Arī šogad pieturos pie iepriekš pārbaudītā modeļa- iekšā lidojam ar helikopteru, ārā nāksim ar kājām. Mūsu kompānijā šogad esam seši. Reinis, kas nav jau pirmo reizi “ar pīpi uz jumta”, kopā esam bijuši vairākas reizes. Gatis, kam nav sveša ziemeļu cope, bet ne šādā formātā. Jānis, kam šī būs pirmā ziemeļu pieredze un Harijs ar sievu Ingunu, kuri arī vēlējās izbaudīt ziemeļu mežonību. Inguna ir pirmā sieviete, kas devusies līdzi manis organizētajos braucienos. Kaut vai šis fakts vien garantē, ka viss būs savādāk.

Atkal jau lidojam divos reisos. Pirmajā es, Reinis un Jānis, jo man būs jāparāda pilotam nosēšanās vieta. Šoreiz vietu atrodu visai ātri, lai gan no augšās viss izskatās citādi un nepierasti. Pilots atrod brīvāku laukumu un nolaižas, ātri palīdzam izkrāmēt somas. Gaidot otro reisu, sanesam somas uz netālu esošo nometnes vietu. Kamēr apstaigāju nometni un lūkojos pēc ugunskura vietas, improvizētā galdiņa, zivju restes un citiem niekiem, kas atstāti no pagājušā gada, Jānis parūpējas par pamatīgu pārsteigumu. Viņš man pasniedz, lapām un dažiem zāles stiebriem aplipušu, Trikātas ražojuma Krievijas sieru vaakuma iesaiņojumā. Žēl, ka neviens neiedomājās iemūžināt manu ģīmi tajā brīdī! Siers gandrīz ir saglabājis sākotnējo formu, tik nedaudz asimetrisks palicis. Tekstūra kā labi nogatavinātam itāļu vai franču darinājumam. Neviena pelējuma vai citu bojāšanās pazīmju. Un tagad atceros, ka pagājušajā gadā to ieliku vēl neizkusušajā sniegā, kas parasti kalpo par ledusskapi, un tā par to arī aizmirsu, jo pietika mums ar ceptām forelēm un pālijām…

Atlidojuši arī pārējie šī gada piedzīvojuma dalībnieki un sākam nometnes iekārtošanu. Jāatrod vieta trijām teltīm un tās jāuzceļ, jāizkrāmē somas, jāiekārtojas, malka jāsagādā un vēl dažādi sīkumi jāpaveic. Laiks mūs arī lutina, jo lietus nelīst, lai gan tādi pelēki draudīgi mākoņi virs galvām. Kad visas šīs lietas ir paveiktas, tad pārliecinoši varu teikt, ka nedēļu ilgais copes un pārgājienu maratons ir sācies!

Nepārstāstīšu katras dienas notikumus, vien atgriezīšos pie pašiem galvenajiem. Pirmajā dienā nekādus varoņdarbus neveicām, jo draudīgie mākoņi tomēr nolēma mūs nedaudz atvēsināt. Katrā ziņā zivis vakariņām noķērām un pirmo asumu nodzinām. Ūdens līmeni varētu raksturot kā vidēju, jo turpmākās dienās tas tikai kritās.

Nākamajā dienā jau dodamies garākā pārgājienā un pārsteigumu sagādā Gatis, kurš upē tiek pie skaistas pālijas. Upe iztek no ezera, bet iepriekšējos gados neviena pālija upē nebija manīta. Turklāt šo zivi Gatis izvelk zem ūdenskritumu kaskādes. Visdrīzāk pie liela ūdens, pavasara palu laikā, tā kaut kā ir “noripojusi”. Vairākas dienas vēlāk arī Reinis tiek pie pālijas zem paša ūdenskrituma, bet par to vairs nav tik liels prieks kā par pirmo, kurai Reinis brauca pakaļ jau trešo gadu. Par godu šim notikumam tika nodziedāta dziesma ar nenosakāmu meldiņu un tonalitāti, bet pilnīgi noteikti slavinoši pacilājošā izpildījumā, ar vārdiem “Reinim pirmā pālija!!!”… vārdi atkārtojas vairākas reizes. Vēlāk šī pati dziesma tika modificēta izmainot skaitļa vārdu, bet dziedāta tikpat slavinoši.

Šīs dienas pārgājiena beigās, augšējā “pūlā”, es tieku pie skaistas, virs 50cm, foreles. Šī ir tumša, tumša, gluži kā no kāda purva ezera un varu droši pateikt- man šis brauciens jau ir izdevies! Tā sajūta, kad māneklis šķietami ir aizķēries, bet pēc piecirtiena sajūti tādu noteiktu pumpi otrā galā, ir neaizmirstama. Katrs no mums ir braucis, lai jau atkal to sajustu vai arī izjustu pirmo reizi. Tas nav ne ar ko salīdzināms!

Katra diena ir savādāka- ar saviem notikumiem un nostaigātajiem maršrutiem.  Tā, izrādās pretī nometnei, upes pretējā krastā, ir neliels ezers, ko iepriekšējos gados pat kartē neesmu pamanījis un pievērsis uzmanību. Vienu dienu izdomājām līdz tam aiziet… un ir tur foreles, pat skaistas foreles. Iespējams arī pālijas, bet tam mēs apstiprinājumu neguvām. Vispār šādi nelieli ezeriņi ir ļoti savdabīgi. Cope mēdz ieslēgties un tad tik pat zibenīgi izslēgties. Pirmajā reizē mēs “trāpījām”, kad zivis gribēja ēst un katrs tika pie forelēm. Aizgājām uz šo ezeriņu otrreiz, jo biju aizmirsis nazi ezera karstā, un sajūta bija kā vannā. Pilnīgi nevienas copes, vispār nekādas dzīvības! Ja tā būtu pirmā pieredze, visdrīzāk, nospriestu, ka zivju te vispār nav. Tāpat ir vesela virkne ar nelieliem ezeriņiem, kas ir sekli un ziemā, visdrīzāk, izsalstoši. Katra šī pieredze nāk ar gadiem un arī šis gads nav izņēmums.

Vienu dienu izdomājām veikt garāku pārgājienu ar vairāku ezeriņu pārbaudi, kur galamērķis bija vidēja lieluma ezers, kurā arī vēl nebiju bijis. Priekš sevis atklāju vēl vienu skaistu ezeru, kurā ir lielas foreles un pālijas. Mūs gan pārsteidza pamatīgs pērkona negaiss un kalnos tas ir īpaši jaudīgs. Lietus lāses nāk no debesīm gandrīz horizontāli vēja virzienā. Nākošo reizi jau pilnīgi droši un mērķtiecīgi var doties uz šo ezeru- zivis būs!

Ekselentus copes brīžus sagādāja pēdējās dienas. Kā jau minēju, ūdens līmenis visu laiku krita un pēdējās dienās varēja bradāt un tikt klāt vietām, kur pie cita līmeņa var pat nesapņot. Dziļajās pūla pamatgultnes dzelmēs, vēl neiztraucētās, foreles atsaucās visai agresīvi un abi ar Reini tikām pie skaistām zivīm.

Mans šī brauciena atklājums bija  Major Craft mailes tipa 70mm vobleris varavīksnes foreles krāsojumā. Praktiski visas lielās zivis izvilku tiešu uz šo. Pālijas gan to ignorēja un palika uzticīgas rotiņiem un šūpakiem.

Katrs tika pie savām zivīm un sapņa piepildīšanas, arī Inguna, kura pārsvarā baudīja dabu, devās viena tālākos pārgājienos, fotografēja, asistēja Harijam un aktīvi piedalījās nometnes dzīvē.

Kā jau ierasts šādos braucienos, zivis tika ņemtas tikai tik daudz, lai pietiktu vakariņām, rīta maizītēm un kādai vītinātai filejai, ko nonest no kalniem. Pārējās tika saudzīgi atbrīvotas un tas ir nerakstīts ziemeļu likums.

Tā diena bija pienākusi, kad jāvāc nost nometne, jākrāmē somas un jādodas ārā… hmm, vai iekšā ierastajā dzīves ritmā. Nepilnos divdesmit kilometrus visi pievarēja godam un kempinga mājiņā, baudot alu ar gadu “nogatavinātu” Trikātas Krievijas sieru un vējā vītinātu pāliju, jau steidza atminēties vēl pavisam svaigos notikumus.

Lai sajustu šī apraksta, kaut nelielu, garšu, aicinu apskatīt foto galeriju.