Plānošana.

Pats pirmais ir “iedurt” ar pirkstu kartē. Tur! Un tad jau sākās viss pārējais. Saprast upju baseinus, tecējumus, apvidus reljefu, iespējami noķeramās zivis. Kā jau minēju, tad vietas, kur var ērti piebraukt, noīrēt kempinga mājiņu mani galīgi neinteresē un kaut galīgos ziemeļos, bet arī tur ir spēkā aksioma- jo vieglāk piekļūt, jo mazāk zivju. Tāpat mani arī visai maz interesē vietas ar “stock’oto” zivi, respektīvi posmi, kur zivis tiek mākslīgi pavairotas. Protams, šīs upes un to posmi ir ar speciālu licenci, ievērojamu zivju daudzumu, bet pat nav stāsts par licenču cenu un finansiālo aspektu, bet vairāk par to, ka izvēlos mežonību un pirmatnību.

Vieta tiek lokalizēta, maršruts +/- skaidrs un paldies Andrim Norītim par norādēm, kuru rezultātā sākotnējais plāns tika nedaudz mainīts un novests līdz niansēm. Vīri vairākus gadus atpakaļ TUR bija “ielikušies” ar vieglo uzkabi dienas pārbaudei. Un arī informācija no nejauši satikta norvēģa, kurš jau tur blandījies vairākus gadus ar moto “Small river- big trout”.  Lielas foreles, alatas- tas iedvesmoja! Līdakas, bet tās galīgi nav mērķa zivis. Katrā ziņā iespējamā zivju buķete iespaidīga!

Sākumā somu makšķerēšanas atļauju un licenču sistēma šķiet dikti nesaprotama, bet nedaudz “parokoties” pat vienkārša. Jāsamaksā nodeva 15eur apjomā, kas pozicionējas uz visu valsti un tad papildus, mūsu izpratnē makšķerēšanas karte, atļauja atsevišķam reģionam. Publiskām upēm un ezeriem tas ir 35eur nedēļai. Tad ir atsevišķi licencētās upes, kur licences ir par dienām. Dienā no 15-25eur, atkarībā no upes un posma. Protams, somi ir ziķeri un papildus nolicencētas upes ar labu resursu un vieglu piekļūšanu. Mūsu plānus tas nekā neietekmē, jo upe publiskajā sektorā, kur piekļūt nav viegli. Nedēļas cope mums katram izmaksā 50eur.

Re, galvenais bija izdarīts un atlika tikai doties!

Ceļā

Ceļš ierasts, bet laiks savdabīgs. Ja nemanītu kādus “satraukušos” ar sejas maskām, tad varētu teikt, ka prāmis bez izmaiņām. Helsinki sagaida ar +27 atzīmi Celsija skalā. Jātiek cauri pašai pilsētai un tad jau uz ātrgaitas trīsjoslu šosejas vienā virzienā, kas sākas jau pilsētas teritorijā. Tā, tagad var teikt, ka viss ir sācies pa īsto. Pirmā pīppauze apmēram 50km attālumā no Helsinkiem. Nezinu, bet šī “pārkinga” apmeklējums ir jau iegājies kā tradīcija. Gan kā pirmā zaļā pietura, gan iekost kādu līdzi paņemto maizīti un padzert kafiju no termosa. Patiesībā tie ir pirmie fiziskie soļi uz somu zemes. Nobraukšana no prāmja, bakstīšanās pa ostu, pilsētas satiksme, tad neliels spurtiņš un šeit var atvilkt elpu un tā pa īstam sagatavoties tiem, apmēram, 1300 priekšā stāvošajiem kilometriem. Ceļā pavadīsim visu atlikušo dienu un nakti, lai nākošajā rītā būtu pilsētiņā, kur varam iegādāties licences un, iespējams, saņemt vēl kādu papildus informāciju par manis izraudzīto copes vietu.

Esam uz vietas vēl pirms tūristu centra atvēršanās laika. Neliela ekskursija pa pilsētiņu, bet godīgi sakot, nekāda vēlme no auto kāpt ārā nav. Ir tikai +8 grādi un pūš visai spirgts ziemelītis. Tāds “neliels” temperatūras kontrastiņš. Ziemeļi sagaida pienācīgi! Tūristu centrs ir visai liela un moderna ēka. Esam pirmie apmeklētāji. No agrā rītā smaidošās somu tautu meitas nekādu man interesējošu informāciju par ieplānoto vietu negūstu. Nopērku licences, reģiona karti… nu patīk man papīra kartes! Meitene runīga, labprāt izstāstītu par novada apskates vietām, bet mums galvā jau alatas un foreles ar asti sit pa ūdens virsu, tomēr no muzeja ekspozīcijas apskates neatsakāmies, tā… tīri pieklājības pēc. Izšļucam cauri vairākām zālēm tādā paātrinātā režīmā, bet jāsaka, ka bija interesanti. Gan daba atainota, gan cilvēki un paražas.

Mums priekšā vēl aptuveni simts kilometri, bet kas tas ir salīdzinājumā ar jau nobraukto! Pēdējie 15km jau pa visai apšaubāmu grants ceļu, kur, neskatoties uz nogurumu, acis ir jātur vaļā, jo ir neskaitāmi izskalojumi, pamatīgas bedres. Kāds kilometrs palicis līdz ceļa galam. Burtiskā nozīmē- galam. Tas vienkārši tur izbeidzas un tālāk aiziet kvadraciklu iebrauktas takas. Tāda pagarākā cēlumā, grantij un maziem akmentiņiem šņerksot pa auto apakšu, gandrīz uzsēžamies. Ceļa malas ar lietus ūdeņiem izskalotas un dikto manevru iespēju nav. Kolēģi kāpj ārā un ne īpaši sāpīgi tieku pāri šai vietai. Uzbraucu cēluma augšā un nolemjam, ka tālāk nav ko riskēt, noiesim to kilometru ar kājām.

Ģērbjamies, pakojam mugursomas, sadalām koplietošanas pārtiku, lai līdzīgi un godīgi savu ēdmaņu uz mugurām izlīdzinātu. Vējš dzenā mākoņus un brīžiem pat saulīte uzspīd. Temperatūra par kādiem pāris grādiem pakāpusies, un varētu būt ap 10-12 robežās. Tas savā ziņā ļoti labi, jo iešana būs viegla. Viss, esam gatavi mūsu pašam galvenajam ceļam!

Te domu par ceļu varētu arī beigt vai tieši otrādi- sākt, jo šis būs pavisam cits ceļš.

Pirmais un pēdējais kopīgais foto, somu svēršana un esam gatavi doties. Nedaudz pakavēšos pie somu svara. Trekinga pārgājienos, par kādu var uzskatīt arī šo gājienu, optimālajam somas svaram nevajadzētu pārsniegt 25% no ķermeņa masas. Pats ērti jūtos ar līdz 25kg somu, lai gan mans rumpis ne tuvu nav svaram no kura sākas īsts latvietis. Katrs nākamais kilograms manāmi izjūtams jau pēc pirmajiem kilometriem. Manējā sanāk gandrīz 30, bet rekordists mums ir Oskars, kura soma sver nepilnus 34kg. Protams, svaru būtu iespējams samazināt, bet ērtības, kaut nelielas, tomēr prasa upurus. Turklāt arī mānekļus būtu iespējams ņemt vismaz trīs reizes mazāk, bet nezinot ar ko nāksies saskarties, jābūt gataviem visādiem apstākļiem.

Pēc noietiem aptuveni diviem kilometriem, izdzirdu aiz muguras “Bāc! Nu šo es nebiju gaidījis!”. Tā! Kas tad nu?! Adrenalīna līmenis paaugstinās, jo vēl nesaprotu kas noticis un cik tas nopietni. Izrādās, ir “izģērbušies” Ivara trekinga zābaki. Un tā konkrēti! Labi, ka pašā sākumā un pēc nelielas apspriedes, Oskars, kurš mūsu kompānijā pats jaunākais, tiek sūtīts atpakaļ uz auto pēc “krosenēm”.

Tas nu ir darīts un varam turpināt ceļu. Kvadraciklu taka. No sākuma šķiet, ka visai bieži lietota, tad atzars, kurš ir “mūsējais” un te jau izskatās, ka retāk braukts, tad vēl viens atzars. It kā iešana salīdzinoši viegla, jo nav jāuztraucas par akmeņiem, kur potītes var sagandēt, tomēr nepārtrauktie pacēlumi un kritumi liek par sevi manīt. Ļoti bieži smilšaini posmi, kur vieglāk iet gar takas malu, nekā pa irdenajām smiltīm. Brīžiem šķiet, ka neesi ziemeļu tundrā, bet tepat Latvijas piejūrā- smiltis, vigas, vien mums pierasto priedīšu vietā ir bērziņi. Lai nu kā, bet somas ir pilnas un negulētā nakts arī liek par sevi manīt. Daba ir pilnīgi savādāka nekā ierasts Zviedrijas ziemeļu pārgājienos un sērkociņi acīs nav jāliek, jo gribas to visu redzēt un izbaudīt. Bieži nākas pēc kādiem stāvākiem pacēlumiem apstāties un līdzsvarot elpu, bet ejam, un diezgan raiti.

Esam nonākuši līdz upei, kuru mums vajag forsēt. Godīgi? Ir nogurums. Esam pazaudējuši laiku ar apavu epopeju un patiesībā nemaz tik raiti neesam gājuši. Turklāt augusta beigās aiz polārā loka jau ir naktis, mūsu izpratnē. Saliekot visus par un pret, nolemjam veidot strapnometni, pacopēt šajā upē, izgulēties un nākošajā rītā turpināt ceļu.

Atrodam turpat netālu no takas jau izmantotu nometnes vietu, sagatavojam malku, uzceļam telti, pirms tam gan kārtīgi paēdam, jo kalorijas nosvilinātas nopietni. Liekam kopā instrumentus un dosimies pārbaudīt somijas brunetes piedāvājumu. Brunetes? Šeit ir daudz purvu un ūdens ir brūns, lai gan ielejot pudelē, tas ir pilnīgi dzidrs. Brūnuma ilūziju rada gultne un nosēdumi uz tās.

Upe skaista, bet vēlreiz pievērsīšos salīdzinājumam ar Zviedrijas ziemeļiem. Aizaugums. Upē daudz zāles, līdzīgi kā mūsu upēs. Nu, un izbradātās takas gar upi arī nevedina uz mežonīguma izbaudīšanas noti. Bija pāris smuku “uzbraucienu” bez sekojoša kontakta un atliek tik minēt, kas tā bija par zivtiņu, bet dažas alatas es pierunāju uz deju.

Ugunskurs, nedaudz ziemeļu šķaidījuma un slīpi…

Rīts aust visai pelēks un izskatās, ka visas darbības jāveic paātrinājumā, jo saliedēt telti pirms gājiena nebūtu prātīgi. Ātrā tempā pabrokastojam, novācam nometni un esam gatavi upes forsēšanai. Otrā krastā atkal pāraujamies ejamajos apavos, sakārtojam mugursomas un pilni spara esam gatavi pieveikt atlikušo ceļa daļu.

Laiks iešanai pateicīgs. Tie paši 10 grādi, apmēram, laiku pa laikam uznāk tāds smidzeklītis, bet tas vairāk atvēsina nekā saslapina. Doma par starpnometnes rīkošanu tomēr bija pareiza, jo šorīt esam mundri un ceļš sokas jau krietni ātrāk, neskatoties uz visai pauguraino reljefu. Taka ved pār sopku, kur pazūd jebkāds koku apaugums. No augšas viss kā uz delnas redzams. Sazīmējam mūsu upi un atrodam sopku pirms kuras vajadzētu būt mūsu mērķim. Izskatās vēl gana tālu, bet ir patīkams pārsteigums, kad, pēc kāda brīža iešanas, ieraugām mūsu mērķa upi. Pretējā krastā ieraugam telti un arī tas ir pārsteigums! Taka vēl kādu laiku iet gar upi, līdz nonākam pie brasla. Tagad jāpiemeklē nometnes vieta. Mūsu krasts ir zems un purvains, pretējais izskatās krietni cerīgāks. Velku garos zābakus, brienu pāri upei un pēc nelielas apskates atrodu perfektu vietu nometnei. Sausa līdzena vieta, upe 15m attālumā un nedaudz tālāk strautiņš.

Tālāk jau viss kā pēc ierastā scenārija- uzceļam telti, nojumi mantām, respektīvi iekārtojam nometni. Oskars pēc labākajām skandināvu tradīcijām sagatavo ugunskura vietu. Tas nozīmē, ka pavarda vieta ir aplikta ar akmeņiem, kas strikti iezīmē tā robežas. Atjaunojam rumpju enerģētiku, sagatavojam malku un esam gatavi pirmajai upes izpētei.

Meklējumos

Pirmo gājienu izdomājam iet pa upi uz leju un tad nākt atpakaļ līdz nometnei. Upe tek tādā kā ielejā un pa sopku augšām visai raiti pārvietojamies lejpus pa straumi. Upe te pietuvinās, te attālinās. Dzirdam krāču radītās skaņas. Nolemjam vēl paiet uz leju, bet arī vēl zemāk ir dzirdamas krāces. Gabalu jau esam gājuši, kaut kur tepat arī vajadzētu sākt.

Upe šeit samērā strauja un neliela. Pat mazāka par Amatu vai Braslu. Par līmeni, kāds te mēdz būt, liecina krasta krūmos un kokos plīvojošas sanesas. Ūdens pietiek un vietas, kur mitināties skaistai zivij arī. Tagad tik jāmēģina sadraudzēties ar šis puses zemūdens skaistulēm. Pēc upes izmēra mana pirmā mānekļa izvēle tiek likta uz Leona “Īkstīti” ar smago serdeni. To var pietiekami tālu mest un vadīšanas ziņā gan iegremdēt, gan apstrādāt salīdzinoši seklus posmus. Pa salīdzinošiem seklumiem, šķiet ka izvēle pareizā, jo izdodas pierunāt, kaut nelielas, bet pirmās forelītes un alatiņas. Tad jau it kā amats rokā un atliek tik turpināt. Turpinājumā ir “bobsleja trase”, kur varbūt aiz kāda akmens var kaut ko nelielu izkacēt, bet liela zivs tur nestāvēs.

Tālāk upe tik mainīga- vietām pasekla un aizaugusi ar zāli, vietām cerīgas dzelmes, lieli akmeņi, dziļas paceres un šķiet, ka no katras vietas vajadzētu izšauties pamatīgai forelei vai alatai. Jau esmu iegājis eksperimentos, jo uz “Īkstīti” ir klusums.

Šovakar vakariņas sarūpē Oskars. Pirmā vērā ņemamā alata un līdaka viņa kontā.

Ja tā godīgi, tad ir neliela vilšanās un nesapratne. Vietas bija skaistas un labas, bet pilnīgi klusas.

Vēl neaizejot līdz nometnei, kad jau pievakare, kad vējš pieklusis, iepazīstamies ar mūsu ik vakara ciemiņiem- knišļiem! Lai dievs nogrābstās!!! Odu miriādes ir maza bērna šļupsti salīdzinot ar šo ārprātu. Īsti neesam tam gatavi, jo ziemeļu izpratnē jau ir rudens un šiem nevajadzētu būt… bet ir! Brīžiem pat paelpot nevar, jo tie ir visur, kur atvērta miesa. Pie nāsīm, mutes, lien acīs, krekla piedurknēs. Turklāt arī pēc “jiftīguma” atšķirīgi. Es tādus dabūju divus. Pēc viena roka uzpampa, pēc otra acs. Fingāls tāds, it kā būtu kādā ielu kautiņā piedalījies. Bet, lai slavētas debesis, šis laiks bija tikai aptuveni divas stundas. Tiklīdz palika vēsāks, tā negaidītie ciemiņi pazuda un varēja izbaudīt vakara ugunskuru un vakariņošanu.

Diena otrā

Laisks rīts, vāram kafiju, gatavojam brokastis un garām paslāj divi somu onkas, kuru telti redzējām vakar. Visai ierasta, patiesībā, neierasta, jo ļoti reti sanāk kādu satikt, pieklājības saruna.

Šodien dosimies pa upi uz augšu, līdz ezeram, kuram tā cauri tek. Protams arī ezers jāpārbauda.

Šī diena paiet pilnīgā līdaku zīmē, izņemot manu vienu vienīgo alatiņu. Redzēju kā šī paceļas upes pretējā krastā, nomainījos uz silikona ļurļaku un jau pirmajā metienā tā bija galā.

Var teikt, ka upe šajā posmā tek pa purvu, līdz ar to ir salīdzinoši lēna un dziļa. Vietām šķiet, ka ir pāri par diviem metriem. Vietas izcilas, bet ir tikai līdakas vai, pareizāk sakot, līdaķeles līdz kilogramam dzīvsvarā. Oskaram trāpās viena rupjāka, man viena līdzīga aiznes manu daudzu gadu cīņu biedru Major Craft Zonner, par ko esmu riktīgi škrobīgs, jo nopērkams tas vairs nekur nav. Ņēmieni mums abiem bija praktiski sinhroni. Man ņēmiens, mutulis un aukla brīva, savukārt Oskars stīvēja zaļo tuvāk krastam. Gāju palīgā pie izvadīšanas, jo krasts noaudzis ar kārkliem un uzreiz ir dziļš. Kādu mirkli mēs tur ņēmāmies un nolēmu, ka vajag mēģināt atgūt savu vobleri. Pārsējos, metiens perfekti tajā pat vietā, daži uzrāvieni un galā ir! Jau nopriecājos, ka plāns izdevies, bet pievelkot tuvāk redzu, ka līdakas šūplādē tikai viens māneklis. Vai jau bija paguvusi izkratīt, vai arī tur bija divas vienāda izmēra līdakas.

Esam nokļuvuši līdz ezeram un ir cerības, ka kaut kas mainīsies dienas zivju piedāvājumā. Te nu ir pirmā iepazīšanās ar tundras tipa ezeriem, vismaz šajā vietā. Ezers ir bļodveidīgs, teiktu, ka pat lēzeni šķīvjveidīgs, jo brist var ļoti tālu un dziļums mainās ļoti lēni. Pieļauju, ka ar brienamo to varētu izbradāt krustu šķērsu. Tāpat tas ir mēreni aizaudzis ar zāli. Un atkal ir vienas vienīgas līdaķeles.

Turpat netālu ir vēl viens ezers, vismaz trīs reizes lielāks. Nolemjam laimi meklēt tur, bet arī tas izrādās ļoti līdzīgs, turklāt tur pat copi nesajūtam. Aizskrienot notikumiem pa priekšu- nākamajās dienās divas reizes gājām gar ezera krastu visā tā garumā un neredzējām ne vismazāko dzīvības pazīmi.

Vakars pie ugunskura ir dziļu domu pilns. Vietas skaistas, bet no mūsu mērķa zivīm tik tāda knapi manāma atblāzma. Par būšanu ir, bet galīgi ne tajā izmērā un koncentrācijā, kādai būtu jābūt.

Labi, tās ir tikai pirmās dienas vēl neiepazītā apkārtnē un plānos vēl diezgan daudz variantu, tomēr neliek mieru klusējošās “saimniekvietas”. Vai nu mēs kaut ko darām nepareizi, vai vienkārši tur zivju nav. Ir foreļu pirmsnārsta laiks un, protams, tās vairs nav vasaras vietās. Tas pats par alatām, ar rudens tuvošanos arī tās maina savas uzturēšanās vietas. Katrā ziņā jautājumu daudz!

Metru 400 attālumā ir nometne, jau minētajiem, 2 somu onkām. Nu ko, ir jāiet “pēc mēles”! Pundurbērza zarā uzkārtais tranzistors čerkstoši atskaņo “Pink Floyd”. Vīri iekārtojušies pie ugunskura vakariņo un mēles, pēc ugunīgu dzērienu lietošanas, izrādās visai vaļīgas. Šie jau brauc uz šo vietu septiņus gadus un nekad nevienu nav satikuši, tamdēļ viņu pārsteigums par trijiem lettipois’iem nav noslēpjams un nezinu kamdēļ, bet šie bija domājuši, ka esam vai nu zviedri, vai norvēģi.

Katrā ziņā pēc neilga laika esam jau draugi. Somiem esot bijusi “very bad day”, jo esot aizgājusi liela alata un liela forele. Iepriekšējā diena esot bijusi labāka un tam par pierādījumu, zarā uzkārta izfilēta foreles asaka ar visu galvu un asti. Tiešām skaists eksemplārs bijis. Kādi divi kilogrami noteikti!

 Viens no vīriem stāsta, ka esot arī mušiņnieks, tik šoreiz nav paņēmis kātu līdz, bet kā lielu noslēpumu un adeptu no mušiņmakšķerēšnas tēmas rāda man dienas veiksmīgo mānekli. Dēļveidīgs silikona ļurļaks uz visai brutālas džiggalvas. Copes veste man vēl mugurā un atrādu savu silikona arsenālu un atkarinu somu žokļus vēl vienreiz. Īpaši somu uzrunā Akara Truot Time Worm ļurļaks ar ķiploka smaciņu. Šis esot labs pie degvīna, nevajagot neko uzkost, atliek paostīt silikona burciņu.

Parunājamies un izrādās, ka līdaku posmā viņi vispār nelien iekšā. Vietas ir krietni pa upi uz augšu un uz leju. Tāpat uzzinām, ka daudzie ezeri un ezeriņi nebūt visi nav ar zivīm, un to, ka foreļu izmērs lielāks ir upē. Ezeros maksimālais izmērs esot 45 cm, bet vidēji ap 40, bet gadus atpakaļ esot bijusi diena, kad izvilktas ap astoņdesmit zivju pa dienu.    

Novēlam suomineniem jauku vakaru un izdevušās pārpalikušās dienas, un dodamies atpakaļ uz savu nometni. Pēc būtības informācija ne ar ko neatšķīrās, ko biju jau saplānojis, tomēr ieguvām daudz lielāku konkrētību. Vēl atziņa tāda, ka līmenis ir ļoti zems un tik sliktu copi šie nekad nav piedzīvojuši.

Ezerā

Protams, varoņsāgas par astoņdesmit forelēm dienā mūs neatstāj vienaldzīgus, jo tā īsti foreles pat neesam redzējuši un šīs dienas izvēlei tā īsti alternatīvas nav, jo esam atbraukuši ķert foreles un varbūt kādu alatu.

Visai stāvs kāpums sopkā no kuras augšas varam, kartē skatoties, identificēt katru ezeru. Mūsējais ir pats tālākais, ko varam redzēt. Tomēr arī te vēl iet kvadraciklu taka, kas gan kartē vairs nav atzīmēta, un visai ātri nonākam pie foreļezera. Pēc pirmās sajūtas šis šķiet nedaudz dziļāks, kā iepriekšējie, kuros jau copējām, bet ģenerāli tāds pat. Nav tādas vietas, kurām varētu īpaši pieķerties. Lēzeni krasti, kas pakāpeniski aiziet dziļāk. Brīžiem akmeņaina, brīžiem smilšaina grunts un vietām aizaugums. Neteiktu, ka dikti uzrunā, turklāt pirmās pusstundas mēģinājumi ir pilnīgi klusi. Man nestrādā ne rotiņi, ne šūpiņi, ne vobleri. Atrodu krastā pierādījumu zivju esamībai- ikrus. Laikam somi ikrus neēd vai arī nemāk pagatavot!

Jau kādu stundu esam gājuši un ieraugām pretējā krastā parādāmies mūsu somu draugus. Šie aiziet pretēji mūsu kustības virzienam un gan jau satiksimies. Rezultātu atklāj Ivars. Nostrādāja rotiņš. Nav nekāds monstrs, bet tā pati +/- 40cm zivtiņa. Bet ir! Tas protams paceļ garīgo- ir jāstrādā! Ļurļakus pagaidām nelieku, jo ir diezgan daudz un akmeņu un “iestādīties” pirmajā metienā lielas iespējas. Vietā, kur akmeņi paliek retāki, tomēr mainos uz silikonu. Ilgi nav jāgaida un jau esmu ticis pie piecām zivīm, bet izmērs pat nav īsti tie paši 40cm.

Satiekam somus, šie ne copi nav redzējuši. Man jau ir tuvu pie desmit, turklāt pāris atbrīvoju viņu redzamības zonā un onkas šoreiz nav īpaši runīgi. Tomēr copmanis copmanim copmanis! Es tik iedomājos kā būtu trāpīt tajā dienā, kad viņi tās astoņdesmit vilka…

Noejam vēl blakus ezeru, arī tur kaut ko noķeram un pārtikas programmu esam izpildījuši. Paņēmām lielākās vakara ugunskuram un rīta foreļmaizītēm.

Līdz saule noriet un paliek vēsāks ir atkal cīņa ar knišļiem un zivis sagatavot patēriņam ir neiespējami. Atrodu vietu pie strautiņa un periodiski saslapinu seju un rokas, jo kamēr atklātās ķermeņa daļas ir slapjas, mošķi necenšas “noslīkt”. Tā ūdenim tekot no bārdas, sagatavoju foreles ugunskuram un rīta maizītēm. Zini, šo rakstot saniezējās kakls, aiz ausīm un piere šķiet aplipusi ar mazajiem asinssūcējiem. Tas tiešām bija kaut kas traks!

Tomēr pienāk mirklis, kad vari izbaudīt sprakšķošās bērza pagales ugunskurā, mainīgi šaudošos uguns liesmu un vakariņošanas procesu ar dabā pagatavotu zivtiņu un 150 gramiem ziemeļu šķaidījuma.

Pēc pilnās dienas vēl piefiksē guļammaisa rāvējslēdža skaņu un aizpeldi sapņu dimensijā…

Zemupis

Ir tiešām silti “Fjallraven” guļammaisā, tomēr austošie dienas notikumi neļauj gulēt vēl ilgāk, vismaz man. Ceļos, darbinu prīmusu un ar kādu uzmundrinošu rīta dziesmu modinu savus kolēģus.

Karaliskas brokastis. Lecam zābakos un dodamies krietni zemākos upes izpētes ceļos. Dodamies pa straumi uz leju. Pa sopku augšām visai viegla iešana, šur tur pieejam pārāk tuvu upei un iekuļamies purvā, toties lācenes saēdamies. Brīžiem ceļš kā pa parku.

Jau pusotra stunda gājienā un šķiet, ka jāiet pie upes, jo visa atlikusī diena būs ceļš atpakaļ.

O, jā! Salīdzinoši lēna un dziļa! Ir zāļu aizaugums, bet vietas! Te ir jābūt tiem lielajiem! Sākam.

Un atkal jau- rotiņi, vobleri un nenotiek pilnīgi nekas. Vietas izcilas, bet klusas. Līkums ar skaistu bedri un Oskars saka, ka esot smuka alata sekojusi rotiņam. Oskars vēl mētā, bet zivs vairs interesi neizrāda. Mainos uz silikonu. Nomētāju alatas parādīšanās vietu un arī pa tukšo. Bedres vidū neliela saliņa/čakārnis un aiz tās tāds kā līcītis. Metu mānekli līcītī, ar domu, ka jānovada zem čakārņa. Pāris spoles apgriezienu un ir! Ir tas stiepiens kātā, kurš tika gaidīts. Spoles bremze dzied! Ahh! Cik ausij patīkama skaņa un rokai sen neizbaudīts pumpis! Ir pirmais 50+ forelis! Skaists, tumšās krāsās rotājies foreļpaps. Šis saņem uzaicinājumu uz mūsu kopējo vakariņošanu un interesants ir kuņģa saturs. Vismaz trīs grauzēji dažādās sadalīšanās fāzēs. Tagad viela pārdomām- vai kaut ko lielu, vai tieši otrādi, mazu. Šis paņēma mazu, alatai domātu ļurļaku. Visdrīzāk neko nemainīšu.

Izņemot šo foreli diena paiet bez īpašiem notikumiem. Atkal līdakas. Nelielas alatiņas. Skaidrs, ka nākamā diena jāpavada upes augštecē un tur jāmēģina.

Virsupis

Nesteidzīgs rīts. Pa sopku augšām apejam līdaku purvu un ezeru, ja izdodas sakonektēties ar ziemeļbriežu domāšanu, tad iešana visai viegla, bet ja taku pazaudē, tad sanāk nedaudz pabrist. Lai nu kā, bet visai veiksmīgi esam nonākuši līdz upei. Te nu ir pārsteigums! Upe ir knapi pār potītēm un smilšainu gultni. Labi, esam atnākuši, jāturpina izpēte. Dodamies uz augšu. Cerību rada tas, ka katrā daudz maz dziļākā vietā piesakās foreļbērni, turklāt visai agresīvi.

Ejot augstāk upe paliek dziļāka un ievēroju, ka  brīžiem ir padziļas krasta peceres, turklāt upes vidus lielo akmeņu atstraumes ir pilnīgi klusas. Straujumos ir mazās forelītes. Vienā no šiem pakrastes dziļumiem forele vairākkārtīgi ņem manu gumijas ļurļaku, pat nedaudz paturu, bet līdz galam neuzsēžas. Nākamajā metienā nāk līdzi, bet šķiet, ka tā jau ir cita, jo izskatās mazāka par iepriekšējo. Trešais metiens un cīņa var sākties! Pēc piecirtiena sprints uz pretējo krastu, mēģinājumi pamukt zem daudzajiem akmeņiem, bet inventārs tiek ar visu galā un atliek vien lāsumaino skaistuli pievadīt pie krasta. Ivars iemūžina mirkļus, un saku, ka tur vēl ir zivs. Kolēģis izpilda metienu un ir kontakts! Grābiens, mutulis un ir nost…

Tai nelielajā vietā divas 50+ foreles bija noteikti, ja ne visas trīs!

Tālāk viss mierīgi, līdz upe aiziet nosacītā purvā. Un te sākas pilnīgs rokenrols. Upe šaura un dziļa. Neminēšu skaitu un zivju iznācienus, bet arī Oskars tiek pie pirmā sava 50+. Dzidrajā ūdenī foreli izdodas gandrīz līdz kājām pievilkt, kad tā īsti neklūp virsū māneklim. Skati neaizmirstami! Ivars konsekventi darbojas ar vobleri un ir pāris zivis, ko “nogidēju”. Esmu jau redzējis un zinu, kur tā stāv. Met tur, novadi tā. Abos gadījumos zivis bija uz āķa, bet tomēr pamanījās nokulties.

Beidzot esam atraduši foreles, pēc kurām braucām!

Ejot atpakaļ uz nometni nedaudz apmaldāmies. Nieka kilometru līkumu izmetām.

Nākošajai un mūsu pēdējai tundras dienai plāni nav jādomā, jo jāiet tur, kur zivis.

Rīts jau aust visai pelēks un neskaidrs. Drūmi mākoņi ir pārņēmuši debesjumu. Ātri pa briežu takām esam jau pie upes un katrs metiens ir pilns cerību. Vietas, kur iepriekšējā dienā iznāca zivis, ir klusas, bet viss notiek līdz debesis sagriežas blīvā tumšumā un nogāž pār mums lietu, kas izlej cauri slapjus divdesmit minūtēs. Pērkona negaiss tundrā ir visai iespaidīgs, jo nav īsti, kur paslēpties. Vējš, lietus gandrīz horizontāls, zibens un pērkona grāvieni virs galvas, spiningi nolikti drošā attāluma, bet tāpat jūties neaizsargāts.

Mākoņi sagriežas un uzspīd pat saulīte. Izplet rokas kā jūras zvaigzne un izbaudi siltumu! Pat izdodas kaut ko noķert, bet turpmākais dabas pārbaudījums ir vēl krietnāks. Mākoņi atkal sagriežas un šķiet, ka tas raganas katls ir tieši virs mums. Šķīst zibeņi, grand pērkons un pāri gāžas krusa komplektā ar lietu. Temperatūra nokrīt manāmi. Ja jau tā biji slapjš līdz kaulam, tad šis līdz muguras smadzenēm sasaldē. Locekļi stīvi, vajadzētu kustēties, bet vēl ne…

Nogaidām krusu, vēl pa lietu, kad pērkona grāvieni šķiet jau tālu, sākam kustēt atpakaļ uz nometni. Sākumā katra kustība lipīga un auksta, vēlāk vairs tikai lipīga, bet ir jākustas…

Ņemam vērā vakardienas apmaldīšanās korekcijas un visai tieši izejam uz nometni. Vakarā pat iespīd saulīte virs sopkām. Ziemeļi atvadījās pilnīgi pārliecinoši un šķiet, ka ar šī vakara mieru, aicina vēl atgriezties.

Atpakaļ

Vienmēr tā sajūta, kad jauc nost telti, krāmē mantas ir visai duāla. Tā gribās vēl kādu dienu pabūt te, bet arī atpakaļ uz mājām.

Rīts ir apmācies, bet bez lietus, kas ļauj mums komfortabli pabrokastot, novākt nometni un sagatavoties atpakaļceļam.

Temps ir tiešām labs, nedaudz “iestrēgstam” pie upju forsēšanas, bet salīdzinoši ātri esam ārā un sastopam pirmos cilvēkus. Kuri ar kājām, kuri ar velosipēdiem, kas aprīkoti platām riepām, bet tie ir citi ceļi.

Pēdējais kāpums ir pamatīgs kardiotreniņš, pēdējos piecdesmit metros kājas sāk ļimt, elpu grūti kontrolēt, it kā varētu apstāties, bet ir jāpieveic.

Gandrīz jau esam pie auto un sāk līt. Eh! Sen nav lijis!

Metam mantas ātri mašīnā un nepārģērbjoties dodamies uz pavisam netālo vietu, kur rezervēta mājiņa, lai atpūstos, nomazgātos un sagatavoties lielajam atpakaļbraucienam.

Rīts man aust pavisam klibs, jo pēdējā dienā, tajā sasalumā, pamanījos sastiept kājas muskuli. Vakarā jutu tādu kā nelielu sāpi, no rīta nedaudz vairāk, pēdējo kilometru jau kliboju, jo sāpēja dikti. Labi, ka tā, jo šādā stāvoklī iziešana būtu visai apšaubāma…

Somijas Lapzemes ceļi

Mēs bieži gānāmies par mūsu ceļiem, bet tie ir ziediņi salīdzinot ar to, ko dabūjām izbraukt. Nekad īpaši neesmu pievērsis uzmanību ceļazīmei “pupi”, tomēr šeit, ja bija tāda zīme, tad tas nozīmēja, ka reāli vari pārsist karteri pie neatbilstoša ātruma. Šaurs asfalts ar neskaitāmām bedrēm, nogruvušām ceļa malām… un tā apmēram 60km garumā. Tad vēl tikpat garš grants ceļš pa pilnīgu nekurieni… un Rovaniemi kā nekurienes metropole.

Fine della storia

Bija labi! Mums tikai tagad sāk lapas dzeltēt, mēnesi atpakaļ jau izbaudīts process. Ieskriet ierastajiem laika griežiem pa priekšu.

Zivis grūtas, bet atradām. Nav nekādas leiputrijas arī ziemeļu nekurienē. Tas neprognozējamais, turklāt arī nepazīstamais process visā ieliek krietnu kolorīta devu.

Vai atgriezīšos? Iespējams, man patika, turklāt 10km attālumā ir vēl viena upe, līdz kurienei nav ceļu…

Katrs šāds gājiens ir pārbaudījums sev. Atklājums. Izaicinājums.

Svaigā gaisā tīras domas!

Āķus siekstā, un tiekamies pie ūdeņiem!