksme un pieveicu pirmo savu šī brauciena vērā ņemamo zivi. Skaists foreļpaps ap 50cm rumpī, protams foto, zivi ņemam. Esam vienojušies, ka ņemam katrs pa vienai zivij, ar ko mums vajadzētu pietikt vakariņām un rīta maizītēm. Dodamies tālāk, priekšā pamatīgs ūdenskritums, bet virs tā kārtīgs pūls. Sākums pūlam visai sekls, bet pēc krasta līnijas noskatu vietu, kur vajadzētu būt dziļākam. Jā, tā arī ir! Krastā lieli akmeņi un dziļums aiziet momentāni. Galvenā straume iet pa vidu, bet te ir tāda kā dziļa atstraume. Nu ko, vieta liekas īstā. Kāds trešais metiens galvenās straumes virzienā, kad jūtu, ka vizulim uzguļas konkrēts smagums. Piecirtiens un seko delfīna cienīga svece vismaz 2kg foreles izpildījumā. Aš pat pēdas notirpst un nevilšus kluso idilli izjauc mans sajūsmas kliedziens. Zivs tiešām ir liela, smagi staigā bet augšā nenāk, lēnām šlepēju tuvāk, forele laikam nesaprašanas iespaidā samērā viegli arī padodas, bet jau tuvāk pie krasta tiek ieslēgti pavisam citi apgriezieni. Man priekšā ir liels akmens zem ūdens un tā nozīmi cīņas rezultātam, liekas, tikpat labi kā es, saprot arī mana pretiniece un sturē pa taisno uz akmeni. Neskatoties uz maniem copes rīkiem, cieši pieregulēto bremzi, man nav nekādu izredžu un forele ar neiedomājamu spēku, spoles bremzei tirkšķot iesturē zem akmens. Mirklis un viss! Aukla ir pārrīvēta, tā nepatīkami atslābst un vējā noplivina pēdējos cīņas akordus... Rokas automātiski atrod smēķi, tikai kaut kā šķiltava nešķiļas... Eh, jau tagad var iet „gulēt” visi 18km un sasodīti smagā mugursoma!

Mirklis pārdomu, bet tad jau atkal tiek siets nākamais māneklis un pēc pavisam neilga laika sajūtu nākamo copi. Šī ir jau mazāka, bet vienalga cienījama forele, tomēr neatrādoties arī šī aiziet. Vēl viens ņemiens, pāris kūleņi un atkal nost. Johaidī- kas notiek!? Tomēr pēc mirkļa pievelku ap 45cm skaistuli! Tas viss apmēram pusstundas laikā! Agris ir parūpējies par sakariem un mums uz kompāniju ir pa rācijai. Sazinos ar kompanjoniem, nevienam nekā nav, tāpēc arī šai forelītei tiek spriesta tiesa un galvenais tiesnesis nolemj- vakariņas. Arī Gatis pēc seklā pūla gala ķemmēšanas ir pievirzījies uz dziļo krastu un pēc mirkļa pieveic vēl vienu čiempiecnieku. Katrā ziņā mēs pārtikas programmu esam izpildījuši un tiek atlaistas dažas virsmēra zivtiņas.

Šodien ar Agri esam nolēmuši nočekot ezeru, kas atrodas apmēram 5km pa upi uz leju. Mušotāji cītīgi ķemmē pūlu, Gatis ar Mārtiņu inspicē vakardienas varoņvietas un atpakaļ nākot uzskrien nedaudz augstāk kalnos pārbaudīt pāliju ezerus.

Rezultāts: lai gan ezers, kur ar Agri aizdevāmies, smuks, bet neko citu kā zemmēra forelītes mēs nenoķērām. Pienākot pie ezera ieraugām pretējā krastā pietauvotu hidroplānu un vienu spiningotāju jau priekšā. Likās, ka te būs pilnīga nekuriene, bet laikam jau neesam vienīgie tik gudri. Varbūt vienkārši nebija cope, jo pēc neliela laika varējām vērot hidroplāna pacelšanos, katrā ziņā šī diena mums tukšā. Puiši no paliju ezeriem atnāk spīdošām acīm un saka, ka palija ir nežēlīgi dumja zivs- ķeras kā asari. Nekas liels gan nav noķerts, bet skaits esot pamatīgs. Katrā ziņā viena virs 35cm pālija ir mums galdā. Grūti atcerēties hronoloģiju, bet liekas, ka arī no mušņnieku kordona ir vakariņu pienesums ap 40cm foreles izskatā.

Vakardienas pāliju uzbrukuma rezultātā, nolemju, ka iešu izpētīt ezeru, kur neviens vēl nav bijis, nosaukuma tam nav, bet ir augstuma atzīme 762m virs jūras līmeņa, nu ko- tā arī iesaucam 762ais. Ezera izteka sekla, tāpēc eju tālāk un vietā, kur jau redzams, ka dziļums aiziet pie paša krasta sāku darboties. Nemaz ne tik ilgi redzu vizulim sekojošu pāliju, bet neņem. Sāku nodarboties ar mānekļu mainīšanu un loģiski nonāku līdz iepriekšējā braucienā strādājošā Myran rotera. Vienā no metieniem, pie paša krasta, kad jau grasos vizuli celt laukā pālija uzsēžas, bet ir tikai ap 30cm gara, tāpēc pēc neliela video tiek laista atpakaļ. Man ir jau sava latiņa, kas jāpārspēj un šī zivs galīgi nestāv klāt. Novēroju arī skaistu pāliju papu, kas graciozi nopeld gar mani, pāris metru attālumā. Tātad zivis ir, atliek vien atrast pareizo mānekli. Ir ticība tam Myran rotiņam, kas uz forelēm vispār ir bezcerīgs, tāpēc to arī mētāju. Un vienā no metieniem ir „klokts”- smuka cope, kad kāts ir momentā ripā. Ir! Pretējā krastā no blakus ezeriņa ir pienākuši Māris ar Jāni un visu jampadraci var vērot. Virs ūdens nogriežas sarkanais puncis, ir, ir, ir! Vēl mirklis un jau gūstu skaisto zivi pie krasta, bet negrib tā padoties. Tomēr 48cm skaistule ir krastā! Nu ko, latiņa pacelta jau krietni augstu. Viss, tagad esmu mierīgs kā pitons- ir skaista forele un pālija. Man ar to pietiek! Savukārt no kolēģiem uzzinu, ka blakus ezeriņā Agris „sporto” ar ap 30cm pālijām. Izdomāju noiet uz turieni un izmēģināt mānekļus, ja jau sports tad sports, tomēr kā atnāku, tā visa leiputrija ir beigusies. Mārtiņš ar Gati atkal darbojušies pa pūliem un vakariņām pienes foreles. Arī Jānis ar Māri jau pievakarē uz mušām ir šo to savanģojuši. 

Pēc vakardienas man ir pilnīgs miers un piepildījums, ka pat negribu nekur iet. Un ja negribu, tad kāpēc kaut kur jāiet? Palieku nometnē, padomāju, paguļu, atkal pafilozofēju, uzvāru tēju un mierīgi baudu dabu. Atnāk Gatis, protams ar zivīm, un stāsta, ka redzējis foreles ceļoties, līdzīgi kā delfīni- neliels ūdens virsmas viļņojums un nogriežas muguras spura. Vizuļus un citus centienus ar spiningu, protams, tās ir ignorējušas. Gatis paziņo- „Nu nesaprotu, kā var ar mušu nenoķert!” Šī info uzsit asini, bet pašreiz vējš pa lielu. Nogaidu vakaru, ņemu mušiņkātu. Dodos uz celšanās vietu, bet vismaz šobrīd neko nemanu. Labi padarbošos ar Wullīti. Ņemos, ņemos, bet nekas nenotiek, jau grasos doties atpakaļ, bet izdomāju tomēr noeiet līdz pūla sākumam, tur ir smuka bedre un atstraume, ja jau esmu tik tālu atnācis, tad jau... Bez kādām lielām cerībām darbojos, kad pamanu vienu spuru, tad otru, tad trešo un viss notiek liela akmens atstraumē 15-20m no krasta. Šis attālums arī manai knapajai metiena tehnikai ir pa spēkam. Visu sarežģī pa vidu esošā straume, kas auklu momentāni grib raut projām. Tiek siets Andra Norīša darinātais Klinkhammer un muša tiek lidināta cilāšanās vietā. Pirmie metieni un saprotu, ka nevaru noturēt, dēļ vidus straumes, mušu pat pāris sekundes cerīgajā vietā. Straume vienkārši aiznes auklu un līdzi tai arī manu mušu. Nu ko nākamais metiens un pēc metiena pārmetu auklas vēderu pret straumi, muša neizkustējās, labi, nodomāju un šinī brīdī tā bez kāda plunkšķa, tikai ar nelielu vilnīti pazūd, nu ko, jādod „pa zobiem”, tas tiek arī darīts un sākas rokenrols! Viens stiepiens un forele ir jau vismaz 30m attālumā no manis, straumes galā. Tālāk iesturē atstraumē un tur arī sēž. Nu labi – ja Muhameds nenāk pie kalna, tad kalns nāks pretī...Virzoties gar krastu pietinu auklu un tuvojos zivij, mieru tikai mieru, kā teica Old Vaverlī. Bet zive ir nopietna un loka manu 6ās klases kātu kā tādu smilgu, adrenelīns līst aumaļām, liekas jau, ka tā ir neiespējamā misija lai piedabūtu krastam šo foreli, tomēr vēl pēc brīža tā ir pie krasta, bet tomēr vēl joprojām nedodas rokās. Līderis jau ir pie pirmā rinķa un šādi vēl turu zivi vismaz pāris minūtes- nu negrib tā padoties! Tomēr pēc mirkļa 49cm foreļpaps ir krastā. Ihhaa! Mana lielākā forele uz mušu un vēl sauso! Atklāti sakot te varēja vēl darboties un noķert vēl kādu skaistu foreli, bet esmu emociju pilns kā lietus mākonis, tamdēļ ar pārlaimīgu  ģīmi dodos uz nometni, kur mani sagaida tikpat pārlaimīgi kolēģi, jo arī viņiem šodien ir bijusi laba copes diena- uz dēlīša guļ piecdesmitnieks un vēl pāris foreles virs 45cm, savs strēķītis arī atlaistas, jo vienošānās ir spēkā- paturam tikai tik daudz, cik varam noēst paši.

Šodien it kā zivju diena, tas ir ceturdiena, bet esam vienojušies, ka šodien zivis neņemam. Un zivis it kā saprazdamas arī neķeras. Šodienu pavadām kopā ar Agri, esmu paņēmis gan spini, gan mušu, bet vējš ir tik liels, ka darbošanās ar mušiņmakšķeri līdzinās katorgai. Pāris copes 15min. laikā gan sajūtu, bet arī pāris reizes dabūju pinķerēt ārā mušu kaut kur pakauša tuvumā, tāmdēl šai nodarbei metu mieru. Nākot atpakaļ uz nometni gan piemānu vienu ap 50cm foreļpapu uz vizuli, bet ja neņemam, tad neņemam...

Daudz maz līdzīgi ir gājis visiem, bet tas galīgi nemazina garstāvokli un vakars paiet jautri čalojot ugunskura radītajā noskaņā.

Šodien esmu izdomājis izpētīt upīti, kas ietek ezeros, no kuriem sākas ļoti labs „fly only” posms. Ceļš līdz upītei kādi 8km, bet kas tas ir bez uzkabes?! Gatis ar Mārtiņu piesakās kompanjonos. Varu teikt, ka labi izstaigājāmies, jo upīte izrādījās nekāda. It kā samērā plata, bet sekla un viemuļa. Toties šodien Agris piedzīvoja savu „zvaigznīšu brīdi”- nelielā laika periodā tik daudz smuku foreļu copju, norāvienus, kā arī izvilktas zivis laikam nepiedzīvoja neviens

Šodien pēdējā pilnā diena, jo jau rītdien ir jāceļas laicīgi un jādodas uz nelielo Ziemeļzviedrijas miestu, kur pavadīsim nakti un jau tālāk spēkus savākušies dosimies atpakaļ.

Un tieši pēdējā dienā atzīmējas atkal Agris ar 1,5kg skaistu strauteni un Jānis ar 45cm pāliju, kas ķerta uz sauso mušu. Mans konts sen jau ir pilns un laikam tāpēc arī nekas prātīgs neķeras. Turpretī Gatis ar Mārtiņu, kam dodam iesaukas- Makss un Morics (kurš ir kurš vispār nav svarīgi) noķer savas atvadu zivis.

Patiesībā visā šajā lērumā ir sajucis ko, kurš, kad noķēra, bet zinu tikai to, ka arī Mārtiņš tika pie savas pirmās pālijas, Agris noķēra veselas divas ieskaites pālijas, arī Māris uz mušu izcēlās un Jānis tā nemanot, bet katru dienu kaut ko noķēra.

Vakars pagāja baudot ceptas zivis, vēlāk ugunskurā kā degmateriāls tika izmantoti arī brienamie zābaki. Veseli trīs pāri!!! Esot savu nokalpojuši. Bija izvēle- nest ārā un apglabāt konteinerā, norakt turpat vai kremēt, izvēlējamies pēdējo variantu. Katrā ziņā, ja es būtu zābaks, labprāt izvēlētos šādu nāvi un kremāciju ziemeļu nekurienē! 

Paēstas vienas no agrākajām brokastīm, nometne novākta, somas sakravātas. Par mūsu klātbūtni šeit vēsta tik vien kā nobradāta zāle nometnes ietvaros un atstāti trīs ķiploki nākamajiem copmaņiem, ja tādi te radīsies.

Dodamies jau pa iepazīto maršrutu atpakaļ. Lieki teikt, ka pirmais posms iet ļoti ātri, somas taču tukšākas, lielu daļu laižamies no kalna lejup. Visstāvākajā posmā Māris atzīst, ka turp ejot laikam bijis „bezfilmā” – neko no šobrīd redzamā neatceras. Pēdējos posmus noejam tādā pat tempā, kā nācām šurp, tomēr ir nogurums un katrs cerībā skatās uz priekšu, kad beidzot parādīsies nelielās zviedru mājiņas. Atpakaļ ceļu veicam par divām stundām ātrāk- loģiski: somas tukšākas un veselu nedēļu ilgs kājnieku treniņš. Tomēr ar kādu labsajūtu tiek malkotas no Latvijas paņemtās, palikušās divas bundžiņas Cēsu alus!!! Arī vietējais 3,5% brīnums ir pilnīgi OK, kopā ar vītinātu pāliju un foreli, tā garšu un baudu laikam naudā nevar izteikt!

Nu ko, tas ir darīts! Kaut kādi mistiskie spiegi saka, ka ar šiem puišiem satikšos vēl!