Atskaites
Alatu paradīze (2. septembris, 2012)

Katrs brauciens ir savādāks. Gan ģeogrāfiskā ziņā, gan izpildījumā. Šis ir viens no tiem, kas it kā neprasa  fizisku sagatavotību, jo nekur jau nav jāiet. Tevi ieved ar heli, noliek, turpat ir nometne, atslābinies un baudi. Tomēr, pat speciāli nerosinot, bet tīri dabiski, rodas vēlme iet, skatīties, redzēt vairāk...

Vēlreiz nonāku pie secinājuma, ka paši braucēji veido galveno noskaņu. Mērķis ar ko esi atbraucis, tas ies tev līdz katru minūti, katru mirkli. Te ir iespējamas pārmaiņas, savu prioritāšu pārlikšana, vērtību pārvērtēšana un daudz kas cits, bet tajā pat laikā vari saņemt arī apdegušu pīrāgu.

Šādi ceļojumi nav domāti visiem, neapvainojies ja Tevi tas neuzrunā...

23. augusts, 2012

Agri no no rīta esam helikopteru kompānijas birojā, nokārtojam finansiālās formalitātes, pārģērbjamies un sametam savas mantas busiņā, ko vada simpātiska zviedru meiča Liza. Mums būs vēl jānobrauc kādi 50km līdz citam nolaišanās laukumam, atpakaļ gan mūs vedīs uz centrālo nolaišanās placi. Busiņa termometrs rāda āra temperatūru. Ne vairāk, ne mazāk, bet ir tikai +2 grādi. Liza paskaidro, ka šī ir pirmā tik aukstā diena pa visu vasaru un nebūs nekāds brīnums ja dabūsim arī sniegu. Šobrīd ārā ir diezgan miglains un līst smalks lietus, kas man liek bažīties par to, vai vispār mēs kaut kur varēsim lidot. Pačalojam ar Lizu par dažādām tēmām un par neko un klāt ir arī helikopteris, kas atvedis zviedru copmaņus. Tomēr izskatās, ka lidosim, garstāvoklis uzlabojas momentāni. Kamēr krāmējam savas mantas helikopterī paspēju pārmīt arī dažus vārdus ar atvestajiem makšķerniekiem. Esot bijuši upē, kur biju pirms pāris gadiem, cope esot bijusi laba- vēl viena deva garstāvokļa uzlabošanai.

Esam sasēdušies, austiņas uzliktas, pilots pārbauda sakarus, rūciens un jau paceļamies virs sīkajiem bērziņiem. Nekādus skatus gan nesanāk izbaudīt, jo ir apmācies un miglains, bet vienalga ir forši. Pa ceļam vēl nolaižamies lai nogādātu briežkopjiem paiku, tajā skaitā arī pāris picas. Uzjautājam pilotam par šādas ekstras iespējamību pēc 5 dienām, nebūtu slikti ja atvestu katram pa pāris aliņiem un picai. Būšot sasodīti dārga pica. Pasmejamies un turpinām ceļu. Aptuveni 70km lidojums liekas kā viens mirklis un jau apakšā redzu pazīstamas vietas un mūsu mērķa upi.

Stāvam uz neliela uzkalniņa upes malā, klusums tikai upe šalc. Te būs mūsu nometne turpmākajām 10 dienām.

Teltis uzceltas, kāti sariktēti, dodamies „noņemt pirmo skaidu”. Skaida izrādās visai trekna, jo alatu ir daudz, tās visai azartiski kampj dažādus rotiņus un jau pirmais izgājiens liecina, ka vismaz savu alatu rekordu es pārspēšu. Maniem kompanjoniem šī ir pirmā iepazīšanās ar tundru un alatām.

24. augusts, 2012

Jau vakar vakarā pēlēkie mākoņi sāka izklīst, šorīt jau pariodiski spīd saule. Dodamies pa vakardienas maršrutu, respektīvi- pa upi uz augšu. Jau puslīdz izpētītas perspektīvākās vietas. Apmēram kilometru virs nometnes sākas lēns, līkumains uz dziļš upes posms, līdz tam ir pāris cerīgu pūlu, pārējās vietās upe samērā sekla un krāčaina. Gultne pārsvarā akmeņaina, daudz lielu akmeņu upē aiz kuriem veidojas skaistas atstraumes.

Pūli dāvā tādas 40-45cm alatas, bet lēnā posma izskaņā, kur jau sākas straume, no vienas vietas izdodas izmānīt trīs/četras jau tuvu pie 50cm. Mani kolēģi, Uldis un Helmuts, pamanījušies noķert katrs pa līdakai. Helmutam kilogramniecīte, Uldim jau nedaudz lielāka uz kādiem 2kg. Pavadiņas nav lietotas un veiksme ir bijusi puišu pusē. Līdakas nonāks uz vakariņu galda un viena alata rīta brokastu maizītēm.

Neprasiet man, lūdzu, noķerto zivju skaitu, to vienkārši nav iespējams pateikt. Tas ka kāds kaut ko velk ir pilnīgi normāli un uzdots tiek tikai viens jautājums- vai lielā? Atbilde, standarts, nozīmē ka ir alata +/- 45cm, lielā nozīmē jau ap 50cm.

Turpmāk aprakstīšu tikai galvenos dienas momentus, jo līks kāts un kārtējā alata jau bija kā ielpot un izelpot, tik nepiespiesti un dabiski... 

25. augusts, 2012

Pēc divu dienu notikumiem Uldim ar Helmutu prasās pēc nelielas „atslodzes” un puiši ir nolēmuši vienkārši pablandīties pa tuvākajām kalnu virsotnēm. Te gan jāpiebilst, ka kalni šajā reģionā ir visai nosacīti, bet ierindas latvietim tie vienalga būs kalni. Es tos vairāk sauktu pa pauguriem vai lielām sopkām, tomēr uzraušoties kādā no virsotnēm paveras neaizmirstami skati un visa apkārtne kā uz delnas.

Pārtikas sagāde tiek uzticēta man. Nolemju izpētīt upi krietnu gabalu zemāk. Pa sopku augšām visai raitā solī esmu nokātojis kādus četrus kilometrus, upe tepat lejā līkumo. Atrodu ziemeļbrieža skeletu, puikam nepaveicies, tagad sūnās blāvo līdz baltumam noskrubināti kauli un galvaskauss ar ragiem. Uz to skatoties tādas eksestenciālas domas raisās... Pirms šī atraduma vēroju tādu uz 30 galvām lielu briežu baru, kas metrus 100 no manis laidās lejā no pauguraines uz purvainajiem upes krastiem. Kaut ko viņi tai purvā atrod garšīgu, jo tieši ganoties pa purvu tos novērojām katru dienu.

Pieeju tuvāk upei un redzu skaistu pūlu, kas sākas ar  spēcīgu dziļu straumi un pakāpeniski paplašinās un nomierinās. Upe te met gandrīz 90 grādu līkumu, atceros veco zēnu Pitagoru un pa hipotenūzu nogriežu stūri un nonāku pie pūla izskaņas.

Ticiet vai nē, bet jau pirmajā metienā ir zivs, novērtēju kā necienīgu ieņemt vietu uz oglēm un laižu vaļā. Necienīga, tas nenozīmē ka maza, vakariņu standarts ir tie paši 45cm, ar ko pilnīgi pietiek vienam normāla izmēra latvietim (pats sevi uzskatu par tādu maziņu latvietīti).

Interesanti, ka vienāda izmēra alatas ir sastopamas tādos kā pūžņos, pa trijām, četrām. Trāpu uz vienu tādu 45nieču samitu un man uzticēto pienākumu izpildu septiņos metienos.

Turpmāk kaifoju par copi, ķeru, laižu vaļā, eksperimentēju, fotografēju un vienkārši atpūšos.

Vispār, savu iepriekšējo alatu rekordu jau esmu pārspējis. Mērlentes man nav, tāpēc piemetu pie kāta korķa roktura, pat īsti nezinot cik tas garš. Izrādās mans Shimano Aspire kāta rokturis ir 52cm (to tikai mājās izmērīju) un pat nezinot patieso izmēru jau esmu pārspējis pats sevi par 2,5cm.

Pēc folijā ceptas alatas baudīšanas kolektīvi nolemjam, ka līdakas vairs neēdīsim, tā kulināriskā atšķirība ir tik ievērojama, ka nav pat jēga par to runāt...

26. augusts, 2012

Laiks ir nomācies, jau no paša rīta ir visai spēcīgs vējš, ja teiktu, ka ir silti, tad melotu. Brīdī kad esam gatavi doties uz copi, sākas lietus. Nolemjam nogaidīt, bet nevienam pat sapņos nerādījās, ka šī nogaidīšana ievilksies 48 stundu garumā.

Tātad, šodien gaidam, guļam, pļāpājam un uzēdam. Tā paiet visa diena. Lielā telts, kas kalpo par mājvietu man ar Helmutu un arī kā nojume (ļoti liels priekšnams) visu praktisko darbību veikšanai, ja gadījumā uznāk lietus, kas ir arī uznācis, tiek stutēta no iekšpuses ar makšķerkātu tubusiem, jo vējš tā vien cenšas to pielīdzināt līdz ar zemi.

Aizmiegam ar cerību uz rītdienu.

27. augusts, 2012

Aukas un lietus radītā monotonā graboņa pa telts jumtu jau ir  pierasta, bet tā negribas to atkal dzirdēt pēc pamošanās. Mainās vienīgi vēja virziens, tagad stutējam otru telts pusi un skatāmies uz slapjiem, baltiem taureņiem, ko sauc par sniegu. Telts ziemeļu puse sāk apsalt.

Noskaņojums interesants, nākas likt lietā savas psihologa prasmes. Tāds savdabīgs karceris ir sanācis.

Tomēr jau esot mājās arī šīs stundas tiek pārvērtētas un ja to nebūtu, tad nebūtu arī kopējās ceļojuma garšas.

Vakars mums atrādās ar sarkanu saulrietu, kas liecina par izmaiņām un dod cerību rītdienai. Saulrieta pusgaismā dejojam tikai sev saprotamas dejas un tas viss bez neviena grama alkohola. Ir atvēries kaut kas, ko citi sauc par čakru, citi par garīgo pasauli, citi vēl kaut kā...

28. augusts, 2012

Rīts gan nerādās tikpat cerīgs kā vakars, bet lietus nav un tas jau ir miljons. Vējš nav mitējies, viss ir pelēks, bet tas ir krietni labāk kā iepriekš.

Šodienas plānā pastaiga apmēram divu kilometru garumā līdz ezeram, par kuru mums tika stāstīts, ka tur ir lielas alatas un līdakas līdz 3-4kg. Līdakas esot izrijušas visas mazās alatas tāpēc, ja pieķeras alata, tad liela.

Pārgājiens ne grūts, ne viegls- ir posmi pa zemu krūmāju, ir posmi pa skrajām vietām.

Ir grūti izdalīt šodienas varoņus, jo te ir jāizvēlas starp Helmutu un mani. Varbūt nedaudz sīkāk par šo. Helmuts visai veiksmīgi atrada pareizo vietu ezerā un sāka vilkt- alata/alata/līdaka līdz atskanēja teksts- nu gan ir kaut kas. Protams, uz šo tekstu mēs visi sanācām un spriežot pēc darbībām, tur tiešām bija kaut kas. Tas- kaut kas, izrādījās līdaka starp 5-6kg. It kā jau nekas īpašs, ja fokusējamies uz līdaku copmaņu lomiem, tomēr, ja ņemam vērā kā zivs ir ķerta uz forelēm/alatām paredzēta kāta, auklas diametrs 0,2mm monofils, tad viss sastājas pavisam otrādi. Otrkārt, tā bija Helmuta lielākā zivs mūžā! Viss tika izdarīts godam- kausēšana ar aukstiem nerviem, pievarēšana, foto sesija un atlaišana.

Es savukārt noķēru savu un arī absolūto brauciena rekordu- 55cm alatu. Tas vēl būtu nieks, bet šī bija tikai viena no zivīm, kas tika noķerta 3x5m pleķī (upē) un bija viena (tomēr lielākā) no septiņām izvilktajām, izdarot apmēram desmit metienus, kur katra zivs nebija mazāka par 50cm. Leiputrija? Jā...

Vakara laika apstākļi mūs atkal sadzen teltīs un ieplānoto alatu uhu nākas atlikt...

29. augusts, 2012

Rīts atkal ir cerīgs, vējš nav norimis, bet arī man rodas vēlme izmest kādu garāku līkumu. Ar Uldi dodamies uz attālajiem ezeriem. Ceļu izvēlamies tā, lai varētu uzkāpt visās augstākajās virsotnēs. To arī izdarām. Baudam dabu. Vienkārši ejam, kāpjam un baudam.

Spinings man ir līdz, tāpēc pārbaudu ūdeņus. Varbūt arī nevajadzēja ņemt to kātu, jo zivis ir visur, atklāti sakot, sāk jau apnikt.

Tāds amizantāks pasākums sanāca, kad vismaz 5 minūtes kaitināju līdaciņu, kas atskrēja līdzi vizulim. Vietā, kur izcēlu vizuli, līdaka nostājās un nesaprašanā, kur tad palika paika, čekoja apkārtni. Tad nu es karinot vizuli to kaitināju un panācu neskaitāmus mēģinājums kampt vizuli, kas izpaudās pat ar lecieniem virs ūdens. 

30. augusts, 2012

Gaidīt gaidīju to brīdi, kad norims vējš un varēšu ar mušiņmakšķeri paķert alatas. Pirmās dienas nogulēju, vai pareizāk sakot, vajadzēja pētīt pēc iespējas plāšākus upes gabalus, tāpēc izvēle bija spinings. Mūsu izbrauciens tuvojas beigām un mušu kāts nav pat salikts. Tad nu šodien neskatoties ne uz ko, lieku kopā mušiņkātu un dodos pa upi uz leju, uz vietu, kur lielā dziļā straume partop mierīgā pūlā.

Sākumā nodarbojos pa straumes galu ar visādiem grimstošiem brīnumiem- nimfām, slapjajiem spārnotajiem, bugeriem. Teikšu tā- viena zivs uz gold headotu nimfu, divas uz bugeri, bet tas mani kaut kā neuzrunāja. Uzliku sauso Caddis un neskatoties uz vēju un to, ka nekas neliecināja par virsūdens aktivitāti, devos medībās. Pasākums attaisnojās, jo pavisam nelielā laika sprīdī saķēru emocijas pāri pārēm. Tā tak ir īpaša sajūta, kad redzi to „plokts”, kad muša pazūd! Viena zivs pat pamanījās pārraut manu 0,16 pavadu, labi, biju laikam auklu pamocījis pa krūmiem, bet zive bija laba, pat ļoti laba...

Vakars atkal domas raisošs...

31. augusts, 2012

Arī rīts raisa domas- vai atkal lemts pavadīt laiku teltī un vai helikopteris vispār atlidos... Pieredze ir, un cik saprotu viena no nopietnākajām...

Lai nu kā, bet laiku noliekam pie vietas- vari līt un pūst, bet es iešu copēt. Vēl gribu apmeklēt to lielo alatu un līdaku ezeru.

Teikšu tā, šoreiz copes nebija. Trīs stundu garumā, trīs copes, tās pašas ar intervālu 10min., respektīvi pusstundā, bet arī es „piekāvu” ap 4kg līdaku. Alatas ignorēja visu, tikai divas noķēru. Helmuts upē novēroja to pašu negribēšanu.

Pēcpusdiena paiet miglā, lietū, vējā...Uldis jau ir izbaudījis pagājušā gada „gaidīšanas svētkus”, arī man to negribas piedzīvot vēlreiz...

1. septembris, 2012

Mostamies cerību pilni, jo...saulīte spīd, tas nozīmē, ka mūsu ceļojums ir beidzies, kā tas tika plānots. Vācam kopā mantas, teltis un jāsaka, ka jau šorīt ir siltākā diena visā mūsu būšanā šeit.

Lai cik liktos dīvaini, bet heli sadzirdam jau pa gabalu, paiet vairākas minūtes, līdz ieraugām to vizuāli.

Viss! Vēl savācam kādu zviedru vienpati, kas līdzīgi kā mēs ir pavadījis 10 dienas tundrā, bet viens pats.

Jau vēlāk runājot ar to pašu zviedru aizskaram tēmas par uzlādētajām dzīves baterijām, par citām dzīves kvalitātēm, ko laikam var saprast tikai tie, kas ir pabijuši tur...