Jau pagātnē ir ierakstāmi pierastie vairāk kā 1000 kilometri, pusmiegā pavadīta nakts un patīkamā sajūta izkāpjot no auto un izstaipoties, ieelpojot svaigo ziemeļu gaisu.

Agri no rīta esam uz vietas. Tūristu un makšķernieku centrs vēl ciet. Aizvedu puišus uz vietu, kur beidzas ceļš un sākas viss, viss pēc kā mēs uz šejieni esam braukuši. Tas pielej enerģiju vairāk kā 100 Red Bull, vajag pamatīgu gribasspēku lai nepaceltos spārnos.

Ejam atpakaļ, saimniece jau ir ieraudzījusi mūsu atstāto auto un smaida par atkalredzēšanos. Draudzīgi papļāpājam, kārtojam formalitātes. Saku, ka šoreiz esmu izlēmis lidot ar helikopteri, saņemu jautājumu- cikos tad rīt gribēsiet lidot? Saku, ka vispār jau ļoti labi būtu šodien... seko neveikla pauze no kuras saprotu, ka šī diena jau ir visa pilna. Lieku lietā mīmiku- no sākuma izstiepju garu bēdīgu ģīmi un tad pāreju uz lūdzošu smaidu. Tas iedarbojas! Saimniece jautā vai pēc pusstundas varam būt gatavi, kāda runa, mēs vienmēr gatavi.

Lecam mašīnā, braucam uz pacelšanās vietu, mērkaķa ātrumā pārģērbjamies, saliekam somas, sametam tās ratos, kas vienlaicīgi ir arī svari. Tā esam gatavi. Nedaudz esam pārsnieguši svaru, būs jāpiemaksā, bet tas ir nieks salīdzinot ar gaidāmajām emocijām.

Helikopteris paceļas un liekas, ka pirmo reizi lidoju. Tā varenība, kas paverās no helikoptera lidojuma augstuma ir vārdos neizsakāma. Nezinu vai speciāli vai kāda cita iemesla dēļ Frederiks nolaiž gar pašu kalna virsotni. Iihhhāaaa! Lidojums nav ilgs, bet pietiekoši lai to atcerētos vēl ilgi.

Mīksta piezemēšanās purva malā, ātri izkrāmējam somas un jau pēc mirkļa nav ne vēsts ne no sarkanā lidoņa, ne no tā propelleru radītās rēkoņas. Klusums, tikai upe burzguļo.

Esam ezera malā no kura iztek upīte, kas savieno vairākus ezerus uz leju un pāris vēl uz augšu. Ceļam teltis, ierīkojam nometni. Mūsu nometne ir nelielā uzkalnā no kura paveras skats uz ezeru un te pat ir upītes izteka. Vieta ideāla.

Pirmā ūdeņu pārbaude cerības nevieš, ir tikai zemmēra forelītes, bet tajā pat laikā pētot ūdens līmeni un krasta joslu, saprotu, ka ūdens līmenis ir krietni augsts. Tā ir gadījies jau iepriekš, tamdēļ nekādu paniku pašlaik celt nevajag.

Ceļamies, pabrokastojam un izklīstam gar ūdeņiem. Klīst te ir kur! Var iet pa nometnes ezeru uz augšu, var pārbaudīt upīti tepat pie nometnes, var iet vēl zemāk līdz nākošajiem ezeriem un pārbaudīt laimi tur. Mēs kopā ar Uldi un Andri nolemjam doties krietnu gabalu uz leju lai pārbaudītu vietas. Sākums ir visai bēdīgs, jo atkal ir tikai zemmēri, bet tomēr Uldis atklāj skaitīšanas maratonu ar skaistu virs 40cm foreli. Ainis vienīgais konsekventi darbojas ar mušu, zivis ir, bet nav lielo.

It kā necopi kopensē vienreizējie dabas skati. Pilnīga nekuriene, ziemeļbriežu bari, miniatūru zileņu plantācijas, kurās apguļoties var ātri salasīt dienas vitamīnu devu. Tomēr neesam šurp atbraukuši ēst zilenes!

Vakarā sasālu zivtiņu, vēroju pie nometnes ūdens līmeni- tas krīt un vieš cerības. Vismaz šobrīd divu dienu cope neko vērā ņemamu nav nesusi un sāku palikt nedaudz tramīgs, bet ne jau pirmo reizi. Prakse saka, ka vajag paciesties un piešaut roku lielās ņēmienam.

Brokastīs maizītes ar sārtu foreles miesu. Garšīgi! Šodien jāpārbauda nometnes ezers uz augšu un upīte, kas ietek tajā. Abi ar Uldi dodamies uz copi. Aktivitāte nekāda, lai gan Uldis atkal izceļas un savācam tādu ap 40cm forelīti, iztīru, pakaram bērza ēnā un dodamies pārbaudīt upīti. Upīte skaista, dziļa. Te ir jābūt! Bet nav, vienkārši nav! Sēžu skaistas krāces galā, kur straume ir izgrauzusi ievērojamu padziļinājumu, viss jau ir nomētāts, bet ne copes. Smēķēju un domāju kaut kādas dīvainas domas. Ejam atpakaļ, savācam iepriekš noķeto zivi un dodamies uz nometni.

Pāedam pusdienas, nedaudz atpūšamies un dodamies uz leju. Šoreiz aizejam tālāk un nākot atpakaļ caurtecē starp ezeriem beidzot notiek process. Forelītes nav nekādi monstri, bet starp 35 un 40cm trāpa. Katrā ziņā, īsā laika sprīdī salasam vakariņas. It kā zivtiņas nav īpaši lielas, bet tas spars ar kādu tās pretojas ir neaprakstāms.

Vakarā ir ugunskurs, foreles tiek tītas folijā, uz oglītēm uzceptas un var sākties neaprakstāms kulinārijas baudas brīdis, kas tiek slapināts ar kādu spēcīgāka dzēriena malku.

Noejot pie upītes lai sašķaidītu porciju ugunsdziras, skatos, ka ūdens līmenis turpina kristies, acīmredzot viss vēl priekšā!

Ūdens līmenis krīt, cope uzlabojas. Vakarpusē visi ir apmierināti, sāk parādīties arī foreles virs 40cm. Šovakar taisu „uhu”- vizuāli tas izskatās, ka taisītos vārīt foreļu zapti, bet kad zivtiņas ir sasniegušās kondīciju, tās tiek ņemtas ārā, sadalītas pa porcijām, bet atlikušais buljons saliets pa krūzītēm. Ēšanas process ir elementārs- zivtiņa bļodiņā vai šķīvī, atsevišķi krūzē buljons, rudzu maize un sīpols. Tas viss tiek pamīšus baudīts un laiku pa laikam pacelti graķīši ar ziemeļu ūdens škaidījumu. Labu apetīti!

P.S. Taisnības labad gan atzīšos, nedaudz ar sāli paniekojos, buljons iznāca no kājām gāzošs, bet zivtiņu garšu tas neietekmē. Šī ir interesanta lieta!

Dienas ir pagājušas, apkārtne izzināta, zivis sāk ķerties un manus padomus vairāk nevienam nevajag, tāpēc nolemju doties garākā pārgājienā un papētīt ķeršanas iespējas paplašinātā režīmā.

Mans mērķis ir upe, kas atrodas 10-12km zemāk pa straumi, kurā jau esmu ķēris skaistas foreles, bet vairākus gadus atpakaļ. Pārgājiens nav nekāda medus maize un pat neaizejot līdz mērķim sāk prātā iezagties domas, ka viss saplānotais ir kapitāla pārgalvība. Neesmu nekāds iesācējs, bet ceļš tiešām nav viegls, tas pareizinās ar 2, jo vēl jau arī atpakaļ jātiek.

Šaubu un spīta mikslī tomēr nonāku līdz „lielajai” upei. Skats, ko ieraugu īpašas cerības nenes. Upe ir samērā plata, sekla un diezgan vienmuļa. Biju jau plānojis paiet pa straumi uz leju un tad nākt atpakaļ, te tas ir jādara bez variantiem, jo neredzu te perspektīvas vietas. Gabalu paeju, esmu konkrēti piekusis, apsēžos uz akmens upes krastā, aizsmēķēju, vēroju upi. Ar acs kaktiņu manu kustību otrajā upes krastā, pievēršu uzmanību un ieraugu iznākam lielu, pilnīgi baltu ziemeļbriedi. Ragu kronis vien ir ko vērts! Sajūtos kā pasakā, kur galvenais varonis tiekas ar mistisko briedi, kas izpilda visas vēlēšanās un apgriež dzīvi otrādi. Vējš pūš parelēli upei, briedis manus tabakas dūmus nesaož un turpina laiski šķīt krūmu dzinumus. Es savukārt sēžu, kā paralizēts no visa šī skata un patiešām sāku domāt, ka pasakas ir sava veida dzīves realitātes atspoguļojums. Intersanti, ko man nesīs šī tikšanās?!

Atpūšos, paeju vēl dažus kilometrus zemāk, bet nav nekādu izmaiņu upes tecējumā. Nolemju iet atpakaļ un pārbaudīt esošās vietas. Kā jau biju piemetis, ķeras tikai zemmēra forelītes, nav te vienkārši lielo vietas. Atklāti sakot esmu vīlies! Bet savu briedi tak satiku, kaut kam ir jābūt!

Sāku iet pa mūsu upīti uz augšu. Sākums straujš, aiz akmeņiem un retajās, salīdzinoši mierīgākajās vietās tikai ap 30cm forelītes. Nonāku līdz nelielam ūdenskritumam, ūdens gāžas no kādiem diviem metriem un te ir smukas bedres. Burtiski jau pirmajā metienā sajūtu bliezinu un pēc neliela kautiņa izceļu 45cm foreli. Tas pagaidām arī viss. Noiets ir kārtīgs gabals, apjūsmota skudru kolonija, kas savus pūžņus izveidojušās uz purva ciņiem- interesants skats. Nonāku pie vietas, kur upe tiek saspiesta līkumā pret klinti un zemāk ir smuka, samērā lēna bedre. Metu galvenajā straumē, ļauju vizulim tur nedaudz pagrimt un tad jau vadu gar straumes malu. Bladāc!  Tas nav nekāds zaceps, tā ir kārtīga forele! To apliecina vairākkārtīgas sveces virs ūdens, spoles bremze īd neapstājoties, zivs pagaidām mani uzvar, piegriežu nedaudz bremzi, tagad jau jūtos nedaudz kā situācijas noteicējs, tomēr nākas pagriezt atpakaļ, jo rāvieni ir diezgan mežonīgi un vēl straumes spēks. Forele uzvedas diezgan netipiski lielai zivij, jo laiku pa laikam izpilda akrobātiskus lecienus virs ūdens, tādejādi pati sevi nogurdinot. Vēl mirklis uz izceļu upes krastā labi nobarotu foreļu papu. Kārtīgs resnulis, 53cm garš, bet nu noēdies pamatīgi! Lieki minēt, ka aizmirsu visu iešanu, daudzos kilometrus, nogurumu un visu pārējo!

Vēl pēc laiciņa izkaujos ar diezgan līdzīgu, bet mazāku foreļpapu, šim piespriežu amnestiju, man pārtikai zivju pietiek.

Atgriežoties atpakaļ nometnē konstatēju, ka arī pārējie puiši ir saķēruši smukas zivis ap 40-45cm, tas draud ar kārtējām kulinārijas izvirtībām vakarā.

Vakardienas vakariņas vēl nav aizmirsušās, bet jau no rīta tiek celtas galdā ikru maizītes, eh! Šis rīts pārsteidza ar grabošu telti un sasalušu ūdeni krūzītē.

Šodien ar Uldi un Andri dodamies nelielā 5km pārgājienā uz blakus esošajiem ezeriem. Atrodam sniega moču taku un pa ainaviskām vietām dodamies nezināmā meklējumos. Cope izrādās nekāda, toties esam izstaigājušies un kaut ko jaunu redzējuši. Ainis tikmēr uz mušu ir turējis fronti un izmācijis jau kārtējo foreļu uzbrukumu, kas mērāms vairākos desmitos, šis tas nonāk arī līdz vakariņu galdam.

Vakarpusē abi ar Aini vēl pasēžam uz mušiņpludiņmakšķerēm, otrajā ezera krastā. Kāpēc tāds dīvains nosaukums? Lai arī nav virsūdens aktivitātes, bet tomēr laiku pa laikam foreles ņem sauso mušu. Ezera iztekā jau vairākus vakarus pēc kārtas novērojām zivju aktivitāti, tāpēc tagad nolēmām kādu no tām piemānīt. Sistēma sekojoša- sausā muša tiek ielidināta maksimāli tālu, tad apsēdies, lēnām piekoriģē auklu un gaidi copi. Vislabākais risinājums šāda veida copei ir Caddis tipa mušas, kas būvētas uz brieža spalvu bāzes. Negrimst un ilgi turas virs ūdens. Copes bija daudz, bet daudz arī „nopūdelējām”, jo izrādījās par daudz liekās auklas, ko nepaspējām piekoriģēt nelielās straumes ietekmē. Katrā ziņā pasākums labs, baudot vakara saules starus un skatus uz netālajām kalnu virsotnēm.

Šodien pēdējā pilnā copes diena, tamdēļ lieku spiningu pie malas un ņemu mušiņmakšķeri, ir doma kārtīgi izstaigāties un ķert tikai uz mušu. Saimnieciskās lietas ir skaidras, katrs parūpēsies pats par pusdienām, tāpēc iemetu vestes aizmugures kabatā vienu sīpolu, pāris rudzu maizes šķēles un sāli. Noķeršu zivi, būs man pusdienas, nenoķeršu, būs jāiztiek ar pāris maizes šķelēm.

Dodos uz leju, vējš diezgan pamatīgs. Piestāju pie zemāk esošā ezera iztekas un uzmetu piltuvē, kas nāk uz izteku. Vējš pūš rokā un nedaudz piekoriģējot metienu sanāk ielidināt Caddis tur, kur to gribēju. Mušiņa peld, nepaiet ne pāris sekundes kad ir buļķš, cīnos. Tā te nodarbojos kādu stundu, zivju skaits jau sen ir nobrucis, bet vienu no lielākajām paņemu, ir forelīte virs 40cm. Iztīru un pakaru bērzā, atpakaļ nākot savākšu.

Noeju vēl kādus kilometrus uz leju, tā te vajadzētu sākt. Lielais vējš vietām traucē, bet jāatrod pareizā pozīcija un viss var notikt. Lielās zivi mani ignorē un Caddis-u aktīvi ņem tikai zemmēri, bet nu kā buldogi. Kā uzkrīt, tā paliek karājoties. Viena no mušiņām paliek jau dikti šķidra, jāliek nākošā, tā darbojos, bet pusdienām vēl nekā sakarīga netrāpās. Tomēr izdodas vienu starp 35-40cm uzkabināt, vēders jau kurkst, šī ir jāņem. Pie upes notīru zivtiņu, dodos nedaudz tālāk retu pundurbērzu audzē, salasu sīkos kadiķīšu zarus, uzkuru nelielu ugunskuru un uz iesma virs oglītēm uzcepju savas pusdienas. Eh, tas kopā ar līdzi paņemto rupmaizi un sīpolu garšo neaizmirstami un nevajag nemaz tik daudz, lai izbaudītu pilnīgu labsajūtu. Apkārt neskarta daba, kalni, šalkojoša upīte un esmu viens, pilnīgi viens, šī sajūta ne tikai ļauj, bet bļauj, lai tu cilvēks, izbaudītu dabas varenību un skaistumu.

Puiši atkal ir kaut ko saķēruši un tas tiek gatavots vakariņās. Tas, kaut kas ir foreles ap 45cm. Līmenis ir nokritis un cope ir aizgājusi, bet šovakar jau līst un tas atkal uzcels ūdeni, bet šī ir mūsu pēdējā copes diena, tāpēc īpaši neiespringstam un pārspriežam pēdējo dienu notikumus un atceramies daudzās zivis. Labi, neesam lutināti ar trofejām, bet zivju daudzums atsver visu, to atzīst visi.

Pamostos, izlienu no telts un apskatoties apkārt, saprotu, ka nav labi. Ir migla, smalks lietus. Pēc pieredzes zinu, ka helikopteris šādā laikā lidot nevar. Neizrādot savas aizdomas, taisam brokstis, pakojam mantas, tagad gaidām. Stunda ir garām, tagad ir īstais mirklis paziņot jau no rīta radušos aizdomu. Kurinām ugunskuru, vismaz kāda nodarbe, aiziet viens bērziņš pusstundā. Tuvojas vakars un saprotu, ka mūs šodien noteikti neizcels.

Ieturot visai drastisku pārtikas izlietošanas programmu esmu izvilcis jocker, un mums vēl ir brokastis. Lai arī ziemeļos laiks mainās ātri, šobrīd liekas, ka esam trāpījuši vājprāta ciklonā. Nemainās nekas, viss ir miglā un līņā smalks lietus. Ugunskurs ir pārtapis mūžīgajā ugunskurā, jo ir nodarbe un sarkanās liesmas ievieš siltumu un optimismu. Puiši sāk nedaudz nervozēt un saka, ka vajagot iet zvanīt un meklēt zonu, te mobilā telefona zonas nav. Kāda jēga man ir zvanīt, ja tāpat zinu atbildi- „as sun as possible”, nu nav iespējams tagad lidot. Labi, nododam ziņas saviem tuvajiem, ka esam ziemeļu gūstā un ka cerams mūs kaut kad savāks. Pavīd doma iet ar kājām, ko kategoriski noraidu. Tagad ir jāiet uz upi pēc pārtikas, jo krājumu mums vairs nav. Līmenis atkal ir pacēlies līdz robežai kad atbraucām. Copes nav un ar lielām pūlēm kaut ko salasām vakariņām. Lūk te tev arī izdzīvošanas skola.

Katrā ziņā jau vakar esam pārsituši visus man zināmos helikoptera gaidīšanas rekordus un šobrīd jau ieejam vēsturē. Lai nu kā, bet liekamies migā un ceram uz brīnumu.

Mani pamodina Andra bļavieni- „helis, helis”, paveru acis, ieklausos, tiešām virs galvas var dzirdēt helikopteri. Zibenīgi iznesos no telts, bet ir tāda migla, ka neko redzēt nevar. Helikopteris apmetot pāris rinķus attālinās. Pulstenis ir četri no rīta. Uzpīpēju, lai gan arī cigaretes iet uz beigām, pīpētāji sapratīs. Nu neko, jāiet sust tālāk, ar cerību, ka beidzot kaut kas pamainīsies. Miegs, protams, nenāk un galvaskausā zīmējas dažādas shēmas.

Izlienu no telts, reanimēju ugunskuru, pamazām arī pārējie puiši parādās, sadalām brokastīs vienu šokolādes tāfelīti. Viss, vairāk mums nekā nav, tikai sāls un garšvielas. Cigareti pīpējam uz pusēm, vēl ir zelējamā tabaka. Viss apkārt ir pelēks un nav nekādu cerību, ka kaut kas var mainīties. Kalnu ielejas galā paveras mākoņu maliņa, tā cerīgi plešas, plešas, bet pakāpeniski sāk atkal aizvilkties. Esam novākuši teltis, ir palikusi tikai mūsu- lielā, cerība ir, bat ar kārtējo lietu tā man pazūd. Esam visi salīduši teltī, pusmiegā kņūbējam, kad Andris iesaucas- Helis! Mēs pārējie tā apātiski- kāds helis, tas ir ir uguskurs, kas aizdedzies ar jaunu sparu, tomēr ieklausos, nē tas nav uguskurs, tas tiešām ir helis. Lecam ārā no telts, jā, mums tuvojas sarkanais, ilgi gaidītais ķēms. Pilots tomēr ir pamanījies ielist pa to šauro spraugu starp mākoņiem! Turpmākās darbības kā paātrinātajā kino, telti novācam zibenīgi, kamēr puiši krāmēja jau sagatavotās mantas helī, arī telts tika savākta un bez kādas kavēšanās sēdējām helikopterī ar cerību nonākt atpakaļ civilizācijā.

Mūsu gaidīšanas svētki tika atalgoti ar vienreizēju „ekskursiju” savu 100km garumā, jo pilots vadīja lidaparātu uz to pašu šauro mākoņu joslu, pa kuru ielidoja, lidojām maksimāli zemu, jo augstāk bija migla, apmetām līkumu ap visu kalnu grēdu un laimīgi nosēdāmies pie mūsu auto.

Aizbraucām uz tūristu centru, tikām sacienāti ar karsu kafiju, kā jau zviedri, viņi neizrādīja nekādas emocijas, bet uz jautājumu- vai kāds vēl tik ilgi ir gaidījis heli, atbildēja- jūs esat absolūti rekordisti. Vēl parādīja laika prognozes, kas vēstīja pilnīgu vājprātu tuvākās trīs dienas. Būtībā varam būt pateicīgi, jo tikpat labi varējām vēl palikt kādu laiciņu ziemeļu gustā.

Lūk, viss ir beidzies, ripinamies atpakaļ, lai arī sākumā likās, ka pasākums ir visai mierīgs, tomēr tas izvērtās par kārtīgu piedzīvojumu.