Sākums.

Organizēju šādus pasākumus jau vairāk kā 15 gadus. Pirmos gadus tīri čomiski, tad komerciāli, kad piedāvāju savus gida pakalpojumus, savus izstrādātos maršrutus un pilnu servisu, un vārds “gids” šķita kaut kas nesaprotams un nepieņemams. Varbūt nedaudz laikam pa priekšu skrēju. Latvijas makšķernieku izpratnē. Tomēr šis formāts ir saglabājies, kaut arī hobija līmenī, bet katru gadu man ir tas gods un prieks iepazīties ar jauniem cilvēkiem, kas spēj novērtēt pieredzi un zināšanas. Ar cilvēkiem, kuri vēlas izbaudīt skaudro ziemeļu dabu. Gatavi dzīvot teltīs nedēļu, katru dienu nostaigāt vismaz 5-10km un citu dienu arī visus divdesmit. Paciest odu miriādes, dabas untumus un citas “neērtības”. Pat varētu teikt savādāk- izbaudīt ikdienas ērtību neesamību. To mirkli, kad visa tava būtība ir TUR un bez TĀ nav nekā cita. Kad esi atslēdzies no ikdienas pienākumiem, laika plānošanas, stresa un informācijas gūzmas.

Lūk, sākums nav pirmais mānekļa metiens, bet tas sākas jau ilgi pirms tam. Tas sākas brīdī, kad ļaudis sāk interesēties un pieteikties pasākumam. Tas arī ir interesants process, lai gan ne tas vienkāršākais. Kāds kaut ko pārpratis, kāds atsakās pēdējā brīdī, tomēr komanda vienmēr nolasās.

Tad nu nākamais stāsts- kādi nu mēs būsim. Viens otru nepazīstot. Protams, ir katru gadu “senie” braucēji, kurus es pazīstu, bet ir arī jaunie. Tad nu sanāk tāda, savā ziņā, nezināma mozaīka. Tomēr, lai cik mēs dažādi nebūtu, tas piedzīvojums dēļ kā katrs ir braucis apvieno. Tas izdzēš ikdienas statusus, attieksmes un ieslēdz personību attiecībā vienam pret otru.

Tā arī šoreiz- Ivars, vairs neatceros cik kopā esam braukuši… Raitis, kurš jau pabijis tajos platuma grādos, bet citā kompānijā, un Dainis, kam šī būs pirmā reize ziemeļu nekurienē.

Tādi mēs dažādi. Dažādi, bet cerībās vienādi. Lai gan arī ekspektācijas mēdz būt dažādas. Vienam tā ir nokļūšana ziemeļu nekurienē un dabas baudīšana, lai gan galvenokārt- vajag “atvilkties” lielas un daudz foreles. Lūk, ja šādas ir galvenās cerības no brauciena, tad dažkārt sanāk vilties. Nu nav te upes, kurām mugura jāgriež, lai mānekli uzliktu. Zivis pašas krastā nelec. Vienmēr nākas meklēt atslēdziņu katrai konkrētai situācijai.

Brauciens

Nekad neesmu akcentējis šo piedzīvojuma daļu, bet tā ir viena no grūtākajām. Nu nav viegli pavadīt diennakti automašīnā. Vienalga kādā statusā- vai pie stūres, vai pasažieru krēslā. Pie stūres pat vieglāk- ja acis galīgi ciet nekrīt, tad ir notikumi, kam jāpievērš vērība, un laiks rit savādāk kā pasažiera vietā, kad nesaproti- aizmigi vai neaizmigi.

Sākumā jau visai intensīvas sarunas par sagaidāmo, par pieredzēto. Tad atslābums un domas, kam lai iekož vai kur un ko apēst. Parasti grūtākie ir pēdējie 300-400km, kad jau lielais ceļa gabals aiz muguras un palicis tik “pārkāpt suņa asti”. Tā aste man vienmēr trāpās, kad visi jau piekusuši un guļ, bet es cīnos ar pastkastītēm un ceļmalas akmeņiem, kas izskatās gluži kā pusaizmidzis ziemeļbriedis, kas nesteidzoties pārnesīs savu aizmugurējo šasiju un pārējo ķermeni uz braucamo daļu.

Pēdējie 30km ir paši interesantākie, kur ceļš jau šaurs un līkumu līkumos, un sāk parādīties sniegoto kalnu virsotnes. Te parasti visus ceļu augšā. Esam klāt!

Šie pēdējie kilometri iet gar uzpludinājuma krastu, kur jau var redzēt un spriest par šī gada ūdens līmeni, un apstākļiem ar kuriem nāksies sastapties.

Šogad viss izskatās labi, jo piekrastes krūmi ir tur, kur tiem jābūt- sausumā. Vēl pavisam nedaudz un piepārkoju auto vietā ar nosaukumu- ceļa gals. Tāds tas patiesībā arī ir, jo ceļš te vienkārši izbeidzas. Priekšā ir liels ezers, bet aiz tā sniegotas kalnu virsotnes, kurp jau pavisam drīz mūs aizlidinās pasūtītais helikopters. Bet līdz tam vēl laiks…

Turpinājums

Kā ierasts, kamēr vēl zviedru miestiņš sapņo pēdējos sapnīšus, krāmējamies, pārģērbjamies. Iedarbinām prīmusu, lai uzvārītu kafiju. Lai gan rīts ir skaidrs un saulains, šoreiz kaut kā pēc rīta peldes neprasās.

Garām paiet, neraksturīgi tik agri, vietējais, jau cienījamos gados, frīks ar suni. Gariem matiem, sirmu bārdu un nesaprotama vecuma un novalkājuma apģērbā. Bik iesmīnam… bet turpinājums ar frīku sekos.

Esam gatavi lidojumam. Vēl atliek sakārtot visas formalitātes un patukšot kartes bilanci- samaksāt par licencēm, vēlāko mājiņas izmantošanu un ,protams, pašu lidojumu. Arī šeit ar gadiem, kaut neliela, bet birokrātija radusies. Jānorāda šķiltavu, gāzes balonu un poverbanku daudzums. Jautājam- kam tas vajadzīgs? Tipa, drošībai. Kādai? Tā īsti arī netop skaidrs. Ja jau tas helis aizies pa pieskari, tad ne jau tur poverbanku daudzums būs svarīgs. Tas tā, neliela atkāpe.

Tas mirklis ir klāt, kad jākrāmē somas uz ratiem/svariem, lai varam nosvērties un ar atvieglojumu konstatēt, ka esam iekļāvušies mums atvēlētajos 600kg. Te ir iekļauta mūsu pašmasa un līdzi ņemamās mantas. Patiesībā tas ir ļoti daudz, bet dažkārt gribās komfortu un tad tie kilogrami salecas gluži nemanot. Tomēr šoreiz vēl varēja 30L alu paņemt vai nu kādu citu smaguma ekvivalentu.

Pati ekskluzīvākā vieta ir blakus pilotam, tā teikt- viss uz delnas. Lielais logs priekšā, arī uz apakšu ir skats. Sajūta tāda ka pats lidotu, tikai džoistika nav jārausta un vari izbaudīt virszemes skatus. Šo iespēju dodam Dainim, kurš pirmo reizi šādā ekspedīcijā. Austiņas uz ausīm, jo trobele tajā lidaparātā diezgan nopietna, un dodamies kalnu virzienā. Lidojums nav ne īss, ne ilgs, bet tā laikā skati paveras fantastiski. Gan lidojums pāri kalnam, kuru turpmāk varēsim fonā vērot, gan pati upe, kur makšķerēsim. Lai gan lidoju jau neskaitāmas reizes, bet šis vienmēr ir saviļņojošs moments.

Esam klāt! Palīdzam pilotam izkrāmēt mantas, lai gan tas īsti pēc visām instrukcijām nav atļauts. Šoreiz pirms lidojuma bija arī visai detalizēts skaidrojums, ko drīkst un ko nedrīkst. Tomēr šo reisu veica Frederiks, pilots, kurš veda mani pirmajā lidojumā pirms daudziem gadiem, kā arī neskaitāmas reizes vēlāk. Frederiks zina, ka ne jau pirmo reizi ar “pīpi uz jumta”,  tamdēļ viņš galīgi neiebilst mūsu palīdzībai.

Tā! Viss! Patiesībā- tikai tagad sāksies! Helikopters, uztaisot kārtīgu vēja turbulenci, kad jāpietur vieglākās mantas, lai neaizlido pa gaisu, paceļas un atstāj mūs nedēļu ilgā pašbūšanā.

Otrais sākums

Lūk, tagad arī sākas tas īstenais pasākums. Viss iepriekšējais bija prelūdija, lai gan gana raiba. Tagad jāiekārto nometne- jāatrod vietas trijām teltīm. Tajā akmeņaini grubuļotajā zemsedzē tas nav nemaz tik viegli. Tomēr vietas jau zināmas un atliek vien pareizi ieriktēt, lai kāds akmens nesanāk kaut kur guļvietas vidū.

Tā riktēšanās jau tāda visai drudžaina- gribās jau ātrāk pie ūdens tikt, kas tepat blakus. Tomēr vēl paēdam un tikai tad tērpjamies brienamajos.

Pat neesam visi no nometnes izgājuši, kad dzirdu jau bļāvienus. Ir! Ir!... āāāā, bija! Dainis nāk un kaut ko jau pa gabalu žestikulē. Un tad jau stāsts. Pirmais metiens- grābiens, straume, liela, zivs liela, mutuļi un kūleņi, bet… Pirmā metiena sindroms? Katrā ziņā tas dod jau lielas cerības, ka viss notiks.

Jā,  ūdens līmenis ir ideāls. Pat nepierasti zems šim laikam. Sajūta, ka esi nevis īsi pēc Līgo, bet kaut kādā jūlija vidū, augusta sākumā.

Jānoklausās jau emociju pilnais vēstījums. Tad arī man jādodas izpildīt pirmie metieni, jā, un jaunās Simms ūziņas izmēģināt. Paldies Edgaram un Mārtiņam no Eboat veikala, kas Brīvības ielā, par konsultācijām. Atvainojos, nedaudz reklāmas, bet ja puikas dara darbu, kas patīk un sanāk, tad nepieminēt un nepateikties būtu nekorekti.

Pēc šāda sākuma katrs metiens ir cerību pilns. Tomēr nekādi brīnumi nenotiek. Zivtiņa ir jāmeklē un mānekļu atslēdziņa jāatrod. Raitis pārbrien upi un darbojas no pretējā krasta. Krāču skaņa liedz kaut pabļaustīties, bet redzu, ka Raitis kaut ko ar rokām plātās. Šķiet, ka zivs ir bijusi, bet līdz noslēguma uzsmēlienam nav tikusi. Arī tā ir labi, jo kaut kas notiek. Es savukārt mainu mānekļus, jo par vietu izvēli man nekādu šaubu nav. Jau sāk metējmuskulis, tas kas starp lāpstiņām, nedaudz signalizēt par savu esamību, bet gaidītā pumpja kāta galā kā nav, tā nav. Dikti jau neskumstu, bet tāda nepiepildījuma sajūta pagaidām ir. Nu, kā tad tā? Viss izskatās perfekti, kolēģi kaut ko velk, bet man nav ne copes?!

Pārsteigums

Mūsu pirmā diena jau pagājusi, nesteidzīgi vakariņojam. Ir zivtiņas vakara ugunskuram un arī rīta maizītēm.

Tad atskan pazīstama skaņa. Helikopters! Jā, tas nāk tieši pie mums. Sāku domāt- es taču neesmu neko sajaucis. Tam jābūt tikai pēc nedēļas. Es tiešām neko neesmu sajaucis, jo lidaparāts nosēžas kādus 300m no mums. Hmmm, būs kaimiņi, par ko nu galīgi neesmu priecīgs, jo ierasts jau pašiem savā nodabā. Protams, ir sastapi arī citi copmaņi, bet tālākās lokācijās.

Nepaiet ilgs laiks, kad klāt ir mūsu kaimiņi ar viskija pudeli. Stāsta sākums- vai var makšķerēt “mūsu” pūlā? Mūsu pūls ir pamatīgs laukums, kur netraucēti varētu copēt arī desmit copmaņu. Viens otram netraucētu. Protams, ir lokālas vietas, bet vienalga areāls ir visai liels. Izrādās, tā zviedriem ir tradīcija. Ja esi uzcēlis telti, tad tās tuvumā neesi gaidīts viesis un tuvākie “spoti” ir tavi. Visu daudzo gadu garumā es nekad nebiju saskāries ar šo, jo vienmēr bijām vieni, gandrīz vieni. Zviedri laikam drosmei jau paņēmuši un izskatās diezgan iesiluši. Viens no zviedriem, izrādās, ir soms, kurš jau labu laiku dzīvo Zviedrijā. Vakarēšanas gaitā zviedru soms arī izklāsta savu dziļo sāpi, ka tomēr netiekot pieņemts kā “savējais”. Tomēr sarunas ir vairāk par copi. Mūsu “meduha” (paštaisīts brūvējums no medus blakus produktiem) somam dikti iet pie dūšas un vakara beigās šis jau pavisam mīksts, tomēr vēl kaut ko mēģina izpildīties ar mušiņmakšķeri. Saku, ka nav jēgas, jo sacēlies ir arī pamatīgs vējš, bet viņam taču vajadzēja parādīt, ka nav nekāds mīkstais. Tas protams beidzās ar neko un sapiņķerētu auklu…

Copes dienas

Katru dienu sīkumos neaprakstīšu, bet ieskicēšu galvenās tendences.

Jāsāk jau laikam ar laika apstākļiem. Pirmo dienu sajūtas nu nepavisam nav ziemeļnieciskas. Temperatūra ir vismaz 25-27 grādi un ar nelielu vēju. Debess jums pilnīgi tīrs un saule cepina pamatīgi. Arī asinssūcējiem tas diez ko nepatīk, un pa dienu ir salīdzinošs miers no tiem. Toties tikko uz vakarpusi paliek nedaudz vēsāks, tā tie ir klāt miriāžu miriādēs. Nākas gan atzīt, ka šogad to nav tik nenormāli daudz kā iepriekšējos gadus. Iespējams, ka sausais pavasaris un vasaras sākums ir viesis savas korekcijas. Bet vienalga, bez Vilmas zieķa un dažādiem pūšamajiem neiztikt. Pūšamais gan vairāk vajadzīgs, kad jāiet karaļtronis iekarot. Nākošajās dienās vējš pamainās no ziemeļiem un ir 3 Celsija vienumi no rīta. Rīts jau, protams, visai nosacīts, jo saule tā pa īstam nenoriet, vienīgi kautri paslēpjas uz pāris stundām aiz kalnu virsotnēm. Tad nu ap deviņiem, desmitiem, kad saule jau visai augstu, nākas ģērbt mugurā visu, kas līdzi. Arī spilvenu. Ar spilvenu domāju pabiezu flīsa jaku, kas pārsvarā arī tiek izmantota kā spilvens, bet ar tālejošāku domu- ja nu kas. Tad nu šoreiz bija tas “ja nu kas”. Dienas laikā gaiss uzsilst līdz kādiem 7-8 grādiem. Vējš diezgan spēcīgs un jau atkal jāmeklē vietas, kur var salīdzinoši komfortabli makšķerēt.

Visa šī krasā laika maiņa, protams, foreļu apetīti galīgi neuzlabo. Ir sarežģīti! Teikšu, ka pats sarežģītākais brauciens no visiem, kādus esmu piedzīvojis. Jau rīta kafiju dzerot, var redzēt kā foreles cilājas un uzlasa pavisam nelielas viendienes no ūdens virsas, tomēr spininga mānekļus tās ignorē pilnībā. No visa tā bara kādu izdodas piemānīt, bet tas ir stāsts par neko. Vienā no tādām reizēm, sēžot uz liela akmens pūla vidū, pārpīpējot situāciju un revidējot mānekļu krājumus, foreles sāk cilāties pa visam tuvu. Tad jau vizuāli var novērtēt to rumpjus. Parādās pamatīgas muguras spuras, brīžiem astes pašas augšas. Tu redzi un saproti, ka 15 metru attālumā ganās vismaz piecas skaistas zivis un ņirgājas par tevi. Te jau atkal galvas kausā iezogas pārmetums- nu kamdēļ atkal nepaņēmu mušiņmakškeri?! Turklāt manai vēl ne visai sadzijušai kājai tas būtu piemērotāks copes veids nekā salīdzinoši aktīvākā spiningošana. Galīgi nevēlos apgalvot, ka nu tik būtu vilcis, jo arī mušu copē savas nianses. Mušu uztaustīt, metiena kvalitāte un dažādas lietas, ko zina tikai tie, kas ar to nodarbojas.

Mana copes trajektorija bija turpat ap nometni, jo tomēr ziemeļzemes nelīdzenumus nevar salīdzināt ar pastaigu botiņās pa asfaltu. Nav jau tā kāja līdz galam sadzijusi un tādā režīmā pilnīgi noteikti nebiju gatavs kaut kādiem varoņdarbiem. Kaut vai divu, trīs kilometru izpildījumā. Vīri gan staigāja un kaut ko arī saķēra. Tā vienā dienā pavērās visai cimperlīgie pāliju ezeri. Puikas atnesa skaistas zivis un arī stāstus par tām lielajām, kas norāvās. Katru vakaru bija emociju izklāsti- kas, kur un kā notika.

Katrs tika pie savām zivīm un vakara ugunskurs velti netika kurināts. Viss ar apdomu. Paņemam tikai tik daudz, lai pietiktu vakariņām un rīta maizītēm. Ja pie vakariņu galda viens uz otru skatās ne jau, lai gaismu izslēgtu priekš pēdējā gabala, bet pavisam otrādi- kurš vēl var apēst, tad viss ir kārtībā.

Labi, vēl pie copes. Kā jau minēju, bija sarežģīti. Visas manas zivis bija tālā metienā un uz iekritienu. Respektīvi- metiens, vēl neesi paspējis lieko auklu ietīt, kad jau forele ir paņēmusi. Vismaz mana realizācija sanāca pusi uz pusi. Daļu izdevās piecirst, otra daļa īsti nepiecirtās un pamuka. Uz animāciju vai vadīšanas laikā man nebija neviena pibikstījiena. Tajā pat laikā Dainim bija regulāras zivis tieši vadīšanas brīdī. Jāatzīst, ka arī mānekļi bija citi. Mazāki, kuri man pat nebija līdzi, jo esmu pieradis pie 70mm garuma vobleriem un dažkārt pat 90mm lieku. Jebkurā gadījumā tāda universālā atslēdziņa tā arī netika atrasta.Nevarētu teikt tā, ka kāds māneklis strādātu labāk par citu. Zivis tika noķertas uz dažādiem un tāds kopsaucējs pat neradās.

Paturētās zivis, vismaz manā izpildījumā, tika preparētas. Vajag to kuņģa saturu redzēt un mēģināt izprast veiksmes ceļu. Teikšu tā- vēl lielāka mīkla. Kuņģu praktiski nav. Ir neliels zarnas paresninājums, kurā ir piecas, sešas sīkas sāņpeldes, daži sīki gliemeži un divas, trīs, jau pieminētās, mazās viendienes. It kā galīgi neloģiski, jo zivis cilājas un kaut ko lasa, bet kuņģa saturs liecina par pilnīgu neaktivitāti. Tāda tā patiesībā arī bija. Tika apspriesta arī teorija par zemo ūdens līmeni, temperatūru un skābekļa daudzumu. Varbūt krāces un seklāki posmi? Nē! Kā ierasts- mazās forelītes tur dabūt varēja.

Tā nu cīnījāmies… lai gan baudījām katru notikumu. Katra ievērojama zivs bija reizināma ar trīs. Tomēr dabas skati un tā pirmatnības sajūta visu salika pa savām vietām. Zivis ir svarīgas, bet vairāk par visu pati būšana TUR. Kopīgās brokastis, dienas plānu apspriešana, tad izklīšana un atkal tikšanās ar stāstiem. Tam fonā sniegoti kalni un ikdiena tundrā.

Gandrīz nobeigums

Tās dienas jau lido kaiju spārniem, kas šad tad mūs apciemoja no lielā ezera. Pēdējā tundras diena vienmēr ir tāda divdomīga. It kā jau viss ir gana, tomēr vēl gribētos kādu dienu pavadīt. Mājās gribās!

Rīts, kad jāsāk krāmēt nost nometni. Pakot mantas un locīt teltis. Forši, ja tajā laikā nelīst un viss sanāk pa sauso. Un tad gaidīšanas svētki. Brīdis, kad attālās krāces izklausās pēc tāla helikoptera radītas skaņas frekvences. Laikam jau tomēr gribās mājās…

Tur tas arī nāk! Vēl izlaiž nākamos zivju kārotājus, kāda kilometra attālumā un tad jau pie mums. Helikopters sēžas un ugunskura pelni aiziet pa gaisu. Pagājība ir noslaucīta.

Atkal jau skati, kad vari vērot savas varoņvietas un saprast, ka, patiesībā, tik dikti niecīgs tu tur esi bijis…

Nu gan beigas

Mājiņa, ilgi gaidītā duša un dibenprieki, kad vari beidzot apsēsties kā karalis tronī. Vietējā veikaliņa apmeklējums, lai kādus niekus iepirktu. Jā, arī Vilmas tantes zapti, to, kas pret odiem.

Jau kādas dienas atpakaļ ieskanējās vēlme dabūt kartupeļus ar karbonādi. Nu cik tad tās zivis var ēst?! Izrādās pavisam nesen ir atvēries restorāns. Raitis aiziet izlūkos. Atnāk ar ziņu, ka viss notiek un tekstu- nekad neuzminēsiet, ko es tur satiku. Jā, tas bārdainais frīks, kuru redzējām atbraucam, ir šī restorāna saimnieks un šefpavārs vienlaicīgi. Vakariņas ir jāiet saskaņot, jo būsim vienīgie apmeklētāji. Ēdienkartes saturs visai autentisks- pālija, forele, alnis un ziemeļbriedis. Zivis mums pilnīgi noteikti negribas. Tad nu paliek alnis vai ziemeļbriedis. Alni noīsinām, jo tas arī pie mums kaut kur blandās. Un pavisam loģiskā izvēle – ziemeļbriedis. Zviedram arī tā angļu valoda nav pavisam stiprā puse, un, lai tiešām saprastu, ka esam pasūtījuši ziemeļbriedi, vienojamies par Rūdolfu. Tagad varam doties atpakaļ uz mājiņu un pēc pusotras stundas ierasties uz vakariņām

Tā sajūta, kad tiek gatavots īpaši priekš tevis jau ir ko vērta. Restorāna ēka īpaši ne ar ko neatšķiras no kopējās apbūves. Vienkārša koka mājiņa upes krastā. Galdiņi, kamīns un skats uz upi. Fantastiski! Un tad seko maestro izgājiens- mūsu pasūtītais ziemeļbriedis. Vienkārši un gaumīgi. Neatsakāmies arī no pašbrūvētā šnabstiņa. Maigs, garšo pēc meža ogām. Tik šķiet bik pa slābenu.

Lielākās šķēpu laušanas bija par garnējumu. Divas slaidas lapas. Kas tas tāds ir?! Ēdams, neēdams?! Izrādās ēdams, turklāt turpat aiz ēkas stūra noplūcams. Vēlāk arī citās grāvmalēs redzējām… var arī tā, izrādās. Tas gan ne mazākajā mērā neizbojāja mielastu, bet gan iedevu papildus kolorītu.

Tad nu gan viss. Pagulēt, jo priekšā vēl pusotrs tūkstotis kilometru, kas būs jānorullē.

Noslēgums.

Varbūt dikti daudz par copi neuzrakstīju, jo šķiet, ka šādos braucienos tā copes daļa pat nav tā lielākā. Vēl vajadzēja pieminēt Raita pagatavoto foreles karpačo. Izcili un debešķīgi! Ēdām un slavējām. Pirmo reizi ietinu foreli lavašā ar svaigo sieru. Arī bija garšīgi. Tā pati auzu pārslu putra, skatoties uz sniegotajiem kalniem, garšo savādāk.

Nedaudz pārfrāzējot- ceļojums ir beidzies, lai dzīvo ceļojums!

Āķus siekstā, un tiekamies pie ūdeņiem!

Svaigā gaisā tīras domas!