Atpūtušies un izgulējušies pēc garā ceļa, esam spirgti un moži, lai uzsāktu aptuveni 15 km garo pārgājienu uz pirmo, bet varbūt vienīgo nometnes vietu. Laiks iešanai ļoti labs- saule te parādās, te pazūd, temperatūra ap +15 C , pūš mērens vējiņš. Odi īpaši netraucē, vismaz man, pagaidām odu smēre nav nepieciešama. Pirmo ceļa pusi, līdz ūdenskritumu kaskādei, veicam visai raiti un bez lielām atpūtas pauzēm. Šādi turpinot var pretendēt uz gājiena tempa rekordu. Brīnumi nenotiek un atlikusī ceļa puse jau nepadodas tik vienkārši. Nogurums liek sevi manīt un pēdējie kilometri ir sasodīti grūti. Vairāk jau mentāli nekā fiziski, jo ātrāk gribas tikt līdz galam, atbrīvoties no mugursomas, bet vēl priekšā pāris kāpumi, daži purvi un šķiet, ka jau tepat, tepat būs.

Ceļš ir paveikts. Kalnu mājiņa ir tukša, tamdēļ nolemjam pa priekšu iestiprināties, pēc tam celt teltis un veidot nometni.

Visas procedūras ir paveiktas un nu laiks pirmajai copei. Lai gan laika ierobežojumu it kā nav, jo ir polārā diena, bet ceļā un iekārtojot nometni, esam pavadījuši lielāko dienas daļu. Sanāk tāda tīra vakara cope, kad saule jau aizslēpusies aiz augstāko kalnu virsotnēm. Dodamies uz jau zināmu vietu, kur upe pēc ūdenskrituma un sekojošās straujteces paplašinās, pamata straume sadalās vairākos atzaros, izveidojušies vairāki sēkļi. Pieejot pie upes nedaudz atkaras žoklis, jo tādas ūdens līmeņa atšķirības pat sapņos nebija rādījušās. Visa upe mierīgi bradājama, pat ar garajiem zābakiem, pārsvarā dziļums nav lielāks kā līdz ceļiem. Dziļākās vietas ir abu krastu pakrastes, tamdēļ nolemjam brist pa upes vidu un apmakšķerēt krasta pārkares. Tas nes rezultātu un pēc brīža Reinis paziņo, ka līdzi rotiņam nākusi pieklājīga izmēra forele, bet tomēr nav izlēmusi nogaršot vibrējošo dzelzs gabalu. Stratēģija pareiza, atliek vien mētāt. Visai interesanti, jo bieži jau nesanāk brist pa upes vidu un apmētāt piekrastes krūmu malas, kur nepieciešama visai liela precizitāte, lai nesabojātu vietu. Ūdens ir sekls, turklāt dzidrs un īpaši tuvu arī nepieiesi- foreles ir ļoti uzmanīgas šādos ūdens apstākļos. Gultni te sedz smalki un vidēji olīši, tamdēļ nolemju, ka ir īstais laiks laist darbā gumijas mānekļus. Paeju nedaudz uz leju, kur upe paliek šaurāka un nedaudz dziļāka, bet tāpat vēl brienu pa upes vidu. Vienā no metieniem sajūtu it kā „zacepu”, automātiski piecērtu, un neesmu kļūdījies- kāts salokas un spoles bremze iedziedas. Eh! Forele ir liela un velk ārā metru pēc metra, tad apstājas un smagi pumpē. Jau iedomājos par rīta foreļmaizītēm un tad viss atslābst. Vēl steidzīgi pietinu auklu, varbūt paskrējusi man pretim, tomēr nekā, ir prom. Īpaši neskumstu, jo vēl vesela nedēļa priekšā, bet vienalga ir nedaudz mieles, jo zivs tiešām bija laba. Punktu vakara copei pieliek Reinis, kas izvada mūsu kompānijas pirmo zivi un atklāj skaitīšanas un mērīšanas maratonu. Forele nav īpaši liela, bet uz 41cm izvelk. Tradicionālās brokastis ar foreļmaizītēm būs... Vispār, tikai tagad pamanu, ka esmu pamatīgi nosalis- degungalā karājas „indikators”, pirksti tādi pastīvi. Pūš mērens ziemelītis. Lienot guļammaisā, laikrādis jau aiztinkšķinājis līdz atzīmei- 3 naktī.

No rīta vēja virziens nav mainījies, tas vienīgi pieņēmies spēkā. Silti tiešām nav. Odu un citu kukaiņu arī nav. Nu nav šis labākais laiks foreļu copei, vienīgais labums, ka pie šāda vēja, lietus iespēja ir pavisam minimāla. Šodien diena mākoņaina, brīžiem spīd saule. Mākoņi tiek trenkti lielā ātrumā.

Brokastis paēstas, Uldis ar Jāni jau aizdevušies pa upi uz leju, mēs ar Reini vēl krāmējamies. Šodienas plānā aizstaigāt līdz ūdenskritumu kaskādes sākumam un tad nākt gar upi atpakaļ. Ejot pa taku ir pat karsti, bet šīs sajūtas pazūd tikko kā iebrienu upē, nē, ir jāvelk jaka. Pūš pamatīgi! Iedvesmots no vakardienas, esmu piekrāmējis vestes kabatas pilnas ar visādiem gumijas „ļurļakiem”, jo zinu, ka arī šis posms ir piemērots džigošanai. Vējš pūš tieši pa upi, pa straumi uz leju, līdz ar to apmakšķerēt pretējo krastu un vadīt mānekli pa straumi uz leju izrādās visai pagrūti. Vējš iepūš auklā un veido kārtīgu buru, kas notiek ar mānekli vispār nevar saprast. Atliek vien mest pret vēju un straumi. Mainu vienu „ļurļaku” aiz otra, bet joprojām nekas nenotiek. Ne copes, ne piesitiena. Diezgan raiti virzos uz priekšu, redzu piekrastē uzlecam foreli, uzmetu, nedaudz pietinu, cope ir, bet tikai uzsitiens. Uz atkārtotu ņēmienu neizdodas pierunāt. Atkal mainu gumiju. Esmu nomainījis jau gandrīz visas LJ Tiogas, Ballist un pārējās, kaut kas nav riktīgi. Esmu jau aizgājis līdz pirmajam ūdenskritumam virs kaskādes sākuma, te ir skaisti dziļumi. Pirmā forele piesakās uz Tiogu melones krāsā, bet tā ir zem atļautajiem 35cm. Nolemju šo vietu „nobombordēt” plānveidīgi- metru aiz metra. Turpmāk atkal klusums, mainu Tiogas krāsas vienu aiz otras, bet nenotiek atkal pilnīgi nekas. Tā, jāpievēršas pārbaudītām vērtībām, tamdēļ ņemu Berkley nimfu, oranžīgi brūnā krāsā. Pirmais metiens, turpat, kur jau tiku peldinājis LJ gumijas, un cope. Pietam forele neaprobežojas ar vienu sitienu, bet atkārtoti un uz kādu trešo mēģinājumu ir galā. Šo arī novērtēju kā mazu un laižu vaļā. Vēl pēc mirkļa piesakās jau 41 cm gara. Pirmā daudz, maz vērā ņemamā forele. Klāt ir arī Reinis un iemūžina fotogrāfijās notikumu. Reinim uz rotiņu ir veicies nedaudz raitāk. Divas ņemamas zivis, no kurām viena arī paņemta. Atpakaļ ceļā vēl „pavingrojam” attekas galā, kur koncentrējušās +/- mēra foreles. Reinis piemāna arī vienu virs 35cm.

Jānim ar Uldi pa nullēm. Jā, nebūs viegli tikt pie kādas trofejas cienīgas zivs. Zemais ūdens, ziemeļu vējš- kombinācija neapskaužama. Temperatūra ap +10 C.

Rīts un turpmākā diena saulaina. Vējš nav mainījies. Aizvējā vai bērzu pamežā ir pat silts, bet atliek iznākt vējā, tā izpūš līdz kaulam. Šodien esam ieplānojuši iet gar upi uz augšu, līdz lielajiem pūliem un apmakšķerēt arī tos. Jānis ar Uldi gar vienu krastu, mēs ar Reini pa otru. Laikam esam ar Reini nedaudz mierīgāki, varbūt tūļīgāki, bet atkal jau kolēģi ir devušies pirmie. Upe te ļoti skaista- samērā strauja, zem katras straujteces dziļākas vietas ar straumi. Vietas labas, bet ķeras tikai mazās- ap 30cm foreles. Skaits jau sen nojucis, bet tas galīgi nav tas, ko katrs esam gaidījuši.

Notikumi sākas virs pirmā pūla, kas ir samērā sekls un vienmuļš, kur upe sašaurinās un ir pāreja no viena pūla uz otru. Te dziļa straume aiziet plašumā. Pamata gultne iet pa pretējo krastu un vēl neaizejot līdz sašaurinājumam, redzam, ka Uldis kaut ko cīna ārā no ūdens. Vēl pēc mirkļa, stāvot abos upes krastos, cītīgi „ķemmējam” dziļo straumi. Nu ir te jābūt! Un ir arī! Man uz Leona Stellu izdodas izvilkt 41 cm garu foreli. Nav nekāda dižā, bet straumē tā izrāda ievērojamu pretošanos. Uldis no pretējā krasta pietauvo 51 cm skaistuli. Nolemju uzlikt ABU Tobby, jau pārbaudītā krāsā. Pirmais metiens pāri straumei, piegremdēju, ļauju straumei pašai vizuli izspēlēt un BAMS. Ir! Ir, pamatīgs „kukainis” galā. Pumpējieni ir lēni, bet noteikti, forele iestājas straumē un iet uz leju tik pārliecinoši, ka atliek vien klausīties spoles bremzes sīkšanā. Tad apstājas un atkal uz leju...un tad notiek kaut kas neizprotams. Spoles bremze iekaucas no jauna un tad atskan spalgs „plokš”, aukla ir pušu. Kas notika? Neko nesaprotu! Rokas vēl trīc, galvā šaudās nedefinējamas domas. Velku pa jaunu riņķos auklu un pie trešā riņķīša, no spices, ieraugu saskrullējušos, sadedzinātas auklas fragmentu. Tā, tagad vispār nekas nav saprotams. Kā var nospriegota aukla apmesties ap riņķi?! Njā, atliek vien pafantazēt- cik tad liela bija tā plankumainā torpēda. Par foreļu lielumu šeit, vislabāk apliecinās Jāņa un Ulda piedzīvojums, nākot atpakaļ uz nometni.

Kā jau minēju, pamata gultne un dziļākā vieta iet pa otru krastu. Puiši devušies gar krastu atpakaļ un izbaidījuši no piekrastes krūmiem pīlēnu. Tas sparīgi meties dziļāk upē. Dziļums sākas kādus metrus 15 no krasta, ūdens paliek tumši zils. Tikko kā pīlēns sasniedzis dziļuma robežu, tas ar nelielu plunkšķi un mutuli pazudis, un tā arī vairs nav uzpeldējis...

Vakarā kurinām ugunskuru, būs folijā uz oglēm ceptas foreles. Uznāk neliels lietus, bet pie stiprā vēja tas ātri pāriet.

No nometnes vietas kādu 3km attālumā ir vairāki nelieli ezeri. Tos šodien pārbaudīt arī esam nolēmuši. Neliels pārgājiens gar mazu upīti, kas iztek no pirmā ezera. Pēdējie simts metri pamatīgs kāpums un nonākam uz tāda kā plato, kur izklājušies divi ezeri, kas atdalīti viens no otra ar pāris metrus platu sauszemes joslu, kam pa vidu neliels kanāliņš.

Nonākot pie ezeriem, jakas tiek uzrautas mugurā zibenīgi. Lai arī spīd saule, bet vējš joprojām ir tas pats stiprais ziemelis. Izturu vēja malā labi ja pusstundu, nu nav patīkami. Meklēju aizvēju. Visa kompānija diezgan ātri virzāmies uz aizvēja krastu. Ezeri izskatās ļoti cerīgi- sēkļi mijas ar dziļumiem, vietām pamatīgs dziļums aiziet jau no paša krasta. Zivis te ir. Par to liecina kaut vai nogrimušas laivas fragmenti. Esam nomētājušies līki, bet pa trīs stundām nevienam, nekas. Pēc sajūtām šķiet, ka foreļu te nav, bet tikai pālijas, jo kaut vienai forelei vajadzēja pieteikties. Par pālijām viss skaidrs- vasaras vidus nav pāliju laiks. Uldis ar Jāni kapitulē ātrāk un dodas atpakaļ uz upi. Mēs ar Reini vēl apejam apkārt otrajam ezeram, noejam gar trešo, bet tas ir sekls un ziemā izsalstošs un arī dodamies atpakaļ uz upi.

Necope turpinās arī upē. Vakarpusē nonākot nometnē, pie mājiņas ieejas pārsteidz foreļpapa rumpis 61cm garumā. Un to paveicis Jānis, kurš galīgi nav makšķernieks, bet izlēma braukt, jo patīk piedzīvojumi un mežonīgums. Turklāt, pirms izvilktā foreļpapa norāvās vēl viena līdzīga izmēra forele. Tas viss vienā vietā. Tā lūk, biedri ekspert :). Šāds rumpis neliek mieru un vēl dodamies upē uz vakara copi, bez panākumiem. Jau pa nakti top „uha” un teltī lienam atkal ap trijiem naktī.

Vējš joprojām nemainās, kā pūš, tā pūš no ziemeļiem. Nes pāri draudīgus mākoņus, kas, laiku pa laikam, kaut ko arī nopilina. Uldis nolēmis šodien vienkārši izstaigāties un aizgājis līdz kalnu pārejai, pēc tam arī uzkāpis tuvākajā, 1500m augstajā, kalnā. Piedzīvojums bijis interesants, jo laižoties no kalna lejā trāpījis mākonī, kad neredzi neko un arī nesaproti virzienu. Jānis vienkārši atpūšas un aiziet pārbaudīt vakardienas veiksmes vietu. Es ar Reini dodos pa upi uz augšu. Doma ir aizkļūt līdz tiltiņam, pēc tam pāriet upi un apmakšķerēt lielo pūlu pretējo krastu, kur pazuda pīlēns. Nezinu, kas man bija „aizgājis ciet”, bet jau tuvojoties tiltiņam, pēkšņi apjautu, ka tas mums neko nedod. Tiltiņš ir pār pieteku, kas iztek no ezera un mums tāpat ir jāforsē upe. Neaizejot nemaz līdz tiltam raujam lejā uz upi un meklējam vietu, kur tikt pāri. Vairāki mēģinājumi beidzas 2-3 metrus no pretējā krasta, ir dziļa straume un tikt pāri nevar. Pēdējais mēģinājums ir pirms ūdenskrituma, kur pa lieliem akmeņiem tieku jau pavisam tuvu pretējam krastam, bet lai it kā būtu brienams, tomēr straume ir nopietna un riskēt nav vajadzības, jo ja nonesīs, tad jākrīt būs tālu...

Zem ūdenskrituma upe paliek seklāka un plašāka un pamazām pāriet pūlā. Te arī notiek foreļu aktivitāte, nav visai lielas, tomēr abi ar Reini tiekam pie ņemamām zivīm. Te arī tiekam pāri upei. Pie normāla līmeņa tas nebūtu iespējams. Turpmāk pūls paliek sekls un vienmuļš, tamdēļ ejam vien pa upi uz leju. Šinī brīdī saceļas īsta vētra, labi, ka pūš mugurā. Vējš nav mazāks par 25 m/s. Nonākam līdz pirmajam sašaurinājumam, kur paliek dziļāks. Vējš ir tāds, ka gāž no kājām, pūls ir līdzīgs jūrai un tiek sakults, pāris minūtēs, duļķainā substancē. Neskatoties uz visu, mēģinu spiningot. Vēl nekad neesmu mēģinājis triekt rotiņu pret šādu vēju. Vispār diezgan bezcerīgi, bet neskatoties uz to, foreles ķeras viena aiz otras. Nav lielas, bet katrā metienā ir vai nu cope, vai zivs ir galā. Tieku arī pie vienas ņemamas zivs. Varbūt aktivitāti izraisīja saduļķotais ūdens, bet kādu mirkli bija interesanti. Lēnām virzos pa upi uz leju un pēc mirkļa ieraugu no pretējā krasta parādamies mušotāju. Tā, tas paliek interesanti. Tādā vējā ar spiningu jau ir grūti, kur nu vēl ar mušiņmakškeri. Mušotājs pāris minūtes pamokās un pazūd atpakaļ pundurbērzos.

Turpmāk nekas ievērības cienīgs nenotiek. Esam atpakaļ nometnē, taisām apvienotās pusdienas/vakariņas. Vējš sāk mainīties, brīžiem ir pilnīgs bezvējš. Tas vieš cerības laika maiņai. Pa nakti līst.

Ja godīgi, tad guļot teltī un klausoties lietus lāšu paukšķēšanā, cerība aug ar vien lielāka. Pacels līmeni, kaut nedaudz, forelēm jāsāk kustēties un palikt aktīvākām. Izdomājam, ka iesim pa upi uz leju un sāksim no pretējā krasta zem pirmā ūdenskrituma. Te upe sadalās un veidojas divas salas, gar kurām skaisti dziļumi. Te arī noķeru savu pirmo piecdesmitnieci. Vēl redzami vairāki, lielu foreļu, iznācieni, bet ņēmiena nav.

Turpmākais izvēršas par „manu dienu”. Apmakšķerējam krasta paceres un šādi tieku pie vēl vienas foreles- 45cm. Un jau pašās beigās piemānu arī 56cm foreļpapu. Vietu jau redzēju labu gabalu uz priekšu. Tur bija tāds kā neliels, ar garu zāli apaudzis, zemes radziņš, kas atdalījās no pārējā krasta. Upe jau bija visai vienmuļa un dziļākā vieta bija tieši tur. Bija vajadzīgs patāls, precīzs metiens. To apgrūtināja, joprojām spēcīgais, vējš, bet viss izdevās perfekti, un tiklīdz kā vizulis pieskārās ūdenim, sekoja ņēmiens. No sākuma nesapratu cik liela ir zivs, jo forele, no sākuma izskrienot upes vidū, piempumpējot nāca pa straumi uz leju, man pretī, tad apstājās un tikai tad sapratu, ar ko man darīšana. Kautiņš nebija ne īss, ne garš, bet pietiekoši ilgs, lai izbaudītu katru stiepienu un virsūdens mutuli.

Vakarā atkal ugunskurs un vakariņās oglēs ceptas foreles.

Šī ir pēdējā pilnā copes diena. Mostamies samērā vēlu. Atkal pūš tas sasodītais ziemeļvējš. Reinis alkst tikt pāri maģiskajai 50cm robežai. Visiem tas jau ir izdevies. Bija arī Reinim lielās, bet tās pamanījās norauties. Es šodien īpaši neiespringstu un nododos eksperimentiem ar meistara Leona darinātajiem šūpiņiem. Reinis devies pa upi uz leju- uz vakardienas varoņvietām.

Visus manus eksperimentus izjauc vējš. Nu nevaru iemest un novadīt tā kā gribētos. Brīžiem vējam ir tāds spēks, ka iepūšot auklā, tas vienkārši izrauj mānekli ūdens virspusē. Šūpiņi nav nekādi smagie, bet spēle man patīk un esmu pārliecināts, ka pie pareizajiem apstākļiem tie nestu arī rezultātu.

Jānis pierāda, ka foreļpaps nebūt nebija „haļava” un no tās pašas vietas atnes skaistu 53cm garu foreļmammu.

Uldis devies pastaigā pa kalnu korēm.

Reinis arī beidzot izpildījies un pievārējis 51cm garu eksemplāru, arī mammu. Tas nopietni draud ar ikrmaizītēm rīt no rīta.

Visam pienāk beigas, arī mūsu ceļojumam. Paēdam karaliskas brokastis. Vācam nost nometni, sakopjam mājiņu, kas mums kalpoja kā virtuve. Krāmējam somas. Pēdējais foto pie nometnes vietas un atpakaļ ceļš var sākties. Pusi ceļa noejam bez nevienas atpūtas. Foto sesija pie ūdenskritumu kaskādes. Diena ir silta un šķiet, ka pati siltākā kopš esam te. Odu smēri tā arī ne reizi neesmu lietojis.

Klāt ir takas beigas, kur mūs gaida busiņš. Vēl jānokļūst līdz kempingam. Pa ceļam pirmais veikals, kur tiek iegādāti dažādi produkti, pēc kā nu kurš noilgojies. Bija mums tāds joks, ka latvieši ir visur. Neticēsiet, bet tiešām satiekam latvieti, kas jau vairākas nedēļas vazājas pa kalniem- viens pats.

Diena ir tiešām silta. Arī kempinga īpašniece Karina, apgalvo to pašu. Sēžam uz mājiņas lievenīša, atceramies, vēl pavisam svaigos, notikumus un kaujamies ar...odiem. Rīt no rīta agri jāceļas, priekšā garš ceļš, bet tas ir tikai mehānisku darbību kopums.

Ceļojums beidzies lai sāktos nākamais.