Šoreiz brauciens ir plānots nedaudz savādāk kā citas reizes, proti, iekšā mēs lidosim ar helikopteri, bet ārā nāksim ar kājām. Turklāt mūsu kompānijā ir divi jaunieši- 14 gadus veci dvīņi, Ulda dēli. Šis ir interesants vecums puikām, kad tie vēl nav uztverami kā pieauguši tēvaiņi, bet arī bērni galīgi nav, bet izgājieni brīžiem ir visai bērnišķīgi. Man kā gidam šī arī būs jauna pieredze, jo puikas būs jāuzpasē un copes gudrības jānodod.

Tik nieka 20km atšķirība, bet daba ir pilnīgi savādāka. Ja lejā jau izplaukušas bērziem pirmās lapiņas, tad paceļoties kalnos ir pilnīgs tukšums. Koki pliki, sniegs un nemaz nav sajūta, ka ir 23. jūnijs. Viens no puikām, Edgars, šo raksturoja tā- lidojām pār smuku mežiņu, kur tikko plaukušās bērzu lapas to iekrāsoja priecīgi zaļu, tad pacēlāmies augstāk un nonācām…tuksnesī. Iespējams viņam taisnība…

Varbūt liksies dīvaini, bet šī man atkal bija jauna pieredze, jo šādos apstākļos vēl makšķerējis nebiju. Vēlais pavasaris bija nesis korekcijas- upes krastos pat vairāk kā 2m biezs sniegs, lielais ezers vēl ledū un dabūjām izbaudīt arī ledus iešanu, kad pa upi peld ledus kluči. Ūdens līmenis augsts un temperatūra attiecīgi zema. Kur lai meklē to foreli?! Un uz ko lai ķer?!

Aigars atrada atslēdziņu un veiksmīgi ķēra no saliņas, uz kuru vēl vajadzēja aizbrist. Pāris reizes viņš “izpeldējās”, bet to es uzzināju tikai vēlāk, jo patiesībā tie nav nekādi joki. Nonestu straume zemāk, nezinu, kurš viņu varētu izķeksēt no ledainā ūdens. Instrukcijas nodevu un visi esam lieli “puikas”, kas apzinās savas rīcības iespējamās sekas. Viss iztika tikai ar slapjiem “riekstiem” un skaistām ap 2kg forelēm. Vēl netiku redzējis nodīrātu 0.3 fluorkarbonu. Tagad bija iespēja to redzēt.

Foreles stāvēja nosacīti mierīgos posmos un ja ņēma, tad bija forele virs kilograma. Mazo forelīšu vispār nebija.

Tāpat staigājām pa tuvumā esošajiem ezeriņiem. Tur ķērās tās pašas foreles, bet jau mazākas un pālijas. Pālijas vispār taisīja virsūdens paraugdemonstrējumus, bet pilnībā atteicās kaut ko nogaršot no mūsu arsenāla. Tomēr ar neatlaidību un fantāziju, izdevās kādu arī no šī bara izķert.

Katru dienu bija piedzīvojumi un katra diena bija savādāka.

Priekšpēdējā dienā nolēmām pārcelt nometni tuvāk takai, pa kuru mums būs jānāk atpakaļ. Nieka 2-3km un daba jau izskatījās “zaļāka”.

Uldis ar dēliem izgāja ārā dienu iepriekš. Es ar Aigaru vēl paliku. Bijām jau izstaigājuši krietnu perimetru šim rajonam, viss bija pazīstams un saprotams, tomēr, kā vienmēr, gribās ko vēl nebijušu. Noskatījām kartē ezeru, kur vēl nebijām bijuši un devāmies. Aptuveni 5km vēl augstāk kalnos un nokļuvām pie ezera.

Tas, kas notika tālāk, to var apzīmēt ar vārdu- “supercope”. Bijām nolēmuši, ka paņemsim divas pālijas vakariņām. Vakariņu tiesu mēs sagādājām pirmajās 15 minūtēs. Visu pārējo dienu mēs gājām apkārt ezeram un nepārtraukti bija notikumi. Te forele nāk līdzi un nepaņem, te copītes, te piecērt un pavelc, bet noraujas un, protams, izvilktas zivis. Pālijas un foreles krustu šķērsu. Es no sākuma eksperimentēju ar dažādiem mānekļiem, Aigars konsekventi ar Mepps Long 2 rotiņu ar baltu lapiņu vilka. Atradu savā vizuļu maciņā tādu pašu, tikai ar dzeltenu lapiņu un tālākais bija pilnīga mistika. Aigaram pālijas, man foreles. Stāvam vienā vietā, metam gandrīz vienā punktā- Aigaram pālija, man forele. Foreles gan bija rumpī bik lielākas par pālijām, bet man tā patīk šis ziemeļu papagailis! Arī es dabūju pālijas, bet salīdzinoši krietni mazāk. Ja rezumē dienu, tad katrs noķērām virs 30 zivīm ar vidējo svaru- kilograms. Tā jokojoties iedomājāmies- kā tas varētu izskatīties, ja visas zivis būtu paņēmuši…

Pēdējā nakts pie ugunskura ir vienmēr īpaša. Turklāt diena tiešām izdevās. Tad arī nevajag runāt. Sēdi, skaties liesmās un atceries mirkļus.

Vēl atlicis gājiens apmēram 20km garumā, bet tas paiet raiti, atceroties nedēļas ilgos piedzīvojumus un emocijas. Pēdējie kilometri gan ir sasodīti grūti, bet nekad neesmu piedzīvojis, kad tie būtu viegli.

Takas beigās mūs sagaida dvīņi, pat nesaprotu- kā viņi aprēķināja laiku, kad būsim ārā, bet izstāsta prieka vēsti- mūs kempinga mājiņā gaida auksts alus.

Es pat nevaru aprakstīt tās sajūtas, kad esi pēc vairāku stundu gājiena noņēmis mugursomu un novilcis trekinga zābakus, atlaidies ērtā ādas klubkrēslā un sākumā alkatīgi, tad mazliet mierīgi, ieklunkšķini aukstu alu… Vai tā bija balva? Tā bija tikai neliela daļa no visa šī piedzīvojuma!

Foto reportāža te : http://www.gofishing.lv/photos